Kareivju simti klausījās mēmi un nekustīgi.
— Kāpēc mēs nedodamies ceļā tūlīt pat? — Kapteiņa balss atskanēja skaļa un skaidra, gluži kā asmens pāršķeļot pavēli ciest klusu. — Nav noliedzams, ka ar katru dienu vairojas postījumi un nogalināto skaits. Kāpēc mēs vēl gaidām?
Bruņinieks droši vien bija labā omā, jo sāka smieties, nevis ļāva vaļu dusmām.
— Tāpēc, ka nav neviena, kas tevi tagad uz turieni varētu aizvest, nejēga! Kā tad tu esi iedomājies atrast Šķelto kalnu? Pavaicāsi ceļu kādam orkam?
Bruņinieku pulkā bija manāma jautrība.
fc *
Rankstrails pieklājīgi un iecietīgi pasmaidīja. Bruņinieks runājot sejsegu nebija pacēlis, taču balss nebija sajaucama ar kādu citu: tas noteikti bija Arniols. Acīmredzot arī viņš bija atsaukts no Augstklintes, lai gatavotos karam pret orkiem. Nebija iespējams, ka Arniols nebūtu pazinis Rankstrailu, taču pagaidām bruņinieks to nelika manīt.
— Ja jūs mums iedotu karti, ekselence, vai arī pateiktu, kura zvaigznāja virzienā mums jāiet, domāju, ka līdz Šķeltajam kalnam mēs spētu aizkļūt arī paši, — Rankstrails ierosināja.
— Kuram tu, pāķi, gribi iestāstīt, ka proti lasīt karti? Tādas muļķības tu vari stāstīt savai mātei vai māsai, ja tev tādas ir.
Šoreiz bruņinieki vairs nespēja valdīt smieklus.
— Ekselence! — Rankstrails turpināja aizvien tikpat rāmi un godbijīgi. — Redziet, mēs, vieglie kājnieki, nekad nebūsim tādi kā jūs, ekselence! Mēs pat nedomājam jums līdzināties, taču ceļu mēs atradīsim! Iedodiet mums karti vai pasakiet, pēc kura zvaigznāja vadīties, un mēs dosimies ceļā!
Arniola labajai omai piepeši pienāca gals.
— Kur tu, skrandulāci, tā steidzies? — viņš drūmi noprasīja. — Kas tevi vajā: augļotājs, bende vai greizsirdīgs vīrs? Vai varbūt tu baidies nokavēt tikšanos ar orkiem un uztraucies, ka viņi nepagūs uzšķērst tev vēderu?
— Nav šaubu, ka orki ir briesmīgāki par laupītājiem, — atzina Rankstrails. — Tos nemaz nevar salīdzināt, taču, ja mums kaut nedaudz uzsmaidīs veiksme, tad, iekams viņi mums uzšķērdīs vēderu, mēs vismaz kadu no viņiem pagusim apturēt. Es domāju, ka butu labak, ja mes tūlīt dotos ceļā.
Kapteinis apklusa. Viņa laipnais smaids pagaisa. Viņš izslējās staltāk un pacēla galvu. Tad pavērsās pret saviem vīriem, pagriezdams muguru kavalērijai.
— Dosimies ceļā tagad! — viņš iesaucās, un viņa spēcīgā balss pārskanēja visu citadeli. — Tagad! Vairs nebūs nodedzinātu māju un gūstā aizvestu vīru, kurus pēcāk atrod ar nogrieztu galvu! Vairs nebūs arvien jaunu un jaunu nogalinātu bērnu! Paskatieties ārpusē. Tur, ārpus mūriem. Paklausieties, kā raud sievietes, kuras redzējušas, kā mirst viņu bērni, sievietes, kuras pazinušas savu vīru galvas, nocirstas un uzspraustas mietu galos ap arbūzu laukiem. Ejiet un klausieties, kā viņas raud, jo citu tādu sieviešu vairs nebūs. Nebūs, jo orkus mēs apturēsim. Tagad!
Piekrītoša murmināšana uzņēma viņa vārdus, un cits pēc cita pagalmā sēdošie vīri cēlās kājās.
— Apturēsim viņus! — iesaucās Kapteinis, un viņa balss skanēja skaļi un draudīgi. — Dosimies ceļā tagad! Apturēsim viņus tagad! Tagad! — viņš nodārdināja.
Nu notika kaut kas dīvains, — un nekas tamlīdzīgs nebija gadījies visā vieglās infantērijas vēsturē. It kā iepriekš būtu par to vienojušies, visi kājās pieslējušies vīri, kas stāvēja staltu muguru un paceltu galvu, lai varētu ieskatīties sejā savam Kapteinim, atbildēja:
— Tagad!
Pagalms nodārdēja vairākas reizes. Saskanīgais sauciens tika atkārtots vairākkārt, un ar katru reizi tam pievienojās arvien vairāk balsu.. Arī jaunākie no bruņiniekiem dzirdēja, kā pašu balsis iekļaujas korī un, cik vien dukas rīklē, sauc: — Tagad!
— Tagad!
Pēc Rankstraila mājiena pagalms noklusa.
Jaunais Kapteinis pagriezās pret Arniolu un jautāja:
— Vai jums būtu tā karte?
— Agrāk vai vēlāk es panākšu, ka tevi per pātagām, — klusītēm šņāca Arniols, pacēlis vāzekli, lai labāk varētu ieskatīties Rankstrailam sejā.
— Es panākšu, ka muguru tev nodīrā tā, lai, dzīvs būdams, tu vairs nemūžam nevarētu nekam piespiesties. Varbūt bendes rokās tev pāries vēlēšanās dzīt jokus.
— Protams, ekselence, ja jūs tā vēlaties. Tikai ne šajā dzīvē, varbūt nākamajā. Jo šajā es esmu Rankstrails, vieglās infantērijas Kapteinis, un es komandēju vīrus, kuri pēc manas pavēles būtu gatavi iet nāvē. Taču, ja es kādam atļautu izrādīt man necieņu, tas nozīmētu, ka tiek aizvainoti arī viņi.
Bruņinieku pulkā iestājās klusums. Visi bija pazinuši Rankstrailu: varbūt neviens viņu agrāk nebija redzējis, taču visi bija dzirdējuši runājam par Lāci, par pavisam jauniņo vieglās kavalērijas Kapteini, kurš protot lasīt, pazīstot zvaigznes un aizstāvot savus kareivjus. Visi bija.dzirdējuši par jauno karotāju, kurš uzvarētu cīņā ar ikvienu, pat ar pekles dēmoniem. Un visi bija dzirdējuši, ka viņš esot neaizskarams, jo šī Kapteiņa dēļ viņa vīri šķērsotu Mirušo valstību un atgrieztos no tās dzīvi.
Arniols sēdēja zirgā kluss un nekustīgs, jo tagad ne tikai Rankstrails uzdrošinājās raudzīties viņam sejā, — tikpat nekaunīgi viņam tieši acīs skatījās arī viss salašņu bars, kas stāvēja Kapteinim aiz muguras, visa šī netīro rīkļrāvēju banda.
Rankstrails saprata, ka nupat ir pārkāpts pirmais algotņu karaspēka likums, saskaņā ar kuru vajadzēja gādāt, lai izsalkuma māktie un bendes iebiedētie vīri allaž stāvētu nokārtu galvu un nodurtu skatienu. Patiesībā Rankstrails tikai tagad saprata, ka šāds likums pastāv. Līdz šim viņš bija ticējis, ka algotņiem algu neizmaksā un pielīgto uzturu nedod tikai tāpēc, ka grāfistē valda muļķība, vienaldzība un bezrūpība.
Tomēr iemesls bija pavisam cits: no algotņiem baidījās. Ja tiem nebija ne naudas, ne ēdamā, tie bija spiesti zagt. Zādzībām sekoja nicinājums un nokaitētas knaibles. Galvenais mērķis bija panākt, lai tie visi un vienmēr turētu skatienu pie pašas zemes. Līdzīgi notika ar Austru: bads, kauns un bailes bija ieroči, ar kuriem te bija pieņemts salauzt cilvēkus. Izmantojot badu, kaunu un bailes, arī algotņus turēja grožos, pie reizes mazinot bailes, ko tie iedvesa valdītājiem.
— Un vēl kas, ekselence, — Rankstrails turpināja. — Ja jūs mani atdosiet bendem, tad jums pašam būs jādodas pie orkiem pastrīdēties par dzīves un nāves jēgu, bet es pieļauju, ka jums padomā ir pavisam citas darīšanas. Tāpēc būs labāk, ja pie orkiem iešu es, kas esmu pieradis cīnīt ies. Bet tagad, — viņš piebilda, kļuvis drūms un nopietns, — dodiet man to karti, jo katru dienu, ko mēs šeit lieki vilcināmies, mirst kāds cilvēks, kuru mēs būtu varējuši izglābt.
\
Labu brīdi valdīja stings klusums, tad beidzot kāds sakustējās — tas bija pavecs, sirms bruņinieks, kura krūšu bruņas rotāja masīvas zelta dzeloņcūkas, apliecinot, ka viņš ir viens no grāfistes ietekmīgākajiem vīriem un senas dzimtas pēctecis. Vecais bruņinieks šķērsoja pagalmu un, nonācis iepretī Rankstrailam, apstājās un nokāpa no zirga, lai nevajadzētu runāt ar viņu, skatoties no augšas.