Sirmgalvis no seglu somas paņēma karti, izritināja to un parādīja Rankstrailam, kur atrodas Šķeltais kalns, Ļaunvējes plakankalne un Labvējes līdzenums, norādīja, kurās vietās visticamāk varētu gaidīt orku uzbrukumus un kur ceļi vēl ir puslīdz droši. Visbeidzot viņš karti atdeva Rankstrailam, apsolīja, ka centīšoties visdrīzākajā laikā nosūtīt viņam papildspēkus, novēlēja labu veiksmi un atvadījās, palokot galvu, pretī no Rankstraila saņemot tādu pašu sveicienu.
Kaut arī Rankstrailu nekad neviens par vadoni nebija iecēlis, no šī brīža viņš neapstrīdami bija ne tikai savas rotas, bet arī visas vieglās kavalērijas — gandrīz piecsimt vīru — Kapteinis.
Viņi devās ceļā nākamās dienas rītausmā. Katrai nodaļai bija piešķirts pa ēzelim, kas nesa ūdeni un maizi. Pēc trim dienām viņi sasniedza Silāriju, laimīgo zemi, kas izrādījās esam purvaina slīkšņa, bet Dogonas upes un Silāra ezera nimfas bija nez kur pazudušas, vai arī tās bija aprijušas dēles, — lai gan nevarēja atmest iespēju, ka nimfas aiz izmisuma noslīcinājušās kādā no neskaitāmo muklāju akačiem. Odi te bija milzīgi, nežēlīgi un badīgi, tie dzēla arī dienas laikā, un atmiņas par Ārējā loka godīgo dīcēju mākoņiem ieguva nostalģisku nokrāsu. Nemitīgas mocības sagādāja arī dēles: kad pa dubļiem bija nosoļotas nedaudzas jūdzes, vajadzēja apstāties, noņemt kājsargus, saraut augšup bikšu staras un mēģināt tās nolasīt. Dēles karājās pie algotņu stilbiem melnas, piepampušas, asiņu piesūkušās. Ja šīs nešķīstenes rāva pārāk stipri, tās pārtrūka, visu nošķiezdamas asinīm, bet to žokļi palika iezīdusies miesā, kur sāka trūdēt. Trakraila māte bija bijusi zintniece, tāpēc viņš mācēja ieteikt, ka dēlei jāapliek sāls pilna plauksta, bet pēc tam vajag to svilināt, lai tā atlaistu žokļus un nokristu nost. Kad visu sālstrauciņu saturs bija apvienots un lāpas allaž palika degam, dēļu noņemšanas procedūra kļuva ātrāka un mazāk mokoša: tās vieglāk atrāvās no upuru stilbiem, un Lizentrails tās centīgi uzlasīja, lai vakarā uzceptu, — tikai tā varēja atgūt izzīstās asinis un nepieļaut, ka vīri pārlieku zaudē spēkus. Sāls ēdiena aizdarīšanai vairs nebija, tāpēc cepto dēļu garšas uzlabošanai lietā tika liktas gurķumētras un mārsils, kas auga purvu malās.
Otrs grāfistes vietvārdu brīnums bija Zelta mežu novads, kur no zelta nebija ne miņas un kas bija vienkārši milzīgs priežu mežs, kur ikvienam stumbram bija apvijušies īpaši dzelkšņaini kazenāji, kuru lapas bija sadzeltējušas pat vasarā. Taku un ceļu nebija. Vajadzēja lauzties cauri, ik soli izbrīvējot ar cirvju un zobenu cirtieniem, bet tik un tā kazenāji nodīrāja vīriem ādu, kas tikko bija paglābta no purvaiņu odiem.
Galu galā beidzās arī priežu mežs, un skatieniem pavērās Ļaunvējes plakankalne — ziedošu zāļu klāta, vēju šaustīta vismaz desmit dienu no katrām vienpadsmit.
No plakankalnesA augšup tiecās Šķeltais kalns — tas tūkstoš pēdu augstumā slējās virs avotiem, kas deva aizsākumu Dogonas upei. Kalns bija no sārta granīta, kas saulrieta gaismā iekrāsojās uguns nokrāsās. To ieskāva simtgadīgi olīvkoki, vienīgie koki visā plakankalnē, vecum veci, līki un mezglaini, — saskaņā ar vietējo leģendu tie bija svēti, jo tik seni, ka pieredzējuši kauju, kuras laikā dievi radījuši pasauli, bet dēmoni — Pekli. Par savu nosaukumu Šķeltais kalns varēja pateikties dziļai stateniskai plaisai, kas to šķēla no virsotnes līdz pašai apakšai. Vējš, kas plakankalnē zēģelēja visos gadalaikos un visos virzienos, iespraucies šķeltnē, dziedāja drūmā balsī, kas atgādināja raga skaņas.
Bieža, maiga lietus mērcēto un visu vēju pluinīto plakankalni lielākoties sedza leknas un ziedu pilnas pļavas, kas baroja neskaitāmas aitas un kazas, bet vēl vairāk te ganījās zirgu, kas šai novadā bija drukni, stipri un lādzīgas dabas.
Ciemi te bija divi: Kalnsērce un Kāpuļi, un katrā no tiem bija liels laukums, kur mēdza notikt lopu tirgus. Mājas stāvēja atstatus cita no citas, jo ikvienai apkārt bija izvietoti dzīvnieku aploki un kūtis. Pašas mājas bi ja zemas, kupolveida jumtiem, kas slīpi tiecās līdz pašai zemei un tāpat kā zeme bija noauguši ar zāli un puķēm, — un, raugoties uz skursteņiem, šķita, ka tie izdūrušies no pļavām. Zemie māju logi bija veidoti kā līmeniskas spraugas, un pa tiem bija redzami pavardu uguns alspīdumi. Vietumis bija ierīkoti arī sakņudārzi, ko no visām četrām pusēm sargāja augsti akmeņkrāvuma žogi.
Pakalnos aiz Kāpuļu ciema bija vara raktuves, no kurienes vietējie ļaudis iepirka garas, smalkas vara stieples, kas, savītas lokos, stiprināja un balstīja māju kupolveida griestus, — mājas iekšienē atgāžot galvu, varēja redzēt, kā līdz pašai jumola augšai aizvērpjas gara spirāle. Raktuvēs strādāja punduri, kas bija paverdzināti jau gadu desmitiem, un tos sargāja pusducis bruņotu karavīru. Dažas dienas pēc Kapteiņa ierašanās paklīda baumas, ka vienam no punduriem esot izdevies izbēgt. Bēglis, vārdā Nirdlis, bija gados neparasti jauns, — pareizāk, neparasti jauns priekš punduru cilts, kurā jaunu būtņu piedzimšana gadījās vēl retāk nekā veco nāve, jo, kā zināms, punduri izceļas ar īpašu ilgmūžību.
Kādā dzidrā rītā, kad ziemeļu vējš bija aizslaucījis no apvāršņa gan mākoņus, gan putekļus, Kapteinis kopā ar Lizentrailu un dažiem jaunākajiem kareivjiem uzrāpās Šķeltajā kalnā. Kāpiens nebija pārāk grūts, un jau pēc pus dienas viņi bija nonākuši virsotnē. No šejienes bija pārredzama visa plakankalne ar tās kazām, aitām un velēnu segtajām mājām, bet zemāk, tālāk uz austrumiem, pletās Labvēje, kas jau bija kritusi orku rokās. Labvēje bija šaura, trīsstūrveida līdzenuma josla, un Kapteinis, iztālēm raugoties, starp kastaņu mežu un savā vaļā aizlaistiem saulespuķu un kukurūzas laukiem sazīmēja nodedzinātu māju krāsmatas: nekas vairāk nebija atlicis no pieciem ciemiem, par kuriem stāstīja Daligaru sasniegušie bēgļi. Labākās zosis visā novadā — skumji bija teikušas pie Daligaras mūriem sasēdušās sievas, atcerēdamās savus mājputnus un gardumus, ko no tiem savulaik gatavoja. Upīte, kas aizsākās no neliela ezeriņa, droši vien bija Melnurga, kuras ūdeņi izskatījās tumši, jo tajos kustēja un ņudzēja neskaitāmas foreles. Tagad šo foreļu zvejnieki bija sakūruši ugunskurus pie Daligaras sienām, un ar forelēm droši vien mielojās kāds cits.
Kapteinis mēģināja ātri aprēķināt, cik vīru viņam vajadzētu, lai īstenotu sapni par šīs zemes atkarošanu, taču iegūtais skaitlis bija tik liels, ka viņš meta šādas domas pie malas. Viņiem bija pa spēkam vienīgi sargāt Ļaunvēji.
Vēl tālāk uz austrumiem sākās Orku zeme — neapstrādāta klajiene, ko sedza necaurejami biezokņi un šķēla nepārvaramas aizas. Šai zemē mijās klinšu pīķi un dziļas kraujas, sausas akmeņaines un staigni purvi — tā bija skopa zeme, kas nebaroja savus bērnus un regulāri izvirda tos pasaulē kā badīgus un alkatīgus vilkus.
Kad satumsa vakars, augšā virs ledainā vēja mirdzēja zvaigznes,-tik lielas un raupjas, ka šķita tikko izlobītas no mizas. Algotņi, kas bija ierīkojuši nometni Šķeltā kalna pakājē, piepeši ieraudzīja, ka no tumsas iznirst neliels stāvs un atklumzā līdz viņu ugunskura gaismas lokam, bet tam pakaļ dzenas četri kareivji, kam līdzi ir arī divi suņi.
Rūķis apstājās. Vispirms uzlūkoja algotņus, tad kareivjus, kas jau mina uz papēžiem, un, pārliecinājies, ka glābiņa nav, paraustīja plecus. Rūķim bija stūraina seja un īsa brūna bārda. Viens plecs un kājas liels viņam asiņoja, liecinot, ka suņi jau paguvuši iecirst zobus bēgļa miesā.