Šķērsojot pēdējo no Dilstošā Mēness kalnu aizām, vienu no viņa vīriem sāka kratīt briesmīgs drudzis: nelaimīgais dega kā ugunīs, bet Trakrails apgalvoja, ka slimnieks jau pēc nepilnas dienas atkal būšot spējīgs stāvēt uz kājām, tikai viņu vajagot padzirdīt, tāpēc nepieciešams ūdens, daudz tīra ūdens.
— Vai kādam vēl ir kaut drusku tīra ūdens? — jautāja Kapteinis.
— Man ir pusblašķe, bet netīrs un gļotains, — atbildēja Lizentrails.
— Tad kāpēc tu to staipi līdzi?
— Vēl vienu dieniņu šādā saulē, un ar prieku varēs dzert arī tādas gļotas.
Viņi aizkavējās, lai ļautu slimniekam atpūsties un sameklētu ūdeni. Kapteinis to atrada pēc smaržas: tas bija gandrīz izsusējis avots dziļā klints plaisā. Blašķes pildījās izmisīgi lēni, pa pilienam vien. Griezdamies atpakaļ pie pārējiem, Rankstrails saklausīja klusus smilkstus. Paslēpies krūmā vai, pareizāk, sapinies dzelkšņotos zaros, smilkstēja mazs vilcēns. Tas droši vien bija ndvēlies no klints sienas, bet varbūt to kāds no augšas bija nogrūdis.
Vilcēna mēle bija slāpēs izkaltusi, un tam bija ievainota ķepa. Mazulis teju vairs nepēja pat pasmilkstēt. Viņš bija mazs, bet drosmīgs. Kad Rankstrails pastiepa roku, lai viņu satvertu, tas draudīgi ierūcās. Kapteinis pārgrieza zaru, kas vilcēnu turēja kā slazdā, un atbrīvoja gūstekni. Viņš satvēra to aiz skausta un pacēla gaisā, un abi ieskatījās viens otram acīs. Kucēns vēlreiz ierūcās un sāka smilkstēt. Viņa kažoks bija gaiši pelēks, bet acis skaisti brūnas — tādā nokrāsā kā kastaņu medus — un atsauca Kapteinim atmiņā Augstklinti. Pavisam netālu gulēja arī mazuļa māte, skaista vilcene, orku raidītas bultas nogalināta vismaz pinns trim dienām.
Rankstrails padzirdīja mazuli ar Lizentraila gļotaino ūdeni, jo slimajam kareivim nu bija sagādāts labāks dzeramais, un vilcēns atdzīvojās.
Kad Kapteinis to atkal paņēma rokās, vilcēns viņam nolaizīja seju un pārguris tai pašā mirklī aizmiga. Rankstrails nolēma vilcēnu paturēt.
— Tu, Kaptein, joko, vai? — noprasīja Lizentrails, neslēpdams sašutumu, kas viņu pārņēma vienmēr, redzot, ka veselais saprāts atkal cietis sakāvi. Un nekur jau nebija pazudis arī Lizentraila mūžīgais paradums jaukties svešās darīšanās. — Tas tak būs par traucēkli, kad tu iesi medībās. Un barot to zvēru arī vajadzēs. Vilki no sakaltušas maizes un pupu mizām pārtikt nevar, viņiem labāk garšo vistas. Ciemā, kur vairums iemītnieku ir gani un aitas, tiešām būtu grūti izdomāt kaut ko vēl mazāk gudru par tavu ideju padarīt vilku par mājdzīvnieku. Un ņem vērā, ka mazāk gudrs ir domāts kā pieklājīgs izteiciens. Pieklājīgi izteicieni ir tie, kurus lieto, lai kaut ko nepatīkamu izteiktu ar labskanīgākiem vārdiem. Šoreiz mazāk gudrs nozīmē to pašu ko pilnīgi stulbs.
— Es jau sapratu, — atcirta Kapteinis.
Par spīti kaprāļa uzstājībai Rankstrails ij nedomāja atstāt vilcēnu turpat, kur bija to atradis. Mazulis gulēja viņam azotē, un viņiem abiem bija kopīgs ienaidnieks.
Vilcēna sabiedrība Kapteinim nāca par labu, tagad viņam bija daudz vieglāk izturēt nemierīgās naktis, kad viņu mocīja murgi ar biedīgo vilka rīkli. Abi ar vilcēnu gulēja, piespiedušies viens otram, un blakus šņākuļojošais mazulis — silts, pūkains kamols vai pat kas līdzīgs daudz mazākam brālim — mazināja trauksmi, un murgi rādījās daudz retāk un vairs nebija tik briesmīgi.
Vilcēns auga. Viens no pēdējiem algotņu rindās savervētajiem vīriem agrāk bija pelnījis iztiku, uzstādamies ar dresētiem sunīšiem, un piedāvāja Rankstrailam savu palīdzību jaunā zvēra audzināšanā. Mazulis bija apķērīgs un gudrs, viņš ātri iegaumēja galvenās pavēles, ko bija nepieciešams zināt, dzīvojot kopā ar cilvēkiem, un iemācījās arī savu vārdu, kas bija vienkārši Vilks. Viņš sekoja Rankstrailam ik uz soļa, ātrs un kluss, gluži kā ēna. Nu viņus mēdza saukt par Lāci un Vilku.
Kapteinis jau agrāk bija izskatījies biedējoši, bet tagad vilka pavadībā viņa stāvs šķita vēl drūmāks un draudīgāks. Gani centās turēt savus ganāmpulkus patālāk no Šķeltā kalna. Ciemos sievietes ieslēdzās mājās, kad garām gāja karavīri.
No orkiem joprojām nebija ne miņas. Kapteiņa radītie šķēršļi bija padarījuši robežu nepārvaramu, taču viņa oma neuzlabojās. Kaut arī orku tuvumā nebija, šķita, ka tie kļuvuši par viņa apsēstību.
Ļaunvējes plakankalnes zirgi bija vairāk piemēroti darbam, nevis jāšanai. Gaidot, līdz uzradīsies pircēji, zirgi ganījās krūmājos, un tiem nebija iebildumu, ja mugurā sēdās algotņi, kuriem bieži nebija citas nodarbošanās. Zirgu gani bija ar mieru ierādīt algotņiem jāšanas mākslas pamatus, pretī saņemot nodarbības zobenu un šaujamloku lietošanā. Tā daudzi algotņi, arī Kapteinis, iemācījās jāt.
Vienā no izjādēm ar šiem spēcīgajiem un rāmajiem zirgiem Kapteinis, Lizentrails, Trakrails un Nirdlis sasniedza Tallilu, ciemu Labvējes pašā spicē, pēdējo, kas vēl bija cilvēku rokās. It visu šai ciemā rĢtāja kokgriezumi — gan māju ģēveles, gan greizajās eņģēs čīkstošās durvis, gan izļodzītos, saplaisājušos logu slēģus. Netīrajās, piegānītajās ieliņās apdullinoši dūca tūkstošiem mušu un ik uz soļa mētājās appuvuši kāpostu kaceni un kazu spiras, ko neviens nebija pacenties savākt. Ciema galā bija aizaudzis dīķītis, ko ieskāva nekopti, pusmežonīgi vīnogulāji.
— Vai tad šiem nemaz nerūp, kur un kā viņi dzīvo? — jautāja Lizentrails.
— Laikam pie vainas ir tas, ka viņi dzīvo pārāk tuvu orkiem, — atbildēja Nirdlis. — Ja tu pinies ar utaino, tad drīz vien arī pats būsi utains, un te droši vien ir līdzīgi.
— Varbūt vainīga ir tikai nedrošība, — ieminējās Trakrails. — Viņi dzīvo uz pašas robežas un baidās, ka kuru katru brīdi būs jādodas projām. Tas, kurš domā, ka pajumte drīz būs jāpamet, netērē spēkus, lai salabotu jumtu.
Kokgriezumi bija brīnišķīgi, gan augstciļņi, gan zemciļņi mijās, veidojot burvju dārzus un fantastiskus bestiārijus. Kapteinis prātoja, vai tik šis nav viņa dzimtais ciems, kura vārdu viņš nekad nebija zinājis, — dīvaini, ka nekad agrāk viņš to nebija iedomājies. Viņš tuvojās kādam vecam vīram, kurš ar kapli rokās līkņāja pa visai nožēlojama skata kāpostu dārzu. Rankstrails tam pateica, kā sauc viņa vecākus, un jautāja vai sirmgalvis tos gadījumā nepazīst un vai tie savulaik nav dzīvojuši šeit. Vecais neko neatbildēja, tikai neizprotami papurināja galvu, pat nepaceldams skatienu no kāpostu rindām.
Kapteinis gāja prom.
— Mēs viņam neiepatikāmies, — secināja Lizentrails. — Varbūt viņam nepatīk rūķi, — viņš turpināja, cenzdamies izskaidrot vecā vīra nelaipno izturēšanos. — Ļaudis jau šos parasti saukā par punduriem, nevis par godātajiem kungiem no rūķu cilts, un neviens īpaši nepriecājas, ja ierauga tādu savu durvju priekšā.
Vasara pagāja. Ledains ziemeļu vējš atkal brāzās pāri plakankalnei.
Reizē ar otro rudeni gluži negaidīti bēra zirga mugurā ātrs kā vējš no Daligaras ieradās ziņnesis Zelta mežu kazenājos sadīrātu ādu un Silārijas odu gandrīz nobeigts.
Bija redzēts pūķis. Kāds uz šī pūķa jāja, un bija zināms, kas ir pūķa jātnieks. Tas nevarēja būt neviens cits kā elfs — Nolādētais, Ienīstais, Ļaundarīgais, tas pats elfs, Ienaidnieks.
Tas apdraudēja Daligaru un visu grāfisti. Arī paša Valdītāja un Tiesneša dzīvība bija apdraudēta.