Ne kauna, ne vainas, ne baiļu — nodomāja Rankstrails.
— Vai viņš jums nodarīja pāri, kundze? — Rankstrails satraukti vaicāja, kaut arī Austras starojošais smaids liecināja, ka nekāds ļaunums nav noticis. — Es domāju, vai Nolādētais jums neko nenodarīja?
— Viņš nav Nolādētais, kungs. Viņš ir pēdējais un visvarenākais no elfu cilts. Viņš man nenodarīja nekā ļauna, un viņam nemaz nebija nodoma man kaitēt. Viņš vienkārši šķērsoja manu dārzu brīdī, kad piepildījās viņa liktenis. Klausieties, kungs! Ir kāds sens pareģojums, kuru reiz izteicis pats ķēniņš Ardvins, — pareizāk, bija kāds pareģojums, bet mans tēvs pavēlēja to iznīcināt. Pēdējais no elfu cilts karotājiem manā dārzā būtu varējis pieļaut tikai vienu nelabojamu kļūdu — viņš būtu varējis mani iemīlēt, un mans pienākums bija to nepieļaut. Tāpēc es biju netaisna un nodarīju sāpes kādai mazai meitenei. Tas bija sāpinoši man pašai, taču citādi rīkoties es nevarēju. Man vajadzēja izrādīt, ka esmu tik dumja, augstprātīga un rupja, lai, mani ieraudzījis, pēdējais un varenākais no elfiem nemūžam nevēlētos saistīt savu dzīvi ar manējo. Tagad viņš ir atgriezies, bet atgriezies tikai tāpēc, lai atbrīvotu un nogādātu drošībā meiteni, to, kura būs viņa ķēniņiene, to, kura ir Ardvina mantiniece un par kuru Ardvins bija pareģojis it visu, izņemot tās vārdu. Zināt, kungs, tālo laiku migla reizēm maldina arī visviedākos pareģus.
— Kundze, piedodiet, — izmisis ierunājās Kapteinis. — Piedodiet, taču es nekā nesapratu.
Vairs nebija laika. Uz visu rīta cēlienu pametis Kapteini pagalmā nīkstam pilnīgā vientulībā, tieši tagad pāžs atgriezās un aicināja viņu sev līdzi.
— Kungs, es jūs lūdzu, neaizmirstiet savu zvērestu!
Austra aizslīdēja prom pāža nepamanīta. Kapteinis apjuka. Zvērestu viņš atcerējās: viņš bija zvērējis, ka nevienu nenogalinās, ja vien tas nebūs nepieciešams, lai glābtu kāda dzīvību. Viņš pūlējās arī saskatīt jēgu vārdos, ko tikko bija izteikusi Austra. Kā viņa teica? Elfs ir nevis nolādētais, bet pēdējais… Vai tad viņa nevarēja pateikt kaut ko sakarīgāku, jēdzīgāku, kaut ko, kas palīdzētu saprast?
Austrai nekādas briesmas nedraudēja, bet Šķeltā kalna apkaimes iemītniekiem gan: nebija šaubu, ka drīzāk jādodas atpakaļ. Pierobežā viņu gaidīja svarīgāki darbi, turklāt viņš nebija sapratis, vai elfa nogalināšana būtu liela varonība un gods vai — taisni otrādi — vislielākā muļķība, kādu vien iespējams pastrādāt. Šī neziņa bija papildu iemesls drīzāk steigties projām no galvaspilsētas.
Pāžs tagad laidās pa gaiteņiem teciņus, un Rankstrails kātoja viņam pakaļ. Acīmredzot šai namā valdīja nerakstīts likums: vispirms stundām ilgi gaidi kā pēdīgais nelga, bet pēc tam meties skriešus. Aizelsušies viņi sasniedza lielo zāli, kur ar augstākajiem virsniekiem runāja kāds vīrs, kurš — kā Rankstrails tūdaļ atklāja — bija pats Valdītājs un Tiesnesis.
Tiesnesis bija ļoti skaists — sirmiem matiem, brīnišķīgu, sirmu bārdu, gaišām acīm. Viņš bija līdzīgs Austrai: tas pats sejas ovāls, tie paši slaidie, smalkie pirksti.
— …Un es, Valdītājs un Tiesnesis, kas esmu dāvājis šai pilsētai taisnīgumu… — viņš atkārtoja neskaitāmas reizes, iesprauzdams šos vārdus teju vai katrā teikumā.
Par laimi, Tiesnesis bija tik ļoti aizrāvies ar runāšanu, ka nemaz nepamanīja, ka zālē ienāk Rankstrails. Šī lielā telpa bija netīkami askētiska un drūma, un to izgaismoja vien vārga gaismiņa no nedaudzajiem šaurajiem logiem, kuru izvietojums sienās Rankstrailam šķita neizprotams un paviršs.
Zālē bija četri smagās kavalērijas komandieri, ieskaitot Arniolu, un trīs smagās infantērijas komandieri — tie visi sēdēja uz ozolkoka soliem, kas bija pārsegti ar baltiem un karmīnsarkaniem pārklājiem, un visi aizkaitināti un nikni uzlūkoja Rankstrailu, kad tas, sekodams pāžam, ienāca zālē. Rankstrailam sēdvieta nebija paredzēta, tāpēc viņš palika stāvam, atspiedies pret sienu. Pateicis visu, ko gribējis, Valdītājs un Tiesnesis spēji aprāvās, nopūtās un, nepateicis nevienu atvadu vārdu, pat sveicienam nepalocījis galvu, pagriezās un izgāja no zāles.
Iestājās klus.ums. Vīri kādu brīdi vēl sēdēja, tad visi, izņemot vienu, piecēlās.
— Labi, — teica viens no kājnieku virsniekiem. — Manuprāt, pavēles ir skaidras.
— Varbūt kāds no jūsu ekselencēm tās varētu izskaidrot arī man? — ievaicājās Kapteinis.
— Vai tad tu tās nedzirdēji? Vai varbūt nesaprati? — noprasīja Arniols.
Rankstrails nosprieda, ka nav vērts par attaisnojumu minēt aizkavēšanos, jo bija skaidrs: kāds ir īpaši pacenties, lai viņš sanāksmi nokavētu, izdarot nepiedodamu pārkāpumu.
— Gan viens, gan otrs, ekselence, — viņš mierīgi atbildēja. — Mums, vieglajiem kājniekiem, attapības reizēm pietrūkst. Taču, ja jūs man tās pavēles atkārtosiet, runājot lēnām un skaidri, tad varbūt es tomēr sapratīšu.
— Vai tu te gribi izrādīt savu asprātību?
— Es gribu tikai drīzāk doties projām, eskelence. Atgriezties pie Šķeltā kalna. Protams, ja neesmu jums vajadzīgs. Ja esmu vajadzīgs, pasakiet, kas man jādara.
— Ir jāstājas pretī elfam un pūķim. Kā tu domā, vai taviem vīriem drosmes būs gana, lai cīnītos ar šiem nešķīsteņiem? Vai to dzīslās mutuļo pietiekami karstas asinis?
— Esmu pārliecināts, ka drosmes nebūs gana, ekselence. Un arī asiņu ir pamaz, jo tās izzīda dēles un odi. Elfiem un pūķiem noteikti nepietiks, bet cīņai ar orkiem varētu pietikt. Mēs varētu sadalīt darāmo. Jūs, kas esat varoņi, glābiet Daligaru, bet mēs, algotņi, atgriezīsimies Ļaunvējē un kausimies ar orkiem, jo tā mums ir ierastāka nodarbošanās.
— Kādas stulbības tu gvelz? — noskaities prasīja Arniols.
— Ekselence, es tikai atbildu uz jūsu jautājumiem, — rāmi paskaidroja Rankstrails.
— Vai tad tev nemaz nav kauna būt tādam gļēvulim?
— Nē, ekselence, — līksmi atteica Rankstrails. — Kāpēc lai es kaunētos? Varonīgais un bezbailīgais bruņinieks esat jūs, nevis es! Es esmu tikai algotnis, par godu un slavu man nav jācīnās. Man par karošanu maksā. No pūķa man ir bail, turklāt es zinu, ka jūs esat tepat. Cīnieties ar pūķi jūs, kas ne no kā nebaidāties, bet mēs atgriezīsimies pie orkiem.
— Tu esi gļēvulis! — nošņācās Arniols.
— Pareizi, — gluži mierīgi piekrita Kapteinis. — Tā kā par šo patiesību mēs esam vienojušies, vai tagad es drīkstu iet prom?
Arniols nemaz nedomāja to pieļaut. Viņš paziņoja, ka, sākot ar šo brīdi, Rankstrails un piecdesmit viņa vīru pārtopot par vieglo kavalēriju. Līdz vakaram viņiem esot jāpagādā sev zirgi. Bet rītausmā viņiem būšot jādodas apturēt bēgļus, pareizāk, aizšķērsot tiem ceļu.
Pārtapšana par vieglās kavalērijas jātnieku bija ikviena kājnieka viskvēlākais sapnis, jo nozīmēja jūtamas pārmaiņas un nodrošināja gandrīz vai cienījamu stāvokli sabiedrībā, — arī Rankstrails pēc tā bija ilgojies, taču kāpēc gan tam bija jānotiek tagad, kad viņš ir uzklausījis Austras teikto, tagad, kad viņš nav ticis skaidrībā, kas īsti notiek? Rankstrails mēģināja iebilst, ka neprotot jāt (kas nebija gluži taisnība) un nekā nejēdzot no zirgiem (kas nebija gluži melots), bet šoreiz Arniols viņu pārtrauca:
— Kaptein, vai tad jūs neesat tas vīrs, kuram padodas it viss, lai arī pie kā jūs ķertos? Jums vienmēr viss ir brīnumaini izdevies! Esmu pārliecināts, ka izdosies arī šoreiz.
— Jūs pats teicāt: brīnumaini. Tāpēc jau tas ir brīnums, ka notiek tikai retu reizi. Ja tā gadītos vienmēr un visur, par brīnumiem nemaz nevarētu runāt. Un šoreiz mums vajadzētu saprast, kā sagādāt zirgus, pēc tam vajadzētu apjēgt, kā noturēties tiem mugurā, vēl pēc tam vajadzētu atrast pūķi, un arī ar to visas grūtības nebeigtos. Mums vajadzētu tam pūķim iestāstīt, lai viņš ļauj sevi nonāvēt. Jūs taču negribēsiet, lai mēs jūsu vietā nokaujam pūķi? Kā tas vispār ir darāms?