— Pūķi nogalināt nav nemaz tik grūti: viņa vēders un krūtis ir viegli ievainojami. Tur zvīņas ir tikpat plānas kā čūskas āda.
— Jūs gribat, lai mēs viņu apšaudām ar savām strupajām bultām, sēdēdami seglos, kur nemaz neprotam noturēties? Ja jau jūs par pūķiem visu tik labi zināt, kāpēc jūs paši nevarētu viņu nokaut? Ja viņu nogalināsim mēs, kuram tad tiks viss gods un slava? Ko tad jūs pēc gadiem piecdesmit stāstīsiet saviem mazbērniem, kad būsiet apsēdušies pie pavarda un ārā līs lietus? Labāk pie pūķa ejiet jūs, tā būs labāk. Jūs, drosmīgie varoņi, nokaujiet pūķi, bet mēs atgriezīsimies pie Šķeltā kalna cīnīties ar orkiem, jo no tā darba nekāds gods un slava neatlec. Galu galā, mums mazbērnu nebūs, tāpēc arī stāstāmo laikus sagādāt nevajag. Bet, ja nu mums kāds mazbērns tomēr gadīsies, mēs viņiem pastāsīsim, ka satikām jūs — pūķa kāvējus. Tā būs vēl labāk nekā stāstīt, ka paši esam nobeiguši pūķi. Vai tagad es varu iet projām?
Neviens neatbildēja. Rankstrails pagriezās uz promiešanu.
— Kaptein, — viņu uzrunāja vīrs, kurš līdz šim brīdim bija palicis klusi sēžam. Tas bija tas pats sirmgalvis, kurš Rankstrailam bija iedevis karti, tas pats vecais bruņinieks ar zelta zīmotnēm. —Jūs esat iecelts par vieglās kavalērijas Kapteini, saglabājot savā pakļautībā arī visu vieglo infantēriju, un Valdītājs un Tiesnesis jau ir parakstījis attiecīgo dekrētu. — Bruņinieks nopūtās, vairīdamies skatīties Rankstrailam sejā, un Rankstrails saprata, ka sirmais vīrs ne tikai nav šīs idejas autors, bet piedevām jūtas vainīgs, ka nav spējis nejēdzīgo lēmumu novērst. Sirmgalvis uzmeta greizu skatienu Arniolam un turpināja: — Arī man šķita, ka būtu… ka nebūtu… — Vēl viens greizs skatiens Arniola virzienā. — … ka ir nedaudz pārdroši, ja piedosiet šo izteikumu, ierosināt Valdītājam un Tiesnesim, ka pret grāfistes ienaidniekiem cīņā jāsūta… — trešais skatiens uz Arniola pusi. — … vīri, kuri ir neapšaubāmi drosmīgi, taču neprot jāt. Un sevišķi pārdrošs šis priekšlikums šķita, zinot, ka starp grāfistes ienaidniekiem ir arī pūķis. Turklāt tieši jūsu vīri visu šo laiku atvairīja orkus no austrumu novadiem, bet tagad šīs zemes paliks neaizsargātas. Neviens vairs nespēs apturēt orkus. To varēsiet vienīgi jūs, Kaptein, ja jums rīt izdosies uzvarēt. Ja jūs kritīsiet, nebūs vairs neviena, ko sūtīt cīņā ar orkiem. Ja — lai dievi pasargā — jūs dezertēsiet vai atteiksieties izpildīt pavēles… es to saku tikai sacīšanas pēc, Kaptein, jo lieliski zinu, ka nav pat pieļaujama doma, ka jūs varētu būt tik traks un tik… noziedzīgs… lai ar šādu soli lemtu nāvei gan sevi, gan savus vīrus, gan — saskaņā ar pēdējiem lēmumiem — visu jūsu vīru ģimenes locekļus un tuviniekus, kas dzīvo grāfistē… tā tas ir nolemts… apstiprināts ar pēdējiem Valdītāja un Tiesneša dekrētiem… — sirmais bruņinieks runāja arvien lēnāk. — … ja tā notiktu, tad vairs nepietiktu ar Daligaras trīspadsmit bendēm un vajadzētu pieņemt darbā vēl citus. Un, kad bendes darbu būtu pabeiguši, austrumu novadi kristu orku rokās. Rīt no rīta jūs dosieties ceļā kopā ar Arniola kungu. Jūs viens otram sniegsiet atbalstu un palīdzēsiet. Pēc šīs cīņas jūs drīkstat būt uzvarētājs vai mironis, Kaptein. Sakāve tiks pielīdzināta nodevībai, — nopūzdamies noteica sirmgalvis. — Man ļoti žēl, — viņš negaidīti piebilda, nodurdams skatienu. k
Iestājās stindzinošs klusums, kuru salauzt neuzdrošinājās pat dusmu plosītais Arniols.
— Es gribētu ko vaicāt, — beidzot ierunājās Rankstrails, vērsdamies pie vecā bruņinieka.
Vīrietis pacēla galvu un paraudzījās uz viņu.
— Vai es varētu uzzināt jūsu vārdu? Nākamajā reizē, kad tiksimies, es labprāt vēlētos jūs sveicināt.
Pagāja brītiņš, iekams vecais bruņinieks saprata, ko viņam jautā. Viņš nepasmaidīja, bet piecēlās kājās un laipni stādījās priekšā:
— Kungs, es esmu Follijs, Daligaras grāfs, bet mūsdienās tas ir tikai goda tituls, kas nozīmē vienīgi to, ka esmu pēdējais no pilsētas dibinātāju pēctečiem.
Rankstrails atbildēja, palocīdams galvu.
Arniols nolēma, ka atkal ir pienācis laiks likt dzirdēt savu balsi, kas jautri un dziedoši noskanēja pakaļ Kapteinim, kurš jau devās prom:
— Rītausmā jums jābūt gataviem. Mēs pateiksim, kas un kā jums darāms. Esmu pārliecināts, ka jūs, būdami tādi gudrinieki, pratīsiet sev sagādāt zirgus un arī iemācīsieties uz tiem jāt. Citādi jūs uzskatīs par dezertieriem. Tāpat esmu pārliecināts, ka jūs, būdami tādi drosminieki, ienaidniekus apturēsiet. Apturēsiet visus, kas jāaptur. Jo citādi jūs atzīs par nodevējiem.
Rankstrails viņu klusībā nolādēja. Nebija skaidrs, vai Arniols mēģina izmantot viņu, lai iznīcinātu elfu un pūķi, vai — gluži pretēji — mēģina izmantot elfu un pūķi, lai iznicinātu viņu un viņa vīrus. Katrā ziņā bija skaidrs, ka vismaz vienu no šiem mērķiem — ja ne abus vienlaikus — Arniols pavisam drīz sasniegs.
Atgriezies nometnē ārpus mūriem, Rankstrails sapulcināja savus kareivjus un pavēstīja, ka viņi tagad ir arī vieglā kavalērija. Kavalēristus izraudzīties nebija grūti: par tiem kļuva visi, kas kopā ar Rankstrailu bija bijuši Augstklintē, jo tieši šiem vīriem bija visvairāk naudas — gan ietaupījumi no Aizdevēja maksātās algas, gan tā nauda, kas algā bija izmaksāta pēdējos divos gados un kuru nebija vajadzējis tērēt, jo par algotņu uzturu Rankstrails bija vienojies ar ciemu vecākajiem. Šie bija visuzticamākie vīri, turklāt tā nebija nejaušība, ka tieši viņi pie Šķeltā kalna bija iemācījušies jāt, — it visi, kurš dedzīgāk, kurš mazāk dedzīgi, bija lolojuši sapni par iekrāto naudu nopirkt zirgu un iekļūt kavalēristos.
Siuīls, aiz dusmām zilgani bāls, svepstēja, ka Kapteinim neesot ne mazākās saprašanas par to, kas ir īstas ciešanas, bet viņš, kā allaž, bez jebkādām ciešanām un grūtībām esot kļuvis par kavalērijas komandieri. Labu brīdi tā šņācis, Siuīls lepni un nīgri paziņoja, ka par kavalēristu nekļūšot, tāpēc lai ar viņa sabiedrību nerēķinoties.
Zirgus varēja iegādāties grāfistei piederošajos staļļos, kas atradās netālu no tās ēzeļu mītnes, kur pirms diviem gadiem bija nomitināti arī algotņi. Zirgu staļļos netrūka. Vismaz tos Arniols bija pacenties sagādāt. Rankstrails tirgojās un kaulējās visu vārdā, lai vīri nekļūtu cits citam par sāncenšiem un lai zirgu cenu izdotos nospiest pēc iespējas zemāku. Viņam izdevās panākt, lai cena noslīd līdz desmit sudraba dālderiem par zirgu ar visiem segliem. Lizentrailam bija tikai astoņi dālderi, un par šo summu viņš varēja dabūt tikai vecu, kaprīzu ķēvi ar nelāgu slavu. Vienīgais, kam naudas nebija nemaz, bija Rankstrails, kurš visu nopelnīto joprojām sūtīja tēvam. Viņa tarbā glabājās vien dažas vara monētas, ko viņš bija pietaupījis, lai varētu nopirkt medus un sezama sēkliņu gardumus mazajam brālim, kad nākamreiz brīvajās dienās atkal varēs atgriezties mājās.
Rankstrails izvēlējās sev zirgu — skaistu bēri un pagaidām atstāja to pie tirgotāja, bet pats devās uz pilsētas zemāko daļu, uz mūru noēnotu tumšu ieliņu, kura bija pazīstama kā Augļotāju iela un uz kuru viņam ceļu parādīja Lizentrails, kam šī vieta nebija sveša.