— Dzirdēji, Kaptein? Es varētu dienēt par ģenerāli. Paskatīsimies, vai uzminēšu arī nākamo: pūķis tiks mums, bet elfs — viņiem.
— Kad pūķis pietuvosies saredzamā attālumā, sadalīsim pienākumus: mēs, smagā kavalērija, uzņemsimies cīņu ar elfu, ar šo ārkārtīgi bīstamo un maģiskām spējām apveltīto būtni, savukārt jūs, vieglā kavalērija, esiet tik laipni un tieciet galā vismaz ar pūķi.
Pabeidzis runu, Arniols apklusa, pat neizteicis nevienu dzēlīgu komentāru par kleperi, kura mugurā sēdēja vieglās kavalērijas Kapteinis.
Kapteinis atkal samanīja apslēptas, netveramas, bet ne ar ko nesajaucamas bailes. Ne jau tikai atriebības un ļaunuma vadīts, Arniols bija licis viņu atsaukt uz galvaspilsētu, ne jau tikai naida„dēļ tagad gribēja iesprostot starp sevi un pūķi.
Arniolam bija bail.
Viņu māca šausmas.
Rudens saule pakāpās augstāk, un tās gurdenā gaisma apspīdēja smagās kavalērijas statuju cienīgo nekustīgumu. Kaut arī saule nekveldēja tik stipri kā vasarā, vēl nebija pienācis pusdienu laiks, kad smagie kavalēristi sāka svīst un vārstīt mutes, kampjot gaisu; daudzi nokāpa no zirgiem un patvērās ēnā zem liepām, ieslodzīti savās uzkarsušajās bruņās gluži kā moluski čaulās.
Sastingumu un klusumu izjauca vieglā kavalērija. Tā kā nekas nenotika, vīri nolēma patrenēties auļošanas mākslā. Daži krita, daži krampjaini tvērās zirgiem ap kaklu, bet citiem visnotaļ cienīgi izdevās noturēties seglos.
Par spīti kritieniem un neveiksmēm bija redzams, ka visā visumā jāšanas prasme uzlabojas ar katru stundu. Augļus nesa gan agrākā vingrināšanās ar lielajiem un rāmajiem Ļaunvējes zirgiem, gan šī mierīgā gaidīšanas diena. Atšķirībā no Kapteiņa, kurš izskatījās vēl drūmāks un nomāktāks nekā parasti, viņa vīri bija patiesi labā omā.
Tagad viņi bija kavalērija.
Viņi uz šādām pārmaiņām nekad nebija cerējuši visā nopietnībā, bet cerējuši vai, pareizāk, sapņojuši viņi bija, jo citādi tak tik granītcietā ietiepībā visus šos gadus nebūtu likuši grasi pie graša.
Viņi joprojām bija algotņi. Viņiem nemūžam neviens neatdotu par sievu savu meitu. Viņi joprojām bija karavīri, kurus sūtīt uz bīstamākajām vietām un kuru dzīvības taupīt nevienam nenāktu ne prātā, taču dienēt kavalērijā bija nesalīdzināmi labāk nekā kājniekos.
Tagad viņiem vajadzēja stāties pretī pūķim un karotājam, kura rīcībā bija visļaunākie burvesti un maģiskas spējas, tāpēc ik pa brīdim uzvilnīja arī nemiers un bailes, kas ievijās klusajās sarunās, taču visas bailes ātri aizplūda projām, jo viņiem taču bija Kapteinis. Kapteinis zinās, ko darīt. Kapteinis uzvarēs, un viņi paliks dzīvi.
Trakrails, līksms kā pavasara cīrulis, bez mitas šaudījās šurpu turpu gar biedru rindu, nepieklusdams ne mirkli un glāstīdams vecos seglus, kuri pirms viņa bija nomainījuši jau vismaz trīs īpašniekus, — šķita, Trakrails joprojām nekādi nespēj noticēt necerētajai laimei.
Lizentrails un Kapteinis sēdēja zemē, lai lieki nenogurdinātu zirgus. Viņu zirgus tiešām nebija vēlams nogurdināt.
Lai vilks netramdītu zirgus, tas bija piesiets ar auklas galu un, sākumā ar izmisīgiem smilkstiem izteicis savu sašutumu par neierasto gūstekņa stāvokli, tagad mierīgi gulēja, nolicis purnu uz Kapteiņa kājas. Dzīvnieka izstarotais siltums bija vienīgais, kas kaut cik spēja remdēt Rankstraila satraukumu. Viņš pūlējās visu apdomāt, taču pa galvu nemitīgi jaucās vienas un tās pašas trīs vai četras domas, kas grūdās cita citai virsū, juceklīgi vijās un mudžinājās gluži kā tārpi iepuvušos sīpolos, un tad atkal slīdēja projām nesakarīgas un bezjēdzīgas.
Varbūt viņš spētu uzvarēt cīņā pret elfu un pūķi, ja tikai viņam izdotos tikt pie skaidrības, ka tos patiešām vajag uzvarēt.
Nevis Nolādētais, bet pēdējais un visvarenākais, bija teikusi Austra. Bet šie vārdi taču ne vienmēr ir pretstati. Tikpat labi kāds vienlaikus varēja būt gan pēdējais un visvarenākais, gan nolādētais, sevišķi, ja tas ir pēdējais un visvarenākais no kādas nolādētas cilts. Ja šis elfu princis (vai varbūt to vajadzētu apzīmēt ar citādu titulu?) nebija īsta dievu sodība, tad kāpēc viņš vadāja sev līdzi pūķi, nevis suni, kaķi, sesku, papagaili vai ļaunākajā gadījumā vilku? Katrā ziņā pūķi vajadzēja pieveikt. Vismaz tas bija nešaubīgi skaidrs. Nebija zināms, vai Cilvēku zemju austrumu robežas izdosies atbrīvot no orkiem, taču nebūtu ne labi, ne smalki pašā šo zemju vidienē atstāt brīvi lidināmies pūķi. Vai tad Austra tos nedaudzos abu samnas mirkļus nevarēja izmantot, lai pateiktu kaut ko jēdzīgu un noderīgu, nevis sajauktu viņam galvu ar neizprotamām blēņām?
Uz Austras paskaidrojumiem nebija ko cerēt, toties visu izskaidrot bija gatavs Lizentrails. Viņam trūka divu vērtīgu īpašību: spējas nejaukties svešās darīšanās un turēt muti ciet. Šo trūkumu rezultāts bija nepārtraukta un neapturama vārdu straume — drumstalainas, pretrunīgas un reizēm pat absurdas ziņas, kas bija saklausītas no garāmgājējiem, ubagiem, ābolu pārdevējiem, bendes palīga, dūdu spēlmaņa, Tiesneša pils virtuvenēm, bet, galvenais, no viena pils dārznieka svaines un kāda apakšzemes cietumu sarga trešās pakāpes māsīcas.
Lizentrails paskaidroja, ka tas tips, nu, sargs bija paguvis iepazīties ar tiem diviem, — iekams tos pakāra, viņš cietumā pavadījis kopā ar viņiem veselas divas dienas. Kā ar kādiem diviem? Ar tās meitenes vecākiem, protams. Viņi abi — starp citu, viņus sauca par Monseni un Sajru — bijuši zemnieki; viņi sargam, nu, tam, kurš sargāja cietumu, pastāstījuši, kā jaunībā esot izglābuši elfu mazuli. Jo vai tad varot ļaut nomirt mazam bērnam, tad jau vairs nebūšot atšķirības starp cilvēku un orku — tā viņi teikuši. Vēl viņi stāstījuši, ka tas izglābtais elfu bērns neesot bijis nekāds nolādētais, viņš esot bijis labs un krietns, bet Tiesnesis jau tādās atrunās neklausās, likums ir un paliek likums, bet likumā ir teikts, ka visi elfi jānonāvē, tāpēc, ja tu satiec elfu, tas jānodod Tiesneša pārstāvjiem — arī tad, ja šis elfs ir labs un krietns.
— Arī tad, ja tas ir mazs bērns?
— Arī tad, ja tas tr mazs bērns, — apstiprināja Lizentrails. — Tos divus zemniekus pakāra, bet viņu meitu ievietoja iestādījumā, ko dēvē par Bāreņu namu, kas mazam bērnam ir aptuveni tas pats, kas vieglie kājnieki pieaugušam vīram: izsalkums, aukstums, smags darbs, utis un sitieni. Nekāda patīkamā vieta tā nav. Pēc tam notika kaut kas neizprotams: Tiesnesis no kāda veca mūra lika noskaldīt nost ornamentu ķeburus, jo, izrādās, tie nemaz nebija parasti ķeburi, bet gan vārdi — paša ķēniņa Ardvina pareģojums. Ja tu esi piemirsis, varu atgādināt, ka sirs Ardvins bija tas, kurš mūs visus izglāba no orkiem tais laikos, kad mēs abi vēl nebijām piedzimuši. Un Ardvins prata saskatīt to, kas vēl nemaz nav noticis. Mūs abus viņš neredzēja, jo mēs esam sīki un nenozīmīgi, bet visu nozīmīgo viņš prata saskatīt. Un tā Ardvins pareģoja, ka… pagaidi, tas skanēja visai piņķerīgi… Viņš teica, ka pēdējais no elfiem, kurš būšot īsta dievu sodība, satikšot pēdējo pūķi, bet pēc tam sapīšoties ar skuķi, kam vārds būšot saistīts ar rīta gaismu, bet tēvs un māte… nē, ne jau elfa tēvs un māte, tā skuķa vecāki, viņu mīlēšot… Kā, kuru mīlēšot? Elfu, protams. Tātad viss saskan: elfs ir saticis pūķi un ir sapinies ar to divu pakārto zemnieku meitu, un tie zemnieki elfu bērnībā patiešām bija mīlējuši. Starp citu, meiteni sauc par Riti.
— Vai tad viņai nevajadzēja saukties kā rīta gaismai?
— Nu ja, Rite ir saīsinājums no Rītausmas. Es to zinu, jo mūsu pusē tā ir pieņemts. Arī Sajra — tā sauca meitenes māti — ir manā dzimtajā pusē izplatīts vārds, un tā sauc arī tādas pa sienām ložņājošas puķes. Kas zina, varbūt mēs pat esam radinieki. Manas vecākās māsas vīramāsas vārds arī ir Rītausma, bet visi viņu sauc par Riti. Tātad pareģojumā viss saskan. Saprati?