— Nē, — atbildēja Kapteinis. — Bet tas nekas. Tikai nestāsti visu vēlreiz no sākuma.
Rankstrails šo pareģojumu zināja. Viņš nekad nebija tajā ieklausījies, nekad nebija tam ticējis, tomēr gribot negribot bija to dzirdējis jau tik daudzas reizes, ka pareģojums bija iespiedies atmiņā. Pēdējo elfu, pēdējo pūķi un meiteni, kam vārdā rīta gaisma, daudzus gadus bija piesaucis arī Trakais Rakstvedis. Rankstrails to atcerējās. Un viņam ienāca prātā, ka arī Austras vārdā ir rīta gaisma. Vai tā ir nejaušība vai liktenis — minēja Rankstrails, nojauzdams, ka Tiesneša pārspīlētais satraukums elfa dēļ varētu būt saistīts arī ar meitas vārdu.
Sai brīdī kā par spīti uzradās Trakrails, kurš daudzējādā ziņā Lizentrailam nelīdzinājās, taču dažas īpašības — piemēram, paradums jaukties svešās darīšanās un runāt vairāk par nepieciešamo — viņiem bija kopīgas. Saule jau laidās tuvāk apvārsnim, iesviezdama dažus zibšņus Trakraila gaišajos, netīrajos matos, un puisis atkal uzsāka runas par savu māti. Sākumā viņš runāja pavisam bikli un nedroši, apkodīdams vārdu galotnes tāpat, kā bija paradis apkodīt nagus, bet tad viņa sakāmais pacēlās no zemes līdzīgi mežapīles lidojumam: sākumā smagnējs un lēnīgs, bet jau drīz straujš un neapturams. Neesot taisnība itin nekas no tā, ko teica Arniols. Trakrails pats bija raganas dēls: viņa māte vāca zālītes, lai ārstētu cilvēkus, un palīdzēja dzemdētājām, bet tad Tiesnesis paziņoja, ka visas sievietes, kuras prot ārstēt, esot raganas, jo viņas šīs spējas esot ieguvušas, pādodamas savu dvēseli pekles gariem; tā Trakraila māte
nonāca pazemes cietumā, kur viņai nācās pavadīt divas nedēļas, gaidot, līdz tiks izrādīts gods, proti, izpildīts nāves sods, lai vairotu Valdītāja un Tiesneša slavu un varenību. Cietumā māte iepazinusies ar tiem diviem, un arī Trakrails, kad gāja uz cietumu aiznest viņai ēdamo vai vienkārši tāpat apciemot, jo tās taču bija pēdējās dienas, — arī viņš tos abus zemniekus iepazinis, un tie patiesi bijuši viskrietnākie cilvēki. Nevienam nebija noslēpums, ka Trakrailu bija grūti apturēt, ja viņš bija uzsācis garāku sakāmo, — un arī šoreiz viņš runāja un runāja, un pateica, ka Tiesnesis tā rīkojoties tikai skaudības dēļ. Jā, tikai skaudības dēļ, teica Trakrails un pat nepieklusināja balsi. Klīstot valodas, ka arī Tiesnesis esot mēģinājis nodarboties ar ārstniecību, taču, ja tev nav tādu spēju, nekas nesanāks un neko nelīdzēs grāmatas, kurās sarakstīti augu nosaukumi. Raganas dziedināt prata, bet Tiesnesis ne, tāpēc viņš šīs sievietes ienīda. Arī ar elfiem bija līdzīgi: Tiesnesis bija skaists un savu skaistumu augstu vērtēja — tas taču redzams pēc tā, kā viņš vienmēr nēsā savus gaišos matus, ieveidotus cirtās un sprogās, — taču, lai arī kā Tiesnesis nopūlētos, elfi tik un tā bija skaistāki par viņu. Tiesnesis bija gudrs un zināja daudz, jo gadu gadiem bija liecis muguru pār grāmatām, taču elfi visu zināja arī bez grūtas mācīšanās: tie runāja trīs valodās, tikko bija iemācījušies staigāt, bet astronomiju un alķīmiju apguva, klausoties miega dziesmiņas un pasakas. Nebija ne kripatas patiesības apgalvojumos, ka elfi esot nelieši un ļaundari: ja viņi tādi būtu, viņi taču varētu paglābties no vajā• šanām, iznīcinot cilvēku pasauli.
Elfi nekādās nelaimēs nebija vainīgi, tāpat kā vainīga nebija arī viņa māte.
Lizentrails noņurdēja, lai viņš beidzot gvelzt muļķības, un Trakrails spēji aprāvās, nodūra acis un aizsteidzās projām — kā mežapīle, kura lidojumā sastapusi lingas sviestu akmeni vai strēlnieka raidītu bultu.
Beidzot sāka krēslot vakars. Sīks lietutiņš mērcēja pasauli. Neskaidrajā pustumsā ielejas pretējā malā parādījās savāds karaspēks: kājāmgājēji, ko vadīja divi bruņinieki zirgos. Gājiens lēnām tuvojās, un Rankstrails saprata, ka bruņinieks ir tikai viens, jo otram zirgam mugurā sēdēja trīs bērni. Pūķis bija gājis pēdējais, bet nu apsteidza gājējus un aizvirzījās uz virtenes priekšgalu. Tas bija pārsteidzošs, neaprakstāms radījums, kurā apvienojās skaistums un spēks. Pat vārajā vakara gaismā bija saredzamas
tā zaigojošās, smaragdzaļās zvīņas un baismie ilkņi, starp kuriem pieaudzis vīrs pazustu kā cālis vilka rīklē.
Pūķis bija milzīgs, un tā rēciens pāršķēla tumsu ar liesmu strūklu, bet arī tagad Kapteini nepārņēma bailes. Pūķi nebūs nemaz tik grūti pieveikt: ja tam no visām pusēm reizē uzbruks divi duči vīru ar heļebardēm, kuru smailes būs pārvērstas par liesmojošām lāpām, to varēs piespiest pacelties spārnos. Brīdī, kad tas celsies augšup, strēlnieki no apakšas apšaudīs tā vārīgo vēderu. Tas bija paveicams. Neskaidrs bija kas cits: vai to vispār darīt un kāpēc tas būtu jādara.
Bija kļuvis nedaudz gaišāks. Lietus bija pierimis. Mākoņi bija pavērušies, un Rankstrailam izdevās saskatīt neapbruņotu, noskrandušu ļaužu pulku, kurā bija arī daudz pavisam mazu bērnu. Uzlēca mēness. Bruņinieks (droši vien pats elfs), kurš vadīja skrandaiņus, rokā turēja zobenu, kas zaigoja mēness staros. Rankstrails bija dzirdējis runas, ka elfs, iespējams, esot ievainots. Pēc Arniola pavēles smagās kavalērijas jātnieki pasteidzās garām Rankstraila vīriem un uzbruka bruņiniekam, bet tas viņus atvairīja. Bruņiniekam līdzās stājās arī daži no skrandaiņiem, taču viņš lieliski tika galā arī pats. Viens no Arniola kareivjiem viņam uzbruka no aizmugures, taču elfs ar veiklu cirtienu to atbruņoja, uz uzbrucēju pat neatskatījies.
— Ei, — kāds nomurmināja, — tas jau cīnās tā kā mūsu Kapteinis! Viņš arī jau iepriekš zina, no kuras puses nāks trieciens.
— Kaptein, ko darīsim? — jautāja Lizentrails. — Ja mēs vēl vilcināsimies, viņi ieies aizā.
Kapteinis neatbildēja. Skrandaiņu armija gāja prom. Viņi nevienam nemēģināja darīt ļaunu, viņi tikai bēga no šīs zemes.
Starp bēgļiem un kavalēriju bija nostājies pūķis. Arniols ar savējiem pakāpās atpakaļ. Uz vietas bija palikuši vienīgi viņi — Rankstrails un algotņi.
— Šaujiet pūķim pa muguru, — teica Kapteinis.
— Kaptein, tikpat labi mēs varētu apšaudīt mūra māju. Bultas no viņa zvīņām atlec. Pūķi var ievainot, tikai šaujot pa vēderu!
— Šaujiet pūķim pa muguru! — atkārtoja kapteinis.
Bezjēdzīgu bultu mākoņi aizsedza vāro rudens nakts gaismu.
Kāda meitene ar kroni galvā pulcēja kopā skrandaiņus un vadīja tos uz aizu, uz patvērumu. Tā bija pusaugu meitene, aptuveni viena vecuma ar Liesmu un Austru. Viņa paslīdēja dubļos, gandrīz pakrita, bet atkal izslējās stalti.
Skrandaiņu pulks bija pajucis. Tos visus māca šausmas, bet vadīt šausmu pārņemtus ļaudis vienmēr ir ārkārtīgi grūti. Šausmu pārņemti ļaudis dara muļķības, piemēram, izklīst kur kurais un bēg uz nepareizo pusi. Taču meitene bija apbrīnojama. Viņai nebija baiļu. Tieši tāpēc viņai izdevās nomierināt pārējos un vadīt tos sev līdzi. Viņa bija rāma un nesatricināma kā dižens karavadonis. Viņas miers un drosme bija vienīgais šķērslis, ko likt ceļā visu pārējo šausmām un bailēm. Un šis šķērslis bija nepārvarams.
Viņa bija īsts vadonis, dzimusi, lai vadītu ļaudis. Arniola vīri, kas bija uzbrukuši bruņiniekam ar mirdzošo zobenu, atkāpās, — kā paskaidroja Lizentrails, atkāpšanās ir pieklājīgāks vārds, ko lietot, runājot par bēgšanu. Viens no zirgiem saslējās pakaļkājās un nometa zemē jātnieku. Pamājis savējiem, pavēlot nekustēties ne no vietas, Kapteinis steidzās pie nokritušā, lai tas nepaliktu pilnīgi viens un neaizsargāts, un nogaidīja, līdz tas atkal iesēžas seglos. Šais nedaudzajos mirkļos meitene pievērsa viņam nicinājuma un naida pilnas acis. Kad pakritušais atkal bija drošībā, Rankstrails atgriezās pie savējiem.