— Kaptein, ko darīsim? — vēlreiz jautāja Lizentrails. — Kaptein, — viņš atkārtoja, — kaut kas mums ir jādara.
— Pasaki vīriem, lai viņi stāv uz vietas. Un atcerieties: es jūs bendem neatdošu, jo šeit par taisnību lemju es, nevis kāds cits. Bet tos, kuri nepaklausīs un uzbmks, es pats noduršu ar savu zobenu.
— Kaptein, tu nevari te palikt un neko nedarīt. Tevi nogalinās, — nelikās mierā Lizentrails.
— Dariet, kā es teicu. Citādi nedrīkst, — drūmi atbildēja Kapteinis.
Viņš bija pieņēmis lēmumu. Ja viņš būs devis pavēli palikt uz vietas
un neko nedarīt, ar nāvi sodīs viņu, nevis viņa vīrus. Kareivim ir jāpilda pavēles, un kareivis, kurš saņēmis pavēli palikt uz vietas un neko nedarīt, nedrīkst doties uzbrukumā. Un neviens taču nebūs tik traks, lai sodītu ar nāvi visu algotņu armiju brīdī, kad orki jau stāv pie sliekšņa. Nē, viņa vīriem neviens neko nenodarīs.
Viņš atcerējās dusmu un naida pilno meitenes skatienu. Un nodomāja, ka glābj viņas dzīvību, upurēdams savējo, taču meitene to nekad neuzzinās. Vēl pēc brīža meitene jau bija nozudusi aizas drošībā un vairs nebija redzama. Ieeju aizā bija aizšķērsojis pūķis. Kapteinis prātoja, cik ilgi pūķis spēs tur palikt: dienu vai divas? Piecas? Vienmēr? Agrāk vai vēlāk pūķis ceļu atbrīvos, un tad starp Arniolu un meiteni paliks tikai kareivis ar zobenu un gaišajiem, mēnesgaismā mirdzošajiem matiem.
Pūķis pacēlās spārnos. Viņa gaišais un viegli ievainojamais vēders iedzirkstījās mēnesnīcā.
Spārnu fantastiskais zaļums piepildīja nakts debesis, ko izgaismoja milzīgs mēness.
Arī tagad, zinot, ka paša nāve jau ir pavisam tuvu, Kapteinis kā apburts raudzījās diženajā lidojumā, kurā apvienojās spēks, skaistums un grācija. Kapteinis saprata, ka pūķis gatavojas izraisīt nobrukumu aizas nogāzē. Skrandaiņu armija būs glābta. Rankstrails pats varēja uzskatīt sevi par mironi.
Bet galu galā viņš nebija nemirstīgs. Viņš taču vienmēr bija zinājis, ka agrāk vai vēlāk būs jāmirst.
Viņš stāvēja nekustīgi un raudzījās pūķa lidojumā, izbaudīdams katru spārnu vēzienu.
— Šaujiet! — iesaucās Lizentrails viņam aiz muguras. — Pa vēderu! No turienes bultas neatlēks!
Pavēle tika izpildīta nekavējoties. Kapteinis pat nepaspēja attapties, kad no pūķa vēdera un krūtīm sāka plūst neskaitāmas sīkas asiņu tērces. Vieglās kavalērijas bultas uzbruka pūķim kā vanagu bars.
— NĒĒĒ! — iekliedzās Kapteinis.
Pūķa liesmas piepildīja debesis un pārvērta oglēs un pelnos simtgadīgus kokus. Milzīgais radījums no visa spēka lidojumā triecās pret kalna nogāzi un izraisīja dubļu un akmeņu lavīnu.
Lejup slīdēja zeme, vēlās akmens bluķi, gāzās apdeguši koku stumbri un dubļi. Lavīna bija baismīga un neapturama.
Kad dārdoņa noklusa, akmeņi pārstāja lēkāt un atkal bija iespējams kaut ko saredzēt, aizas mute bija aizdarīta uz visiem laikiem. Nogruvuma viņā pusē meitene, jaunais karotājs un visi skrandaiņi bija drošībā, tur tie bija nesasniedzami.
Pūķis gulēja zemē.
Tā sānus vēl cilāja agonijas pēdējās trīsas.
Zeme bija piemirkusi pūķa asinīm.
Tūkstošiem sīku margrietiņu uzplauka visapkārt, veidojot paklāju, kura vidū pūķis izdzīvoja sava mūža pēdējos mirkļus.
Rankstrails nokāpa no zirga, un tāpat darīja viņa vīri. Vilkam beidzot bija izdevies atbrīvoties no saites, un tas bija nostājies viņam līdzās.
Viņi lēnām tuvojās.
Nāve sastindzināja pūķi.
Vējš sakustināja margrietiņas, un to ziedlapas sāka birdināties lejup.
Kļuva auksts.
— Vīri, — klusi teica Kapteinis, — šoreiz mēs esam pastrādājuši muļķību. 4
Astoņpadsmitā nodaļa
Kapteinis pagriezās pret Lizentrailu.
— Par nepakļaušanos pavēlēm ir paredzēta nāve, kaprāl, — viņš tam teica. Viņi ne vienu gadu vien bija cīnījušies plecs pie pleca, un nekad agrāk Rankstrails nebija runājis ar Lizentrailu tik ledaini stingā balsī.
Lizentrails izturēja viņa skatienu.
— Nu tad es nosprāgšu tāpat, kā nosprāga šis pūķis, Kaptein, bet tu paliksi dzīvs. Kaptein, tikai tu vari apturēt orkus. Pie Zināmo zemju robežām vēl dzīvo arī mani ļaudis, ne tikai mēslu vaboles un knišļi. Viņiem arī ir tiesības uz dzīvošanu.
Abi kādu brīdi raudzījās viens otrā.
Tad, skaļi līksmojot par uzvaru, atsteidzās Arniols ar saviem bruņiniekiem.
— Un kur tad elfs? — vīlies noprasīja Arniols. — Un mazgadīgā ragana?
— Visi palika zem lavīnas, — meloja Kapteinis. Un viņa vīri šos melus apstiprināja, piekrītoši palocīdami galvu. — Mēs panācām, lai pūķis uzgāžas kalnam, un tā nogāze nobnika. Divi zaķi ar vienu šāvienu. Zem lavīnas visi ir pagalam.
— Varbūt kāds tomēr izglābās, — šaubīdamies noteica Arniols.
— Mums šķita, ka ne. Visi palika apakšā. Neviens neizglābās, — apgalvoja Kapteinis. — Bet skaidri redzēt nevarēja: gaiss bija putekļu pilns. — Un viņam aiz muguras atkal atskanēja piekrītoša murdoņa.
— Būtu labāk, ja mēs Tiesnesim varētu uzrādīt mirušo ķermeņus.
— Tad jums vajadzēja viņus nogalināt pašiem, ekselence. Mēs, algotņi, no liekām pūlēm izvairāmies katru reizi, kad vien tas ir iespējams.
Kapteinis un Arniols pārmija ciešus skatienus.
— Rītausmā gribu jūs redzēt savā teltī, Kaptein.
— Jā, ekselence, protams, tikai sakiet, kura būtu jūsu telts, jo šeit es neredzu nevienu pašu.
— Teltis ir ratos, kuri mums sekoja kopā ar sulaiņiem. Esmu pārliecināts, ka jūs un jūsu vīri pratīsiet mums tās ātri uzbūvēt. Runā, ka algotņiem labi padodoties it viss, bet jūs esot vēl veiklāks par pārējiem. Runā, ka jūs esot bijis lielisks govju gans, tāpēc domāju, ka tikpat labi pratīsiet paveikt arī namziņa pienākumus.
— Protams, ekselence, — atbildēja Rankstrails. — Man būtu liels gods uzcelt jums telti. Saklājis jums guļvietu, es varētu justies glaimots un pagodināts. Tikai atvainojiet, ekselence, ka gribu jūs brīdināt, lai jūs pēc tam neaizsviltos dusmās. Mēs, algotņi, divus pēdējos gadus esam aizvadījuši pie Šķeltā kalna, un šos divus gadus neesam mazgājušies ne reizi. Mūsu utis ir lielas kā prusaki, par blaktīm un blusām nemaz nerunājot. Vai esat pārliecināts, ka gribēsiet gulēt teltī, kam pieskārušās mūsu rokas? Es nemaz neuzdrošinos jums teikt, kur mēs savas rokas mēdzam likt un ko esam paraduši ar tām darīt, jo šādas runas nav bruņinieka ausu cienīgas.
Arniols viņu uzlūkoja ledainā naidā, bet Kapteinis šim skatienam atbildēja ar godbijīgu smaidu un tikko manāmu paklanīšanos.
Bruņinieku teltis uzbūvēja sulaiņi.
Algotņi gulēja zemē ap ugunskuriem. Tikko atausa pirmā rīta gaisma, Rankstrails bez bruņām un ieročiem, kā to paģērēja pieklājības likumi, ieradās pie Arniola telts, kura slējās līdzenuma pašā vidū grezna un koša, lepni izrādot stateniskās baltās un karmīnsarkanās svītras un zelta apmalojumus.
Dīvaina saldena smarža lidinājās pār bruņinieku nometni. Visa zeme te bija nokaisīta margrietiņu ziedlapām, veidojot ko līdzīgu paklājam. Pūķa asiņu sarkani iekrāsotie ziedi mijās ar baltajiem, darot šo segumu līdzīgu Daligaras grāfistes karogiem.