Puisis nolaizīja uz lūpām palikušās asinis, lai zudībā neietu neviena lāse, tad ielika putnu ķermenīšus tarbā: tās būs pusdienas. Putneļu galvas tūlīt kļūs par ēsmu, un tātad, ja mazliet paveiksies, būs ari vakariņas. Vēl tikai vajadzēja izdomāt, ko darīt ar tārpa pusi: to varēja izlietot kā piedevu pusdienām vai arī vēlreiz izmantot kā ēsmu, cerot, ka brangākas būs vakariņas.
Morons prātā ātri apsvēra šīs dienas izredzes. Pusdienās — trešdaļa unces putnu gaļas, un varbūt arī vakariņām izdosies ko sagādāt.
Viņam tiešām bija paveicies.
Morons palūkojās apkārt. Piekrastē šai agrajā rīta stundā valdīja liela rosība. Te čumēja un mudžēja tie, kuri meklēja sīkas, smiltīs mājojošas gliemenītes, — tās bija tik mazas, ka nevis remdēja izsalkumu, bet drīzāk radīja ilūziju, ka tomēr kaut kas ir apēsts, un šāda ilūzija taču bija labāka par pārliecību, ka ēsts nav nemaz. Kad agrās rīta stundas būs pagājušas, lielā rosība un ņudzoņa pārsviedīsies uz piekrastes rifiem, jo līdz ar bēgumu kļūs sasniedzamas mīdijas un par jūras šķīvīšiem sauktie gliemeži, kas arī ir tik mazi, ka drīzāk vairo ēstgribu, nevis rada sātu. Tad pienāks dienas vidus — stunda, kad saule uzkāpusi visaugstāk un ko pieņemts saukt par pusdienlaiku arī tad, ja pusdienu nemaz nav. Dienās, kad pusdienu nebija, lielā rosība turpinājās, jo dienvidū krabji mēdza patverties ēnā pie lielajām klintīm, kas līci norobežoja rietumu pusē, — tā nu pusdienlaikā visi ņēmās pa ūdeni, pūloties sagūstīt kādu krabi. Pēcpusdienās rosība ūdeņus parasti pameta un pārmetās uz mežu, lai meklētu pīniju čiekurus, kuros vēl būtu palicis kāds riekstiņš, — un arī pīniju riekstiņi bija tik sīki nieki, ka izsalkumu tikai vairoja.
Morons uzmeta skatienu liedagam, proti, Erbrova liedagam, kur atradās viņu ciems, proti, Erbrovas ciems, kas bija iekārtojies tieši vidū līcim, kuru, protams, sauca par Erbrova līci. Tā kā par Erbrovu sauca pūķi, kurš bija ietriecies klintīs, lai viņi visi paliktu dzīvi, tad te viss bija nosaukts Erbrova vārdā. Arī elfa meitu, viņas augstību princesīti, bija nosaukuši par Erbrovu — nelikās, ka šie būtu tērējuši daudz laika, izvēloties vārdu.
Rosība un ņudzoņa liedagā šoreiz bija sevišķi trokšņaina. Kala, Kreska sieva, un viņas draudzene Rite, elfa sieva, kā allaž smējās un ķiķināja kā pēdīgās muļķes. Arī Kalai bija piedzimis bērns: puika, kuram šie bija ielikuši gluži neiedomājamu vārdu, kas jau bija saīsināts par Kīku, bet pilnā formā viņu dzimtā ciema valodā nozīmēja Lidojošais mākonis vai ko tamlīdzīgu. Kurš gan var izdomāt vēl nejēdzīgāku vārdu! Vistas un tārpa krustojumam droši vien būtu vairāk smadzeņu nekā šīm divām zvaigājošajām muļķēm kopā — katrā ziņā pat vistas un tārpa knistojums saprastu, ka dzīve šajā liedagā ir draņķīgāka par draņķīgu un iemesla ķiķināšanai nav. Kala un Rite caurām dienām lasīja gan smilšu gliemenītes, gan mīdijas, gan jūras šķīvīšus, kuros nekā ēdama iekšā nebija, bet no to čaulām vēra bezjēdzīgas krelles un gatavoja kaut kādus niekus, ko iespraust matos, — Moronam ne reizi vien bija teikuši, kā tos spraužamos sauc, taču viņš nevajadzīgus vārdus ātri aizmirsa. Pirms trim gadiem Rite bija apprecējusies ar Nolādēto elfu. Toreiz tika sarīkoti lieli svētki ar varenu dejošanu un nožēlojamu mielastu. Uz dzīrēm bija ielūgti arī ļaudis no Arstridas, no otra nabagu un badmiru ciema, kas atradās uz nelielā zemesraga, kurš līci ieskāva no ziemeļiem. Kaut arī arstridieši te dzīvoja ilgāku laiku, tie nebija diez ko bagātāki, tomēr vajadzēja atzīt, ka vismaz vistu viņiem netrūka (piecas vistas un gaili viņi atnesa kā kāzu dāvanu, un šie putni bija kļuvuši par Erbrovas vistu saimes iedibinātājiem un neaizskaramu pamatu nākotnes pārticībai).
Viņi, Erbrovas ciema ļaudis, pretī bija dāvinājuši kumeļu. Divi pirmie zirgi, Zibens un Melne, kurus viņi ar milzu pūlēm bija nostīvējuši lejā no kalniem pa taku, ko vaiga sviedros bija izrakuši un izkaluši tolaik, kad vajadzēja bēgt, tagad dzīvoja liedagā. Nebija gan skaidrs, kāpēc šie zirgi te dzīvojas savā vaļā, fo jēgas no tiem nebija nekādas, bet cepetis gan no tiem sanāktu labu labais. Taču durt uz iesma nedrīkstēja nedz šos divus, nedz kumeļus, kas pa vienam vien Melnei atskrēja katru otro gadu. Tagad Erbrovā tiem, kuriem izdevās paglābties no bada nāves, nenokrist no klintīm un nenoslīkt jūrā, draudēja briesmas tikt zirgu sabradātiem, jo nu šo lopu bija vesels bars, un tie caurām dienām auļoja šurpu turpu kā sajukuši. Erbrovas ļaudis bija izbaduši un noskranduši, toties visi prata jāt ar zirgu. Bez segliem un pilnos auļos. Lai gan no tādas jādelēšanas jēgas nebija nekādas, tikai izsalkums pieņēmās spēkā. Morons gan neprata jāt. Viņš bija atteicies sēsties tiem lopiem mugurā.
To divu muļķu kāzu dienā abu ciemu iemītnieki savstarpēji bija zvērējuši mūžīgu un absolūtu uzticību, bet pēc tam bija pašķīrušies, lai atkal vilktu savu nožēlojamo dzīvību un mirtu badu katrs savā ciemā. Kā šķita, tiesības dzīvot nabadzībā un sprāgt badā bija neapstrīdama brīvu cilvēku privilēģija, — tāpat kā tiesības prast lasīt un rakstīt, jāt bez segliem, peldēt un vazāties apkārt pusplikiem kā mežoņiem (protams, ja vien ir taisnībā, ka tādi mežoņi kaut kur šai pasaulē mitinās).
Aiz Kaļas līkņāja jaunākais no mežcirtējiem, kuram vārdā bija Solārs un kura bārda un mati bija pavisam gaiši. Viņš smilšu gliemenītes lasīja tikai ar vienu roku, jo otrā turēja jaunāko no saviem bērniem, — viņš kašņājās pa smiltīm un arī smējās kā negudrs. Acīmredzot visiem muļķiem tai sasodītajā liedagā bija varen jautri. Viņi smējās bez mitas kā piedzērušos kaiju bars — Morons gan nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis piedzērušās kaijas, taču iztēlojās, ka to ķērksti un klaigas izklausītos visai līdzīgi šiem muļķīgajiem smiekliem. Šī zvaigāšana padarīja viņu vai traku no dusmām. Patiesībā vajadzēja atzīt, ka daudz vairāk ēdamā viņš sagādātu, ja kopā ar pārējiem lasītu gliemenes, nevis liktu cilpas paceplīšiem, — taču tad vajadzētu paciest Kaļas un Rites smieklus, kam pievienotos arī Solārs, kurš droši vien atkal stāstītu, cik brašas esot viņa vecākās meitas, kuras jau protot lasīt un peldēt, vai arī nebeidzami vāvuļotu par to, cik ļoti mīl savu sievu Rimaru. Kopš viņi bija apmetušies pie jūras, visi bija pasākuši runāt kā elfi — nemitīgi gvelzt par cēlām jūtām, turklāt lietojot vissmalkākos izteicienus. Solārs savai līgavai jūtās bija atzinies, tikko viņi bija sasnieguši jūras piekrasti un pat vēl nebija sākuši celt mājas, — uz šādu soli Solāru bija paskubinājis reibinošais prieks par iegūto brīvību. Nebija gan skaidrs, ko ar šo brīvību iesākt. Kāds no tādas brīvības labums? Viņi te bija brīvi bez mitas smieties kā apdzērušās kaijas, melst niekus kā bērni, kas vēl lāgā nav iemācījušies runāt, un mirt badu šai jūras krastā, ko šausta visi vēji, izņemot austreni, — vismaz to, par laimi, aizturēja Tumšie kalni.
Nevarēja noliegt, ka viņi vairs nebija skrandaiņi, — lai varētu saukties par skrandaini, vajadzēja būt vismaz kādu skrandu īpašniekam. Astoņu gadu laikā viņu skrandas bija nodilušas un sairušas. To driskas bija palikušas kazenāju ērkšķotajos zaros. Pa diegam vien tās bija izārdītas, lai pagatavotu makšķeru auklas vai tīklus, kuriem bija visai attāla līdzība ar īstiem zvejas rīkiem.
Rezultāts bija brīvi ļaudis, kas savu likteni tur paši savās rokās, — vienīgā nelaime, ka tikpat braši tie rokās nevar paņemt savas bikses vai kreklu. Plika brīvība tevi nesilda, kad zēģelē ziemeļu vējš, bet pār jūru balti birdinās sniegs. Visi, kam bija piedzimuši bērni — gan Solārs, gan elfs, kura sīkaļa bija piedzimusi pirms nepilniem diviem gadiem, gan pārējie —, staigāja puskaili gan ziemu, gan vasaru, jo savās lupatās bija saģērbuši bērnus. Joršam, dižajam karavadonim, visu cilvēku un elfu cilšu mantiniekam un nezin kādu vēl titulu nesējam vienīgais apģērba gabals bija ap gurniem aptīta lupata. Meitenēm kājas bija kailas līdz pat ceļiem, bet rokas nepiesegtas visā garumā, — un tas nu nemaz nebija piedienīgi. Ja Dragarna dabūtu redzēt šīs bezkauņas, tām tiktu pamatīgs pēriens. Tas būtu jautri. Bet vispār visā šai padarīšanā visjautrākais bija tas, ka visi šejienieši cits citu uzrunāja kā nez kādus augstmaņus un lielus kungus: jo izbadušāki un nosalušāki viņi bija, jo cildenāk un smalkāk mnāja. Tiešām smieklīgi. Mans godātais kungs, kā sokas jūsu utainā dzīve? Kundze, sakiet, lūdzama, par kādiem ēdieniem sapņojot, jūs mirstat badu šodien? Cienītais, vai tārpi jums ir vairumā un vai varat šo karalisko cienastu atvēlēt arī man? Morons pats elfam bija prasījis, kāpēc viņš gluži kā ķēniņa bērnus uzrunā visus salašņas, ubagus un kalpus, un elfs viņam bija atbildējis, ka tā visātrāk un visvienkāršāk visiem varot likt saprast, ka ikviens ir tikpat cienījams un godājams kā ķēniņš, — ļaudis lielākoties bija raduši diženumu un cieņu saistīt ar grezniem tērpiem, apaviem un zeltu, bet, tā kā zelta un apavu te nebija nemaz, bet tērpu gaužām maz, tad lepnumu un cieņu vajadzēja atgādināt, piesaucot ikvienā teikumā. Vēl elfs bija piebildis, ka vārdiem tāpat kā žēlsirdībai nav cenas, taču tie — tāpat kā žēlsirdība — esot vislielākā vērtība. Tas, kurš piedzimis par elfu, droši vien šādus izteikumus var saprast, taču Morons bija cilvēks, nevis elfs, tāpēc joprojām neizpratnē lauzīja galvu.