Morons mēģināja atcerēties laikus, kad ēšana bija ierasta lieta. Šīs atmiņas pazuda starp citām tikpat tālām un miglainām, — starp atmiņām par laiku, kad vēl nebija uzradies Nolādētais elfs ar savu mirdzošo zobenu un vienlīdz spoži mirdzošo muļķību, kuras dēļ tas viņus visus atvilka līdz šai trīskārt nolādētajai piekrastei, kur varēja pārtikt no rīta rasas, zaļas zāles, aļģēm, sāļa ūdens, koku mizām un paretam tikt arī pie kāda gabaliņa iepuvušas zivs. Ja Morons iemācītos peldēt, viņš tiktu arī pie smilšu gliemenēm, krabjiem un mīdijām; ja viņš iemācītos rāpties klintīs, tad varētu ēst arī miršu medu, ko savos stropos savāca savvaļas bites; taču dižkareivji ar tādām lietām nenodarbojas, dižkareivji nerāpjas klintīs un nepeld, jo viņi taču nav ne vāveres, ne zivis. Tad jau labāk pārtikt no rīta rasas un koku mizām! Turklāt Morons nebija pārlieci' nāts, vai tad, ja viņam kāds to iemācītu, viņš prastu peldēt pietiekami veikli un rāpties klintīs tik augstu, lai sasniegtu bišu mājokļus, — kur nu vēl darīt to tik lēni un klusi, kā rādīja elfs, jo citādi stropu aplaupītājs pārvērtās par smeldzošu un uzpampušu dzēlumu kamolu. Moronam nekad īsti labi nebija padevusies kaut kā jauna mācīšanās. Un dižkareivim neko tādu nemaz arī nevajadzēja prast! Tas bija darbs, tātad dižkareivja necienīga nodarbošanās.
Daudz labas barības varētu sagādāt piekrastes dīķos, kur pa dubļiem bradāja gārņi un dzēses, gatavi pārtapt cepešos, kas tiešām būtu šāda nosaukuma vērti. Vajadzētu tikai Cilpu un pusi zivs ēsmai, taču dīķos medīt nedrīkstēja: tas bija aizliegts. Pirmajā gadā, ieradušies piekrastē, viņi bija medījuši gārņus un dzēses pēc sirds patikas — tās bija īstas dzīres, kurām drīz pienāca gals, jo visi gārņi un visas dzēses bija apēstas. Kopš daži putni bija atgriezušies, tos medīt bija aizliegts — bija jānogaida, līdz tie atkal savairosies pietiekamā skaitā. Pa gārnim vai dzēsei notvert drīkstēja vienīgi ārkārtas gadījumos: ja vajadzēja pabarot slimnieku vai nesen dzemdējušu sievieti. Kaijas gan drīkstēja ķert visi — to liedagā bija, cik uziet, bet diemžēl šos putnus bija neiespējami dabūt rokā. Cilpās kaijas nekad nesapinās un lidoja pārāk ātri, lai tās varētu notriekt ar akmeņiem. Tās varētu nošaut ar lingu vai loku, taču šos ieročus lietot Morons neprata.
Agrāk viņš ēda. Citi gan ne — citi vairāk ēdamā dabūja tagad, ne jau ļoti daudz, tomēr vairāk nekā Morons, — to vajadzēja atzīt. Kad viņi neēda, viņi runāja kā elfi, un arī šīs smalkās runas itin kā mazināja izsalkumu un piepildīja vēderus. Veicas gan šiem ļautiņiem: viņi ir pietiekami stulbi, lai justos laimīgi un skaļi gavilētu, plikām pakaļām tupēdami jūras krastā, ko šausta visi vēji, izņemot vienu. Elfs viņiem bija iemācījis peldēt — visiem, tikai Moronam ne; un tie, kuri no ūdens nebaidījās, no rītiem varēja lasīt smilšu gliemenes, pa dienu — mīdijas un šķīvīšus, bet pēcpusdienās — krabjus, un kopumā dienas guvums nebija nemaz tik slikts. Elfs viņiem bija iemācījis arī šaut ar loku, un kaijas bija gardas. Moronam lokšaušana nepadevās, bet peldēt mācīties viņš atteicās.
Tā bija tāda elfu padarīšana. Karavīram nav jāprot peldēt — kur nu vēl dižkareivim! Un arī lasīt un rakstīt tam nav jāprot. Kad šejienieši nepeldēja, viņi lasīja. Kārtējā elfu un citu muļķu izklaide! Viņi rakstīja smiltīs vārdus un pēc tam lasīja. Neko tik stulbu nedarītu pat apdzērusies kaija, kas visu dienu mērcējusies alū. Taču arī vārdu rakstīšana smiltīs un dižošanās ar savu lasītprasmi bija labāka par neizturamajiem stāstiem. Vakaros, ja laiks bija jauks, visi kopā sasēdās ap ugunskuriem liedagā un stāstīja stāstus par cilvēkiem, kas nekad šai pasaulē nav dzīvojuši, — tie nemaz nevarētu dzīvot, jo šajos stāstos bija apkopotas vienas vienīgas neticamas nejēdzības. Morons no tiem stāstiem neko nevarēja saprast. Bet vēl ļaunāk bija tad, kad viņi neko nestāstīja, bet paši izlikās par ķēniņiem un princesēm. Viens tēloja ķēniņu, otrs princesi, un stāsts ritinājās uz priekšu pats. Viņi to sauca par teātri. Vienreiz šie visi apraudājās, jo Kala tēloja mirušu princesi. Neiedomājami. Dižkareivji vakaros dzer alu — lūk, tā ir vīriešu cienīga nodarbošanās —, nevis stāsta nesakarīgas muļķības, no kurām neko nevar saprast. Toties citi bija sajūsmā un apraudāja mirušo princesi Kalu. Jā, dažiem patiešām veicas, ja neizmērojamu muļķību var uzskatīt par veiksmi.
Jāatzīst, ka pārējie diez ko daudz neēda tais laikos, kad dzīvoja Bāreņu namā, kur Dragarnas kundze, Bāreņu nama īstenā saimniece, uzmanīja, lai ēdiena nekad nebūtu par daudz, jo bērniem, kas ēd līdz sātam, samaitājas raksturs. Patiesību sakot, pārējie Bāreņu namā ēda pavisam maz, nesalīdzināmi mazāk nekā šeit, kur varēja salasīt visus tos krabjus un gliemenes. Bāreņu namā labi ēda tikai viņi divi — Kresks un Morons, viņi bija barveži, Bāreņu nama vagari, kam pienācās vairāk ēdamā. Piemēram, kukurūzas putru bija pieņemts sadalīt dažāda lieluma porcijās, turklāt putras dalīšana bija viņu abu pienākums. Tieši viņiem abiem pienācās atliekas no Bāreņu nama Godāto Aizbildņu, Dragarnas kundzes un Strumača kunga galda tais reizēs, kad tiem pēc maltītes kaut kas palika pāri, — īpaši bieži jau tas negadījās, jo Strumacis bija kā nepiepildāma, caura muca, tomēr reizēm šis tas atlēca.
Un vēl — daudz svarīgāka par kukurūzas putru bija cerība. Agrāk vai vēlāk viņi abi ar Kresku kļūs par kareivjiem, kam pienāksies četri kausiņi putras katru dienu un gabals cūkgaļas divreiz mēnesī. Un tad atnāks diena, kad viņi abi uzdienēsies līdz dižkareivja pakāpei, — bet dižkareivjiem pienācās pieci kausiņi putras katru dienu, gabals cūkgaļas divreiz nedēļā un pinte alus ziemas saulgriežos un jaunā mēness svētkos. Domājot par alu, Moronam acis sariesās nostalģijas asaras. Tolaik, kad viņš kā bārenis dzīvoja Bāreņu namā, alus viņam, protams, nepienācās, un to nebūtu vajadzējis aiztikt, taču dzēriens bieži palika Strumača un Dragarnas glāžu dibenā, un tad bija lieli prieki.