Vienmēr jau tik labi negāja. Sākumā bija smagi, vēl smagāk nekā mājās, kur arī neviens jokus nedzina. Sākumā ilgu laiku viņam tika vienīgi krunkaini ābolīši un tārpaina kukurūzas putra, kas allaž sadalīta nevienādās devās, turklāt lielākās devas sev iedalīja citi. Arī sitieni bija sadalīti nevienādās devās, bet tieši pretēji nekā ēdamais: tie, kas Bāreņu namā bija ieradušies pēdējie un kam tika mazāk putras, saņēma vairāk belzienu. Bet arī tad Morons nebija zaudējis dūšu. Vajadzēja turēties pretī. Arī tas, kurš neko neprata, neko nemācēja pateikt un bija niecīgāks par niecību, — arī tas, ja vien neizlaida garu jau mazotnē, izauga lielāks. Un tas, kurš izauga lielāks, varēja pacīnīties par vagara vietu, pēcāk kļūt par kareivi un beigu beigās cerēt uz visaugstāko laimi: dižkareivja pakāpi.
Tai dienā, kad kopā ar savu draugu pūķi bija uzradies elfs, visi līdz sātam bija saēdušies Dragarnas un Strumača vistas un dzēruši alu pēc sirds patikas, taču arī todien Morons domāja, ka būtu pagalam muļķīgi iet projām, pamest drošo un zināmo, lai dotos nezin kur, — žēl gan, ka nebija neviena, kuram šīs domas uzticēt. Pat draugs un dubultnieks Kresks, ar kuru agrāk viņi bija kā viens vesels, tagad bija viņu pametis, sapinies ar to cimperlīgo Kalu, kāri tvēra katru elfa teikto vārdu un ticēja visām viņa muļķībām. Neiedomājami.
Pēc tam bija sācies neprātīgais ceļojums, kurā elfs bija aizvilinājis gan viņus, Bāreņu nama iemītniekus, gan visas grāfistes ubagus un skrandaiņus. Visu ceļu Morons bija domājis, ka šis pasākums ir pēdīgā muļķība, taču arī tad nebija neviena, kam šīs domas uzticēt. Visi sekoja trakajam, bet tad, kad nogurumam un sāpošajām kājām būtu vajadzējis viņus apturēt, trakais sāka stāstīt pasakas, kas bija cita par citu nejēdzīgākas, un, tās klausoties, visi atguva drosmi un gāja tālāk. Arī ieraudzījuši sev priekšā Daligaras kavalēriju, viņi nenobijās. Trakais stāstīja kārtējo pasaciņu par žilbinošiem varoņiem, un šie skrandaiņi, kas visu mūžu to vien bija darījuši kā meklējuši kādu, kura priekšā līst uz vēdera, tagad visi pārvērtās par karotājiem un nolēma, ka vairs nevienam nepadošoties, — nevienam un nekad, pat ja viņus nogalināšot, pat ja iecelšot par dižkareivjiem. Beigās, ja vien pūķis nebūtu viņus izglābis, ļaudams nobendēt sevi, Daligaras kavalērija viņus visus patiešām būtu nogalinājusi. Visus: līdz pēdīgam utainajam nespējniekam, līdz pēdīgam kraupainajam bērnam.
Neiedomājami.
Un viņi nemaz nedusmojās uz to trīskārt nolādēto elfu, kurš viņus bija ievedis briesmās, kur uz spēles bija likta šo diedelnieku noskrandusī, utainā dzīvība. Kur nu — viņi visi bija varoņi!
Neiedomājami.
Beigu beigās viņi bija nonākuši šajā liedagā, it kā jūra būtu tā labākā vieta, kur nonākt: daudz zila ūdens, zaļas salas, zemesrags un kaijas. Labi, lai jau būtu: ūdens plašumi un kaijas Moronam neko nekaitēja, taču sīko skuķi viņš patiešām nevarēja ciest. Viņš neieredzēja ne acu galā to jaukteni puselfu, elfa meitu. Īstenībā viņa bija visparastākā knīpa, taču visi izturējās tā, it kā būtu nez kāda princese!
Kad viņam, Moronam, bērnībā piesitās drudzis, viņu tik un tā kopā ar pārējiem sūtīja meklēt ēdamo, bet, ja viņš nespēja noturēties kājās, māte viņam palīdzēja ar pamatīgām pļaukām. Turpretī no katra sīkās elfa knīpas šķaudiena tika iztaisīts vai pasaules gals. Tēvs šo caurām dienām staipīja pa rokām, it kā sīkaļa būtu piedzimusi kropla, — tak nē, kropla viņa nebija un lieliski varēja paiet pati. Viņu, Moronu, gan neviens nemūžam nebija auklējis pa rokām: viņš bija piedzimis kārtīgu ļaužu ģimenē. Kad pasaulē nāca kārtējais bērns, tas drīz vien sevi pieskatīja pats, bet, kad bērnu mājās bija par daudz, liekos aizveda uz Bāreņu namu, — arī Morons taču pats no laba prāta uz turieni nebija pārcēlies.
Viņš, Morons, visu mūžu bija kasījies ērču un odu kodienu dēļ, un nekāds ļaunums no tā nebija noticis — no tādiem niekiem neviens nemirst. Bet, kad ods pirmo reizi iedzēla viņas augstībai princesītei, elfs pa diedziņam vien izārdīja savu pēdējo apģērba gabalu, lai nopītu smalku tīklu, kam cauri netika neviens spārnainis. Smieklīgi! Nevienam bērnam tak vēl nav nācis par ļaunu daļu asiņu atdot odiem!
Sākumā, tikko ieradušies jūras piekrastē, viņi bija pieņēmuši likumus. No visām notikušajām nejēdzībām šī bija visnejēdzīgākā.
Katrs pateica kaut ko, kam bija jākļūst par šīs vietas likumu, jo likumi ir vajadzīgi katrā vietā.
Likumi, ko viņi izdomāja, bija cits par citu muļķīgāki: katrs var darīt, ko grib. Drīkst lasīt un rakstīt. Meitu var nosaukt pūķa vārdā. Ir atļauts staigāt apkārt pusplikiem, lai gan jebkur citur tādā skatā rādīties cilvēkos būtu aizliegts. Viņš, Morons, par laimi, neko daudz nebija mainījies, bet, piemēram, Rite gan bija pamatīgi izaugusi, un vecās drēbes viņai vairs nederēja. Viņas laulenis, godātais un cienītais elfs, vazājās apkārt puspliks ne jau tikai tāpēc, ka viņam bija piedzimusi meita: savas drēbes viņš bija atdevis arī sievai, un, lai to apģērbtu, patiešām vajadzēja daudz drānas. Rite, kura Bāreņu namā bija sīka, kaulaina knīpa — izspiedušies elkoņi un lieli priekšzobi, nekā vairāk! — tagad bija izaugusi par druknu meiču. Viņa caurām dienām ņēmās pa ūdeni un peldēja, tāpēc pleci viņai bija tik plati, ka, atgriežoties Daligarā, viņa pavisam viegli varētu dabūt darbu Valdītāja un Tiesneša akmeņlauztuvēs.
Likumu bija daudz, un tie visi bija dumji — tajos bija runa tikai par nevajadzīgām blēņām, bet nevienā nebija pateikts nekas svarīgs: piemēram, kā kļūt par dižkareivi. Kad tika dibināta pilsēta (vismaz tā teica pārējie, kuri savu nožēlojamo būdu puduri no tiesas uzskatīja par pilsētu), katrs bija ierosinājis kādu likumu, un viņš, Morons, bija pateicis, ka nav aizliegts būt elfam, — to viņš bija teicis tīšām, lai pārējiem ļautu saprast, ka, pieņemdami savus stulbos likumus, viņi aizmirsuši noteikt, ka elfi nedrīkst uzturēties kopā ar īstiem cilvēkiem. Taču pārējie nesaprata, un kopš tā brīža šajā jukušo ciemā valdīja arī likums, ka nevienam nav aizliegts būt elfam.
Pilnīgs ārprāts. Un neviena, kam to pateikt. Pat ar Kresku nevar aprunāties. Pat ar viņu ne. Neiedomājami.
Agrāk viņi abi — Kresks un Morons — bija bijuši kā viens vesels. Pat viņu vārdi bija saplūduši kopā: Kresksunmorons. Vismaz tā visi vienmēr teica, jo kur bija viens, tur noteikti bija arī otrs.
Taisnību sakot, tieši viņa dubultnieks Kresks bija tas, kurš vienmēr pieņēma lēmumus, izdomāja, kas darāms, ķēra ēdamos zvērus, noteica, kā sadalāms zādzībās iegūtais, apkopa brūces un piesprieda sodus. Viņš, Morons, tikai allaž turējās blakus un visam piekrita — un arī tas bija svarīgs pienākums, un galu galā vagariem vienmēr jābūt diviem, tātad arī viņš, Morons, bija svarīgs un neaizstājams. Tik svarīgs un neaizstājams, ka Kresks viņu paturēja sev blakus arī tad, kad abi bija sastrīdējušies. Patiesībā strīdējies bija tikai Kresks. Tas notika tad, kad nomira Morona mazākais brālis: Kresks sadusmojās un teica, ka Moronam nevajadzējis pieļaut, ka brālis nomirst, ka vajadzējis dot viņam vairāk ēdamā, palīdzēt viņam, uzmanīt, lai viņš mazāk strādā, un visādi rūpēties. Kādas muļķības! Bāreņu namā galvenais likums bija tāds pats kā viņa dzimtajās mājās: katrs gādā par sevi, un dievi, ja tādi pastāv, gādā par visiem. Vai tad Morons bija vainīgs, ka viņa brālis bija mazs, dumjš un ļāva atņemt savu putras devu? Nebija aizliegts atņemt putru tiem, kas bija tādi muļķi, ka ļāva to darīt. Viņš, Morons, sīkaļam putni atņēma. Ar vecākā hrāļa tiesībām.