Taču vēlāk, lai atgūtu Kreska draudzību, viņš tam bija devies līdzi absurdajā ceļojumā, sekojot elfam. Morons neatkāpās no Kreska ne soli arī tad, kad Daligaras bruņinieki mirdzošās bruņās ielenca elfu, bet tas viņus atvairīja.
Nebija godīgi, ka tagad Kresks vienmēr turējās atsevišķi.
Pareizāk: nevis atsevišķi, bet vienmēr kopā ar Kalu. Vienmēr kopā ar elfu.
Viņš pat vairs negribēja, ka viņu sauc par Kresku. Viņš teica, ka šis vārds viņam atgādinot Bāreņu namu, — it kā tā būtu vieta, kuru labāk aizmirst. Dragarna apgalvoja — un viņai bija pilnīga taisnība —, ka bērni jāsauc īsos vārdos tāpat kā suņi. Tieši viņa puiku bija nosaukusi par Kresku, saīsinot īsto vārdu Kerens Askiols jeb Pakalnu Vanags, ko šīs skaņas nozīmēja valodā, kurā runāja ziemeļu purvāju ciltis un kura bija dzimtā arī Kreskam. Arī tā neciešamā Kala bija dzimusi tai pašā pusē — ziemeļu purvājos, un viņas pilnais vārds skanēja kā Kaijala Ara jeb Jauns Mēness. Droši vien tikai tāpēc, ka Kresks un Kala bija dzimuši tais pašos purvājos, viņi tagad turējās kopā, cita iemesla nevarēja būt, jo nebija taču iespējams, ka tik gudrs un saprātīgs puisis kā Kresks saskatījis kaut ko pievilcīgu tai mūždien ķiķinošajā muļķē.
Viņam, Moronam, gan vārdu neviens nebija saīsinājis. Tāds tas bija kopš dzimšanas. Labs vārds, kas pilnīgi neko nenozīmē un tikai noder pasaukšanai, ja kādam kaut ko ievajagas. Dragarnai tas bija pa prātam.
Arī Ritei bija līdzīgs vārds: tas neko nenozīmēja un bija ātri izrunājams.
Moronam vārdu bija izvēlējusies māte: viņa saviem bērniem par vārdu allaž izraudzījās tās skaņas, kas pirmās iešāvās prātā. Un Morons bija kļuvis par Moronu. Tas arī viss. Arī nosūtīšana uz Bāreņu namu nebija nekas īpašs, un mājās neviens par to daudz galvu nelauzīja: kādu dienu vecākiem šķita, ka bērnu ir par daudz, un tai reizē kā lieko aizsūtīja prom tieši Moronu.
Bija neizturami grūti paciest šķiršanos no drauga, no Kreska, no Kerena Askiola jeb Pakalnu Vanaga, kurš bija neglābjami pazudis, lai gan vienmēr atradās tepat, dažu soļu attālumā — vienmēr kopā ar elfu, kopā ar Kalu. Tas bija mokoši, daudz mokošāk par izsalkumu un atvadām no ilgi lolotā sapņa, ka reiz viņš varēs kļūt par dižkareivi. Domās viņš joprojām dzirdēja Kreska balsi, kas tagad viņu vairs neuzrunāja, un tā allaž uzplēsa sāpīgu brūci: arī Morons pats klusībā apzinājās, ka tikai kādreizējās draudzības dēļ viņa atmiņās Dragarnas tārpainā kukurūzas putra iegūst dievu ēdiena zeltaino nokrāsu.
Morons noraisīja no vidukļa neizsakāmi vērtīgo valga gabalu. Tā bija viņa makšķeraukla. Viņš piestiprināja auklas galā vienu no paceplīšu galvām un devās uz Muļķa Orka rifu jeb — kā to daži sauca — Pēdējā Orka rifu. Muļķa Orka rifs bija neliela klints, kura slējās līča vidū un kuras dīvainā forma atgādināja divas milzīgas pēdas. Sekls smilšains sēklis šo klinti savienoja ar zemesragu, kas līci ieskāva no ziemeļu puses. Tā bija lieliska vieta makšķerēšanai, jo jūraskarūsas te bija radušas peldēt garām no līča uz atklātiem ūdeņiem, taču peldētnepratējiem klints bija bīstama, jo paisuma laikā tā pilnībā pazuda zem ūdens, kas pat klints virsotnē bija dziļāks par pieauguša vīra augumu. Rifa nosaukums bija saistīts ar Srakiālu, teiksmainu personāžu, kas darbojās visos nostāstos un balādēs par orkiem, — tieši Srakiālam bija lemts kļūt par pēdējo orku, par to, kurš paliks vienīgais, kad cilvēku ciltij izdosies tos visus sakaut. Srakiāls iepriecināja klausītājus, jo katrā stāstā dabūja kāvienu, zaudēja visās cīņās un krita kaunā pēc visiem piedzīvojumiem, būdams apbrīnojams gan kā muļķības, gan kā nežēlības iemiesojums. Leģenda vēstīja, ka Srakiāls reiz uzrāpšoties uz šīs klints, lai notvertu pirmo austošās saules staru, ar kuru apžilbināt un padarīt aklus savus ienaidniekus, taču uz klints viņu pārsteigšot paisums, un viņš noslīkšot.
Morons notupās uz rifa: šobrīd nekādas briesmas nedraudēja, paisuma ūdeņi atkal atplūdīs tikai agri no rīta. Viņš iegremdēja makšķerauklu un gaidīja: ja paveiksies, izdosies nozvejot kādu jūraskarūsu.
Turpat netālu elfs auklēja pa rokām savu neciešamo meitu. Morons no visas sirds vēlējās, kaut varētu dabūt to slkaļu savos nagos kādu dienu, kad līdzās nebūtu ne viņas tēva, ne mātes. Varbūt šis bija vienīgais no viņa sapņiem, kas vēl nebija sabirzis putekļos. Elfs nolika meitu zemē, un tā palika stāvam uz klints. Morons skatījās uz meiteni un visiem spēkiem ilgojās, kaut viņa iekristu jūrā, kas pēc visu vārdiem bija vienā krāsā ar viņas acīm. Kaut viņa tur iekristu un dabūtu galu reizi par visām reizēm.
/ •
Otra nodaļa
Erbrova vēroja jūru.
Viņas tēvs pacēla galvu, un brīze sapurināja viņa matus. Saule tajos sapinās, un tie iemirdzējās. Meitene smējās, viņai patika, kā gaisma rotaļājas tēva matos. Viņš bija spēcīgs, gluds, stingrs, un viņa dzeltenajos matos atspīdēja saule.
Mamma bija spēcīga un mīksta, un viņas mati bija melni tāpat kā Erbrovai — tiem gaisma slīdēja pāri neaizķeroties un neatspīdot, bet tik un tā izskatījās skaisti, jo mammas mati meta vilnīšus, kuros pirms miega varēja paslēpt seju. Erbrovas tēvs nāca no elfu cilts un smaržoja pēc gaisa un vēja; viņas mamma bija no cilvēku cilts un smaržoja pēc zemes un jūras; bet no rītiem smaržas bija sajaukušās, jo naktīs tētis un mamma gulēja apskāvušies. Viņai, Erbrovai, bija pēdējā pūķa vārds. Pasaule bija skaista. Jūra bija tai pašā krāsā kā viņas acis, taču tā varēja viņu nogalināt, tāpēc viņai bija aizliegts tuvoties ūdenim bez mammas vai tēta, un šobrīd viņa bija kopā ar tēti. Putni lidoja, bērni ne — nelidoja pat tie, kuriem vārds bija tāds pats kā pūķiem, žēl gan; toties bērni prata ēst un klausīties, ja kāds stāstīja stāstu. Pašlaik viņas tētis stāstīja stāstu par anšoviem. Tas bija jauks stāsts, tāds, kuru klausoties visu dzirdēto var iztēloties.
— Saproti, — Joršs skaidroja, — mums jāizdomā, kā viegli un pastāvīgi sagādāt pārtiku.
— Ņamma, — teica Erbrova, ar pirkstu norādot uz anšoviem.
— Pareizi, meitiņ, — uzslavēja tēvs. — Anšovi ir ēdami. Un tos var arī uzglabāt. Mums jāmēģina atjaunot sāls baseinus. Tās bija tādas lielas tvertnes, kurās ieplūdināja jūras ūdeni, lai no tā iegūtu sāli. Saproti, ja mums būtu pietiekami daudz sāls, mēs vasarā, kad nozvejojam daudz anšovu, varētu tos iesālīt, jo tad mums anšovu netrūktu arī ziemā, kad viļņi ir augsti un jūra mūs atgrūž. Domāju, ka agrāk sāls baseini atradušies starp dīķiem un zemesragu: tur vēl tagad ir saskatāmas tādas kā lielu taisnstūrveida vannu atliekas.
Erbrova palūkojās uz piekrasti starp zemesragu un dīķiem, turp, kur lejup šļācās Dogonas ūdenskritums. Viņa redzēja lielās pīnijas, kuru zarotnes pletās kā milzīgi zaļi mākoņi, viņa redzēja niedrājus un durstīgās opuncijas. Viss, izņemot gārņu un kaiju spārnus, bija zaļš vai zils. Piepeši viss kļuva balts. Milzīgās tvertnēs atspīdēja debesis, un šie debesu laukumi mijās ar žilbinoši baltiem taisnstūriem. Vēl tur bija mājas, kam bija piestiprināti tādi kā milzīgi gārņu spārni, un Erbrova saprata, ka spārni vajadzīgi, lai, izmantojot vēja spēku, ūdeni varētu nogādāt līdz tvertnēm. Šī aina kādu mirkli vīdēja prātā, bet tad, tāpat kā atspīdumu pilnie ūdens taisnstūri, nodrebēja un pagaisa.
Erbrova pagriezās pret tēvu un pamāja: viņa zināja, kas ir sāls baseini.
Joršs klusēja. Viņš pūlējās saprast, kā kustas līča straumes, kā un kāpēc pārvietojas anšovu bari. Ja tīklus izvietotu šaurajā kanālā starp vienu no nelielajām saliņām un zemesragu, kas līci norobežoja no dienvidiem, varbūt izdotos nozvejot pietiekami daudz, lai pabarotu visus, un vēl atliktu pietiekami daudz laika citiem darbiem. Iepretī Arstridas zemesragam, tam, kurš līci norobežoja ziemeļu pusē, atradās sešas koši zaļas saliņas, kuras to apveidu dēļ bija nodēvētas par Plakano salu, Cauro salu, Kazu, Govi, Vērsi un Vāceli. Kad viņi tikko bija ieradušies piekrastē, Joršs bija ātri izpētījis visas šīs saliņas. Straumes līcī bija spēcīgas, un viņam tikai ar pūlēm bija izdevies sasniegt tās citu pēc citas. Patiesībā viņš katrai no tām tikai uzmeta pāris skatienu, pārliecinājās, vai tur nedzīvo kas noderīgs, un devās prom. Tolaik Joršs bija vienīgais no erbroviešiem, kas prata peldēt, kaut arī vārds peldēt nebija visai piemērots, lai apzīmētu viņa spēju iztēloties sevi par zivi un kā zivij kustēties ūdenī. Tagad peldēt prata daudzi, un, ja būtu vajadzīgs, ne viens vien varētu tikt līdz salām.