— Ja mēs nozvejosim pietiekami daudz anšovu, varēsim izglābt no apēšanas arī paceplīšus, — Joršs piebilda, uzmezdams greizu skatienu Moronam, kas lēkāja pa liedaga akmeņiem. —Jo tie, kas medī paceplīšus, iznīcina brīnišķīgas radības, bet izsalkumu tik un tā neremdē.
— Cip cip aua nē.
— Jā, mazajiem putniņiem nevar darīt pāri. Tos putnus, kurus var ēst, sauc par vistām.
— Cip cip ņamma.
— Jā, vista, ēdamais putns. Redzi, vistas arī ir domājošas būtnes, taču viņas, nabadzītes, neprot lidot, un ar vienu vistu pietiek vismaz sešiem izsalkušajiem. Cilvēki drīkst ēst citas dzīvas būtnes, un arī es būtu gatavs pats savām rokām apgriezt kaklu kaut vai paceplīšiem, lai tikai bērniem nevajadzētu ciest badu, taču, ja mums ir izvēle, mūsu pienākums ir cienīt citus pasaules iemītniekus un izraisīt pēc iespējas mazāk ciešanu. Mēs nevaram sasniegt absolūti labo: mūsu mērķis ir mazākais ļaunums.
— Nē ņamma cip cip. Nē aua cip cip, — piekrita Erbrova.
— Jā, putniņus nevar ēst. Un tiem nevar darīt pāri. Nedrīkst nogalināt paceplīšus, sevišķi dzīvojot vietā, kur netrūkst mīdiju un anšovu.
Joršs piecēlās un palika stāvam brīzē uz rifa, ap kājām viņam skalojās saules atspīdumi ūdenī. Viņš palūkojās uz mājām, — tās bija viņa un Rites mājas. Viņš sajutās tik laimīgs, ka šķita, gaisma plūst caur viņa augumu, viņš pats ir daļa no gaismas.
Tad Joršs paraudzījās uz Moronu, kurš tagad arī bija uzrāpies uz Muļķa Orka rifa turpat netālu. Joršs novērsās un atkal ņēmās pētīt anšovu baru.
Piepeši gaismas kļuva mazāk un šķita, ka augumam pieskāries ledaini auksts asmens. Meitene pacēla acis pret debesīm, taču saule spīdēja tikpat spoži, tad viņa uzlūkoja koku galotnes, kas stāvēja nekustīgas, jo neviena vēja brāzma nebija tās sašūpojusi. Viņa laida skatienu visapkārt un beidzot saprata. Viņu stindzināja nevis aukstums, bet naids.
Naida vīrs stāvēja turpat nedaudz nostāk, uzrāpies uz Muļķa Orka rifa, lai ar savu nospurušo makšķerauklu nozvejotu kādu zivi. Viņš bija uzmetis nelāgu skatienu Erbrovas tēvam un tikpat nešpetni mēdza uzlūkot viņas māti, taču šie skatieni bija nieks, salīdzinot ar tīni naida esenci, ko šis cilvēks raidīja viņai.
Naida vīrs pagriezās, un viņa skatiens triecās tiešs un neslēpts. Tas bija briesmīgs skatiens. Šis vīrs tā nekad neskatījās tais brīžos, kad to varētu pamanīt arī Erbrovas tēvs vai māte. Tā viņš skatījās tikai tad, kad to varēja redzēt vienīgi Erbrova. Šis skatiens vēstīja, ka agrāk vai vēlāk, kad mātes un tēva nebūs tuvumā, viņš dabūs Erbrovu savos nagos, un tad uz žēlastību nebūs ko cerēt.
Erbrova sagrīļojās.
Un zaudēja līdzsvaru. Viņa vēl mēģināja pieķerties pie rokas tēvam, taču viņš taisni šai brīdī paliecās uz priekšu pār klints malu, vērojot anšovus. Erbrova iekrita ūdenī. Viņa juta, kā jūra iekļūst viņas acīs un degunā un arī mutē, kad viņa to pavēra, lai ieraudātos. Bet arī tagad Erbrova neizlaida no rokām savu lelli.
Treša nodaļa
Jorša sirds uz mirkli apstājās. Nākamajā mirklī viņš jau bija ūdenī un apvija roku ap meitas augumu.
Mazulīte vēl neprata peldēt.
Tikko viņi bija apmetušies piekrastē, Joršs bija mēģinājis iemācīt peldēt Ritei, skaidrodams viņai delfīniskuma jēdzienu un mudinādams iztēloties, cik spēka, ka viņa pati ir delfīns. Rite gandrīz noslīka. Sadzērušies tik daudz sāļā ūdens, ka varēja brīnīties, kāpēc jūra vēl nav sausa, Rite pati izgudroja peldēšanas paņēmienu — līdzīgi peldēja arī vardes dīķos, un šādi viņa varēja turēt galvu virs ūdens un elpot. Pēcāk Rite šo mākslu bija iemācījusi arī visiem citiem, un tagad ciemā peldēt neprata vienīgi vismazākie bērni un Morons. Gan Joršs, gan Rite jau sen bija sapratuši, ka elfam nav viegli atšķirt, kuras no viņa spējām piemīt tikai viņa ciltij un kuras var apgūt arī cilvēki. Baidīdamies pakļaut Erbrovas dzīvību briesmām, piedēvējot viņai elfu spējas, bija nolemts, ka, tikko meitene būs paaugusies, peldēt viņai iemācīs Rite. Viņi dzīvoja jūras krastā, kur nekādi nebija iespējams izvairīties no kāda kritiena viļņos, — arī Erbrova jau vairākas reizes bija tikusi zem ūdens, un tas vienmēr beidzās ar lielu klepošanu un skaļām raudām, no kā Joršs secināja, meitenei ir piemēroti tikai mātes peldēšanas paņēmieni.
Satverdams bērnu, Joršs domāja par delfīniskumu un iznesa viņu virspusē. Tas viss ilga tikai īsu mirkli. Erbrova sāka smieties kā kutināta. Viņa neklepoja un neberzēja acis, kaut arī zem ūdens bija tās turējusi vaļā.
— Vēē, — viņa priecīgi teica.
— Vēl? — pārjautāja Joršs.
— Vēē, — apstiprināja meitene.
Joršs saprata. Cieši turēdams meitu aiz rokas, viņš kopā ar to panira zem ūdens. Erbrova smiedamās raudzījās visapkārt, norādīja uz jūras zvaigzni, kas gulēja turpat netālu uz akmeņiem, un traucās pie maza astoņkājīša, kas, šausmu pārņemts, aizbēga, atstādams aiz sevis tumšas tintes pēdas.
Viņa kustējās ūdenī kā delfīns. Joršs satvēra meitu rokās, un viņa atkal smējās. Joršs atcerējās, ka iepriekš tais reizēs, kad Erbrova bija iekritusi ūdenī un aizrijusies, viņš to nekad nebija paņēmis rokās turpat viļņos. Varbūt pietika ar pieskārienu, lai nodotu meitai savas spējas. Arī ar pūķi, kad tas vēl bija pavisam mazs, Joršs bija sazinājies pieskaroties. Meita bija mantojusi visas vai vismaz daļu no viņa maģiskajām spējām.
— Esi uzmanīga, meitiņ, — viņš tai teica. — Mums tomēr ir plaušas, nevis žaunas. Mēs varam ienirt, cik dziļi gribam, taču pēc tam mums noteikti jāiznirst un jāieelpo.
— Puff?
— Jā, puff. Mums jāelpo.
Joršs viņai ļāva atgriezties zem ūdens. Palaikam viņš to satvēra un uznesa virspusē, likdams ieelpot, līdz pārliecinājās, ka Erbrova ir sapratusi, kas un kā darāms.
Ceturta nodaļa
Kad viņa iekrita jura, ūdens iekļuva viņai deguna un mute un aizcirta elpu. Viņa redzēja tikai ēnas. Viss bija auksts. Viņa jau gribēja raudāt. Bet tad tētis viņu satvēra un elpa atgriezās, aukstums pazuda, un viņas acis atkal redzēja tā, kā vienmēr: viņa atkal varēja saskatīt ikvienu sava tērpa pavedienu. Ūdenī naida vīra naids bija izšķīdis un aizskalojies prom. Jūra bija tai pašā krāsā kā viņas acis, un jūra vairs nevarēja viņu nogalināt. Kamēr jūra viņu sargāja, naida vīra skatiens nevarēja viņai pieskarties, kaut arī naida vīrs stāvēja tepat netālu. Tētis to nesaprata, jo naids, ko naida vīrs izjuta pret tēti, bija mazs, bet tētis liels; un naids ir kā vējš: tas īsti nespēj sakustināt lielos cilvēkus, bet bērnus gan vajag paņemt rokās, jo stiprā vējā tie nespēj noturēties kājās. Erbrova vairs nebija neapbruņota. Naida vīrs neprata peldēt, un viņa tagad varēja no tā aizbēgt turp, kur viņš nevarēja ne sekot, ne ieskatīties.