Erbrovai izdevās tētim pateikt, ka viņa vēl grib palikt jūrā, un, par laimi, tētis saprata un atļāva. Viņš tai izskaidroja, kā jāelpo, it kā Erbrova to jau nebūtu apjēguši pati. Vēl kādu brīdi tētis kopā ar viņu spēlēja spēlīti ar ieniršanu, izniršanu un elpošanu, līdz beidzot ļāva viņai peldēt pēc sirds patikas. Tagad viņa varēja bēgt — ātri, ātri, tālu, tālu, projām no naida vīra un viņa acīm.
Jūra bija milzīga, tikpat skaista kā pasaule ārpus tās, taču pavisam citāda. Turklāt te, jūrā, Erbrova mācēja lidot. Viņa iepleta rokas un laidās cauri sāļajam ūdenim, kas viņu gan vieglītēm balstīja, gan vieglītēm apskāva.
Viņa sastapa bariņu sīku zivtiņu, kuru sāni laistījās tik koši zili, ka šķita, tās izstaro gaismu.
Viņa atrada klints sienu, kas bija noaugusi savādām puķēm, kuras bija dzeltenas kā rietoša saule. Tās nebija tādas kā zemes puķes, kuras allaž bija nekustīgas: šīs sveicināja garām peldošo Erbrovu svinīgi un pieklājīgi un aizvēra savas ziedlapas, gluži kā sakļaujot pirkstus dūrē.
Viņa atrada pļavu, kur auga tik gara zāle, kādu viņa vēl nemūžam nebija redzējusi, bet virs pļavas ganījās pulks zivju ar zaļām un zeltainām, saulē zaigojošām svēdrām pār muguru.
Viņa peldēja zem mēļiem kokiem, kurn zari pletās kā vēdekļi, un pāri baltiem krūmiem, kas arī bija pilni sīkiem ziediņiem, kuri sveicienam sakļāva un atkal atvēra savas ziedlapas.
Visbeidzot viņa nonāca pie zaļas salas, kur bija milzums mazu putniņu un to ligzdu, taču uz šīs salas viņa atrada arī ļaunu neradījumu, kas aprija tīrās domas.
«. •
Piektā nodaļa
Mazulīte negribēja palikt viņam rokās. Viņa gribēja atgriezties ūdenī un rotājāties tur. Veikla kā zivtiņa viņa izslīdēja no Jorša tvēriena un atkal ienira. Viņa lidoja cauri ūdenim ieplestām rokām, līdzīgi kā lido paceplīši un kaijas, un drīz vien iemanījās pārvietoties, kustinot kopā sakļautas kājas, tāpat kā darīja Joršs. Erbrova bija tikpat ātra kā viņš. Joršs ļāva, lai viņa papeld dziļāk un spēlējas ar baru sīku, nesen izšķīlušos sardīņu, kuru sāni laistījās koši zili un atstaroja gaismu. Kad zilās zivtiņas bija apnikušas, Erbrova devās tālāk, un Joršs viņai sekoja. Erbrova smējās un nekādi nedevās rokā. Viņa bija tik maza, ka pavisam viegli izpeldēja caur šauru akmens arku, bet Joršs tai cauri netika un bija spiests griezties atpakaļ un peldēt apkārt lielai klintij, un, kad viņš beidzot sasniedza arkas otm pusi, mazulīte jau bija tālu prom posidoniju pļavā. Garās ūdenszāles slinki šūpojās, un vietām starp tām slējās klints bluķi, lieli kā mājas. Ejas starp klintīm kļuva arvien šaurākas, tās arvien vairāk noēnoja balti un mēļi milzīgu gorgoniju vēdekļi, kas sasmalcināja gaismu mežģīņu rakstos un pavērās, Erbrovai tuvojoties, kamēr mazie polipi strauji sakļāva savus taustekļus dūrītēs. Gluži kā siena Joršam ceļu aizšķērsoja zeltaino jūraskarūsu un anšovu bars, to sudraba un tērauda mirdzums uz mirkli paslēpa skatienam Erbrovu. Kad vispēdīgi izdevās meitu panākt, Joršs to iznesa virspusē, lai brīdis, kad steigšus vajadzēs ievilkt plaušās gaisu, nepienāktu, kad viņi abi būs tālu viens no otra. Mazulīte vēl pakavējās seklumā, kur uzmanīgi nopētīja nelielu langustu, un beidzot izbrida krastā.
— Ņamma? — viņa ieinteresēti prasīja Joršam, rādot langustiņu un joprojām turēdama rokā savu lelli.
— Nezinu gan, — šaubīdamies atteica tēvs. — Nedomāju vis. Šim radījumam ir pārāk dīvaina forma.
Joršs paraudzījās apkārt. Viņi bija izpeldējuši Vāceles krastā — Vācele bija lielākā no salām, kas rindojās šaurumā starp līci un atklātiem jūras plašumiem.
Joršs tikko bija atklājis kārtējo gudrību, kas nebija izlasāma ne pergamenta rituļos, ne grāmatās: straumes visur nav vienādas, tās var būt ļoti spēcīgas pie pašas ūdens virsmas, bet pazust pavisam jau dažu pēdu dziļumā. Droši vien tie, kas rakstīja par jūru ģeogrāfiju, paši nekad nebija traukušies pakaļ zivju bariem pāri posidoniju pļavām, un šie rakstītāji pat nenojauta, ko zaudējuši.
Sala bija zaļa, viscaur noaugusi irbulenēm un miršu krūmiem. Tā pacēlās virs jūras kā paliela kaupre ar plakanu virsotni, un tieši tāpēG bija iesaukta par Vāceli. Šoreiz Joršs nosprieda salu izpētīt kā pienākas, lai Erbrova pirms tālā atpakaļceļa pagūtu atpūsties un sasildīties.
Viņš paņēma meitu rokās un devās ceļā. Kāpšanai augšup viņš izvēlējās paugura austrumu nogāzi, kas šķita mazāk stāva nekā pārējās, un drīz vien sasniedza gludo, plakano virsotni. Nonācis augšā, viņš pagriezās un uzlūkoja Erbrova līci. Joršam aizrāvās elpa: raugoties iztālēm, no jūras, krasta līnija patiesi izskatījās kā milzīgs aizmidzis pūķis. Viņš saskatīja arī mājeles, kas bija izvietojušās starp liedagu un zemesragu, un atpazina savējo. Mājas viņi bija cēluši, izmantojot akmeņus un klinšu bluķus, viļņu izskalotus un ūdeņu nopulētus baļķus, vēja nogāztus kokus un arī stumbrus, kas bija nocirsti ar vienīgo cirvi, kas viņu kopienai piederēja. Rezultāts bija nelīdzenas, toties biezas un izturīgas sienas, greizas durvis bez eņģēm, kas visai aptuveni iegūla ailās, toties bija izrotātas ar sarežģītiem gliemežvāku, krāsainu akmentiņu, čiekuru zvīņu un jūrasežu adatu rakstiem. Gaiši pelēcīgās un iesārtās ēkas izcēlās starp priedēm un irbulenēm noaugušo zemesragu košo zaļumu un jūras žilbinošo zilumu. Katras mājas pašā vidū bija pavards, no kura dūmi cēlās augšup un plūda ārā pa caurumu jumtos, kas bija darināti no māliem un meldriem. Sārtā saistviela bija iegūta abos zemesragos, kas norobežoja līci gan no ziemeļiem, gan no dienvidrietumiem, bet meldri auga ap iesāļajiem dīķiem, kuru bija visai daudz abpus staignājiem un dumbrieniem, kādos Dogona, novēlusies pa stāvo ūdenskrituma sienu, pārvērta savus krastus un jūras malu ap grīvu. Pat raugoties no šīs tālās salas, varēja saskatīt lielos baltos gārņus un cekulotās pelēkās dzēses, kas seklajos ūdeņos ķerstīja vardes. Licis bija tik pārbagāts, auglīgs, dāsns un visdažādākās barības pārpilns, ka te bija izdevies izdzīvot pat viņiem — nožēlojamam bēgļu un skrandaiņu pulkam, kur slimnieku, gaudenu nespējnieku un mazu bērnu bija četrreiz vairāk par spēcīgiem pieaugušajiem un kam vienīgā kopīgā bagātība bija divi kapļi un viens cirvis. Patiesībā viņiem ne tikai bija izdevies palikt dzīviem, bet pat dzīvot visai pārticīgi.
Lai arī Joršs par to aizdomājās bieži, viņam joprojām nebija izdevies tikt skaidrībā, kāpēc šī vieta pirms viņu ierašanās bijusi neapdzīvota. Veselais saprāts, kā arī vēstures grāmatas senajā bibliotēkā, kur Joršs bija aizvadījis trīspadsmit savas dzīves gadus, par šo jautājumu izteicās visnotaļ kategoriski: vietas, kurās nav dzīvu būtņu, ir vai nu liesas, tukšas un neviesmīlīgas kā skorpiona vēders, vai arī tās apdraud kādas nopietnas briesmas, kuru dēļ attiecīgajā vietā ir neiespējami piekopt sarežģīto izdzīvošanas mākslu. Tāds bija senās Jernišas liktenis: šai mītiskajā zemē dzīvoja grifi, kurus patrieca himēru iebrukums, savukārt himēras tika iznīcinātas nežēlīgā karā ar harpijām, kuras visbeidzot gāja bojā leģendārā sausuma periodā, kas iestājās otrās rūnu dinastijas laikos. Kad sausums beidzās, Jernišu pārpludināja lietavas, kas gāzās no debesīm četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, līdz pēdējam neapspalvotajam cālim noslīcinot pēdējās harpijas, kuras bija izdzīvojušas sausumā. Lietavu ūdeņi noskrēja, un šai novadā apmetās dažas klejotāju ciltis, kas nodibināja karavānu dzinēju pilsētu, kur namu vietā slējās teltis vēja un saules krāsās un kuru sauca par Lakilu, kas vietējā valodā nozīmēja Veiksmīgā.