Sestā nodaļa
Joršs nosprieda, ka mazulīte droši vien ir briesmīgi izsalkusi: viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka Erbrova var būt tik nepieklājīga, lai neteiktu nežēlīga, ka spēj atklāti paust vēlēšanos apēst ar valodu apveltītu būtni, kaut arī tai piemīt vistas veidols.
— Kungs, — viņš teica, — man trūkst vārdu. Biju pārliecināts, ka jūsu suga jau ir iznīkusi, un šīs domas man sagādāja vislielākos sirdēstus. Taču tagad ar prieku atklāju, ka esat dzīvs…
— Nerunājiet tādas ģeķības, neldzīgais jaunekli. Otrpus bezgalīgajai jūrai mājo neskaitāmi lepni un spēcīgi fēniksi, tur to ir pulku pulkiem. Taisnība gan, plašā un dziļā okeāna šaipusē esmu palicis vienīgais, jo te ar mums cīnījās ļaunprātīgie pūķi. Dažus no mums tie pat aprija ar rozmarīnu.
— Man likās, ar lauru lapām, — nomurmināja Joršs, bet, par laimi, viļņu šalkoņa aizsedza viņa teikto.
— Cip cip ņamma? — ietiepīgi atkārtoja Erbrova.
— Ko jautāja tas bērns? — aizkaitināti noprasīja Fēnikss, veltīdams Erbrovai nicinošu skatienu.
— Viņa jautāja, vai jūs esat vista, — lakoniski atbildēja Joršs.
— Kungs, kā jūs varat pieļaut tik barbariskas nipjības?!
— Atvainojiet, godātais, un neņemiet ļaunā, taču man šie vārdi nešķiet nemaz tik aizvainojoši. Mana meita vēl ir pavisam maza, un tās prāts darbojas, izmantojot līdzības. Kad viņa sastop kādu jaunu jēdzienu vai priekšmetu, viņa to sasaista ar jau zināmajiem, līdzīgajiem. Viņa pazīst vistas, bet nepazīst jūs, tāpēc mēģina jūs iekļaut…
Fēnikss neļāva viņam pabeigt.
— Vai es varētu uzzināt, jaunais un ne īpaši pieklājīgais kungs, — tas īgni un augstprātīgi vaicāja, — kādā vārdā pieņemts jūs uzrunāt?
— Jorškrunskvarkljolnerstrinks, — atbildēja Joršs, atteikdamies no mēģinājuma jelko paskaidrot, un viegli palocījās. —Jūsu rīcībā, — viņš piebilda, gribēdams iepazīšanos noslēgt pietiekami bruņnieciski.
— Ak tā? — novilka Fēnikss. — Tiešām? Ļoti interesanti. Tātad pēdējais un visvarenākais no elfu cilts. Vai jūsu vārds būtu uzskatāms par nejēdzīgu pārpratumu, kas jums ielikts, tikai tukši kavējot laiku, vai arī patiesi jau iepriekš bijis nolemts, ka jums jākļūst par pēdējo Savā ciltī un jābūt apveltītam ar lielākām spējām?
— Mans vārds nav nejaušs.
— Pēdējais, — nepielūdzami atkārtoja Fēnikss, kura balss skanēja arvien asāk un nicīgāk. — Droši vien ir ļoti apkaunqjoši būt pēdējam ciltī, kas nav spējusi novērst pat savu iznīcību. Nožēlojami un nepatīkami. Starp citu, ja jau jūs esat pēdējais, kā jums var būt meita? Jūs taču nebūsiet sajaucies ar… atvainojiet, es savā majestātiskajā diženumā un bezgalīgajā cēlumā negribu būt rupjš, tāpēc pat neuzdrošinos izrunāt šo nešķīsto vārdu… tomēr vai tikai neesat sajaucies ar cilvēkiem? Pat iedomājoties vien kaut ko tik pretīgu, man sažņaudzas visas iekšas…
— Kungs, — atbildēja Joršs, cik vien spēdams pieklājīgi, — man bija tas gods izraudzīties par līgavu tik brīnišķīgu būtni, ka nav pat iedomājama iespēja atrast kādu labāku; šī pārliecība piepilda mani ar bezgalīgu prieku līdz pašiem manas būtnes dziļumiem, tā mani priecē ikkatru brīdi — pat šajos mifkļos, kurus esmu veltījis, lai iepazītu jūs un kurus noteikti neatcerēšos kā jaukākos savā mūžā. Vairs nekad neuzdrošinieties ne manā klātbūtnē, ne arī man nedzirdot izrādīt necieņu manai laulātajai draudzenei vai manai meitai. Bet, ja runājam par dažādu cilšu izdzīvošanu, kungs, man jāaizrāda, ka nezinu, kas notiek plašā un dziļā okeāna viņā pusē, taču — atvainojiet manu atklātību, — šeit fēniksu patiešām vairs nav īpaši daudz.
Tā nebija veiksmīga runa. Pēc šiem vārdiem Fēnikss ņēmās vaimanāt un ķērkt tik griezīgi un juceklīgi, ka salīdzinājumā ar šīm skaņām pat tā sauktā sveicinājuma dziesma, ko viņi bija dzirdējuši pirms brīža, šķita cēla un daiļskanīga.
Joršs bija apjucis. Ne jau pirmoreiz viņš atklāja būtiskas nesaskaņas starp īstenību un grāmatās rakstīto. It visur viņš bija lasījis par fēniksu zaigojošo skaistumu, par to gudrību, par brīnišķīgajām dziesmām, par spēcīgajiem spārniem. Erbrovs savā diženumā par fēniksiem gan bija izteicies kā par dumjām vistām — un tagad diemžēl vajadzēja atzīt, ka pūķa apraksts atbilst īstenībai. Reizēm Joršam šķita, ka grāmatās sarakstīta ne tikai visa patiesība, bet arī visi patiesības pretstati: kādā senā pergamentā viņš bija atradis ķēniņa Ardvina aprakstu (pastāvēja leģenda, ka šo manuskriptu rakstījusi paša sira Ardvina roka), un tur bija teikts, ka viņš bijis septiņas pēdas garš un drukns gluži kā orks; bet kādā citā izdomājumu grāmatā Joršs bija redzējis melnbalti svītrainus ēzeļus un arī smieklīgu dzeltenbrūni plankumainu govi ar kārnām kājām un neiedomājami garu kaklu.
— Labi, mans kungs, atvainojiet, ka jūs tik nepatīkami iztraucējām. Mums bija liels gods ar jums iepazīties…
— Cip cip ņamma, — drūmi nočukstēja Erbrova.
— Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties, — pacietīgi atkārtoja Joršs, uzmetis bargu skatienu meitai, — bet tagad mēs no jums atvadāmies, lai jūs vēl ilgāk neapgrūtinātu ar savu sabiedrību…
— Kungs! — iesaucās Fēnikss. — Mani ir sastindzinājis pārliecīgs izbrīns, mani pārsteidz un sāpina jūsu neizprotamā izturēšanās, kurā nespēju saskatīt pat visniecīgāko pieklājības atblāzmu. Es nesaprotu, kā gan jūs, būdams tik pārsteidzoši rupjš un neiejūtīgs, uzdrošināties apgalvot, ka esat piederīgs elfu ciltij!
— Kungs, — atbildēja Joršs, — man nav saprotams, kāpēc jūs mūsu aiziešanu uzskatāt par nepieklājību. Mums radās iespaids, ka esam jūs iztraucējuši, tāpēc nedomājam, ka jums vajadzēs apraudāt šķiršanos no mums…
— Es nespēju noticēt, ka jūs esat gatavi iet prom, pamezdami mani šeit lepnā vientulībā, rūgtā ieslodzījumā, skumjā trimdā uz šīs dievu un cilvēku aizmirstās klints. Pamest mani par spīti manam godājamam vecumam…
— Kungs, — vēlreiz pacietīgi atbildēja Joršs, — jūs likāt saprast, cik nepatīkams ir mūsu iebrukums, tāpēc mēs laupīsim sev iespēju vēl ilgāk tīksmināties par jūsu apspalvojumu un atgriezīsimies savā liedagā.
— Kungs, kā gan jūs spējat būt tik ļauns, ka sagrozīti atkārtojat vārdus, kurus izrunāju brīdī, kad mani bija pārņēmušas lielas sāpes un izmisums, ko turklāt izraisījāt tieši jūs, — nepiekāpīgi iebilda Fēnikss, kura balss skanēja vēl skaudrāk nekā iepriekš.
— Patiešām ļauns, — apstiprināja Joršs. — Neciešams un ļauns. Neuzdrošinos noliegt jūsu apgalvojumus. Nav šaubu, ka atbrīvošanās no mūsu klātbūtnes jūs iepriecinās, tāpēc mēs dodamies prom. Godātais kungs… — zemu paklanoties, atvadījās Joršs, paņēma rokās savu meitu un pagriezās uz promiešanu.
Prātā pazibēja ātras pārdomas par to, ka neviena ar dzīvību un spriestspēju apveltīta būtne nekad nedrīkst gozēties pārliecībā par nemainīgi drošām patiesībām. Pavadījis trīspadsmit gadu perējoša pūķa sabiedrībā, Joršs bija stingri pārliecināts, ka var sevi uzskatīt par īstu pacietības iemiesojumu. Tāpat viņš bija stingri pārliecināts, ka perējošs pūķis uzskatāms par nepārspējamu ļaundabīgas muļķības, žēlabaina nīgruma un nožēlojamas augstprātības iemiesojumu. Taču arī īsa pazīšanās ar Fēniksu bija pierādījusi, ka gan Joršs, gan pūķis šais jomās uzskatāmi tikai par diletantiem.