Atkal atskanēja putna griezīgais ķerkstiens.
— Kungs, es nesaprotu, ko jūs vēlaties, —Joršs beidzot teica, baidīdamies, ka ir visu sapratis jau šīs sarunas pašā sākumā.
— Kungs, — pikti atcirta Fēnikss, — piesaucu dievus par lieciniekiem tam, ka manas domas par jūsu prāta spējām nav necik augstas, tomēr pat jums vajadzētu saprast, ka nevēlos arī nākamos gadsimtus pavadīt uz šīs klints. Tāpēc esiet nu tik laipns un izgudrojiet kādu paņēmienu, lai mana mirdzošā, taču trauslā persona varētu pamest šo nepiemēroto mājvietu, neciešot nekādu kaitējumu.
— Jūs gribat, lai ņemam jūs līdzi? Bet, kungs, šī brīnišķīgā sala ir jūsu mājas, jūsu pārvaldītā karaļvalsts! Es atsakos vest jūs projām no šīs jaukās vietas, kur jūsu mirdzošā, taču trauslā persona var mājot droši pasargāta un neaizvainota. Ņemot jūs līdzi, mēs jums uzspiestu savu netīkamo klātbūtni, nemaz nerunājot par pārējiem cilvēku cilts pārstāvjiem, ar kuriem kopā rit mūsu dzīve. Ticiet man, tie ir vēl negantāki par mums, vēl nepieklājīgāki un īgnāki. Zinot, ka mēs abi — es un mana meita — salīdzinoši esam apveltīti ar vispieklājīgākajām manierēm, jūs varat iztēloties, kādi ir pārējie. Palieciet šeit. Mēs neesam jūsu sabiedrības cienīgi.
— Nē cip cip ņamma, — izmisusi teica Erbrova. — Cip cip ņamma mums aua.
— Ko tur murmina tas radījums, ko atļaušos nosaukt par bērnu?
Atkal aizritēja vairākas sekundes, iekams Joršs spēja atbildēt. Tikko bija sabrukusi vēl viena svēta pārliecība: visu mūžu viņš bija cieši ticējis, ka nekad negribēs nevienu iepļaukāt.
— Mana brīnišķīgā meita tikko izteica vēlmi pazīšanos ar jums neturpināt. Tāpat viņa pauda bažas, ka jūsu sabiedrība varētu būt mums nevēlama vai pat kaitīga. Pirms jūs, kungs, atkal uzsākat skaļas gaudas un žēlabas, es gribu jums pavēstīt, ka pieklājību, kura patiesībā ir uzskatāma par maigāku melu formu, nevar gaidīt no bērna, kas vēl nav sasniedzis trīs gadu vecumu, bet Erbrova šai pasaulē nodzīvojusi tikai nepilnus divus gadus. Proti, mazs bērns vienmēr saka, ko domā. Tātad, —Joršs turpināja, — ja kaut kas no Erbrovas teiktā jums nešķiet īpaši patīkams, jums atliek tikai viena iespēja: mainīt savu izturēšanos tā, lai viņas viedoklis par jums uzlabotos.
— Kungs, es piekrītu, ka tas ir tikai bērns, turklāt daļēji no cilvēku sugas, tātad nešaubīgi uzskatāms par visu nepilnību summu, un no šāda radījuma nav vērts gaidīt pat viselementārākās pieklājības izpausmes, tomēr, ja nekļūdos, allaž ir pastāvējuši ļoti iedarbīgi audzināšanas līdzekļi, kas visai īsā laikā ļauj gan bērniem, gan kucēniem iemācīt puslīdz paciešamu uzvedību un, galvenais, palīdz tiem saprast, ka nedrīkst vērt vaļā muti godājamu personu klātbūtnē.
Joršs cieši uzlūkoja Fēniksu: tikko bija sabirzusi putekļos arī pārliecība, ka viņš nemūžam nevienu negribēs nožņaugt, un reizē ar to bija izsīkusi arī viņa pacietība.
— Kungs, — viņš ierunājās ledaini saltā balsī un pats izbrīnījās, cik neierasti tā skan, — vairs nekad neuzdrošinieties man dzirdot vai…
Viņu pārtrauca dzirdi plosošas vaimanas, kurās skanēja tik skaudrs izmisums un bailes, ka Erbrova aizspieda ausis. Tās pat vairs nebija griezīgas raudas un žēlabaini ķerkstieni — tā skanēja mokoša vientulība un bezgalīgas skumjas, ko jūt tas, kurš uz mūžiem pamests bez atbalsta un mierinājuma.
— Kungs! Esiet žēlsirdīgs! Esiet sava vārda cienīgs! Ņemiet manu niecīgo personu līdzi uz sauszemi. Esiet savas cilts cienīgs. Esiet līdzjūtīgs. Kā gan jūs varat pamest mani šeit vienu ar tik smagu gadu nastu? Mani, ko nospiež sāpīgas atmiņas un senas jūtas pret tiem, kurus jau pirms veselas mūžības saēdis laiks un aprijusi pekle?
Nu skanēja maigas un skumjas raudas, kas pildīja sirdi ar maigumu. Joršu atkal pārņēma aizkustinājums.
Sāpes, kas skanēja šais raudās, viņu paralizēja.
Lai arī cik neciešamas dabas būdams, Fēnikss tomēr bija dzīva un senatnīga būtne, bet viņš grasījās to pamest uz tuksnesīgas salas.
Apjēgsme, ka viņš, kaut arī tikai domās, pieļāvis tik nežēlīgu iespēju, viņu ievainoja, satrieca. Joršs jautāja sev, ko gan domātu tēvs un māte, ja uzzinātu par viņa cietsirdību, un pirmo reizi mūžā viņu pārņēma kauns, pirmo reizi mūžā viņš priecājās, ka vecāki viņu neredz.
Joršs padevās: viņš steidzās Fēniksu mierināt. Apsolīja, ka paņems to līdzi uz piekrasti. Un putna žēlabas, lai arī palēnānj, tomēr norima. Erbrova klusi turēja rokās savu lelli un izskatījās gaužām nelaimīga.
Nesdams rokās meitu, Joršs kāpa lejā no pakalna. Viņš pakutināja Erbrovai pēdas, un drīz meitene vairs neturēja galvu piespiestu viņa pleca bedrītei, bet atkal smējās.
Fēniksa vārgās vaimanas izdzisa tālumā.
— Nē cip cip ņamma mums. Aua mums, — nepiekāpās Erbrova.
Viņas valoda vēl bija nepilnīga, taču loģika nevainojama. Viņasprāt
Fēnikss bija ļauna būtne un vispareizāk būtu to atstāt turpat alā.
— Es nespēju viņu te pamest. Mums viņš jāņem līdzi.
— Nē, — stingri ūn pārliecināti teica meitene. — Cip cip ņamma mums aua. Nē cip cip ņamma mūs.
— Fēnikss ir neciešama būtne, to es nevaru noliegt, bet redzi, viņš ir ļoti sens, tikpat sens kā pūķi, un tāpēc… nenovēršami neciešams un arī ļoti vērtīgs. Ilgus laikus pasaulē valdīja pūķi, fēniksi un hipogrifi, tas bija tais laikos, kad dievi vēl nebija atvēlējuši runas spējas vienīgi būtnēm ar cilvēciskiem vaibstiem. Un senajiem radījumiem ir grūti saprast nežēlīgo patiesību, ka no viņu kādreizējā diženuma atlikusi vien augstprātība. Fēnikss ir vērtīgs, jo tas ir ļoti vecs, un tātad glabā aizvēsturiskās pasaules atmiņas. Un vēl svarīgāk ir tas, ka šis putns spēj just sāpes. Viņa klātbūtne ir mokoša, protams, bet… kā lai to pasaka?… fēniksi spēj just ciešanas. Viņš ir nelaimīgs, un mēs… mēs esam atbildīgi par pasaules ciešanām, tātad arī par Fēniksu, lai arī cik negants tas būtu, saproti?
Erbrova nopūtās. Viņa pamāja, bet tad papurināja galvu un nopūtās vēlreiz.
— Mamma aua, — viņa piebilda.
— Baidos, ka tev ir taisnība. Mamma nebūs priecīga. Vismaz tad, kad Fēnikss atvērs muti, tas ir, knābi, viņa nepriecāsies. Zinu, ka iekūlos lielā ķezā, bet citādi rīkoties nevaru.
— Ezā?
— Ķezā? Ķeza ir tāds nepatīkams stāvoklis — nepatīkams brīdis un nepatīkamas izjūtas. Un, ja kāds pats sev visas šīs nepatikšanas sagādā, tad saka, ka viijš ir iekūlies ķezā. Saproti, tas ir tāds tēlains izteiciens.
Meitene pamāja.
Viņas acis bija gaiši zilas tāpat kā Joršam, bet citādi viņa it visā līdzinājās mātei. Arī vaibsti bija mantoti no mātes: maigi, bet vienlaikus spēcīgi, noteikti un, varētu pat teikt, lepni. Varētu arī teikt: karaliski.
Ikreiz, kad šo astoņu gadu laikā viņi bija sadūrušies ar briesmām, nemaz nerunājot par izmisīgo bēgšanu no Daligaras grāfistes, Joršu vienmēr bija pārsteigušas Rites spējas zibenīgi pieņemt lēmumus un rīkoties. Piemēram, tai reizē, kad klintainei uzbruka virpuļviesulis, bet Joršs bija aizkavējies jūrā, izlikdams anšoviem tīklus, tieši Rite visus bija nekavējoties sapulcinājusi alās un likusi tās aizsprostot ar akmeņiem, iekams smiltis sāka griezties neprātīgā vēja virpuļos. Un toreiz, kad vētras un negaisi plosījās mēnešiem ilgi un nebija ne gliemeņu, ne krabju, ne zivju, jo jūrai neviens nevarēja pat tuvoties, un sākās bads, tieši Rite uzmundrināja tos, kuri zaudēja drosmi, un tieši viņa ņēmās gatavot visu, ko vien varēja notvert un atrast: gārņus, vardes, skudras, pīniju riekstus un daudz ko citu, bet vislielākais gardums, kas visiem palīdzēja sagaidīt pavasari un pēc kura īpaši kāri bija bērni, izrādījās medū karamelizēti prusaki un citas vaboles.