Joršu nekad nebija pametušas domas par seno pareģojumu, kurā viņš bija pieminēts. Viņš reizēm prātoja, vai tikai Rite patiesi nav Ardvina mantiniece, meitene ar rīta gaismu vārdā, tā, kura jau pirms gadsimtiem nolemta viņam, pēdējam un visvarenākajam no elfiem. Varbūt pastāv kāda Joršam nezināma valoda, kurā ar Rites vārdu apzīmē austošu gaismu, vai varbūt viņas vārds bija vienīgais, ko ķēniņš Ardvins nebija spējis pareizi saskatīt cauri laiku miglai.
Joršs nolēma nokāpt pa rietumu nogāzi. Turpat netālu vīdēja Govs un Vērša salas, bet aiz tām — tikai apvārsnis. Vāceles rietumu pusē nebija nolaidena liedaga, te bija līcis, kura ūdeņi bija pietiekami dziļi, lai arī liels kuģis te varētu droši iepeldēt, nebaidoties no smilšu sērēm. Līča krastus lielākoties veidoja smailas un stāvas klintis, kas slējās tieši no ūdens gluži kā torņi, bet vietām šie torņi ieslēpa mazākus līcīšus, kas bija pilnum pilni ar visdažādāko jūras sanesto drazu. Te bija čiekuri, aļģes, nogludināti kokgabali, vairāki delfīnu skeleti un milzonīga vaļa atliekas, kura muguras skriemeļi bija tik lieli, ka noderētu par sēdekli pieaugušam vīram. Te bija arī neskaitāmu kuģu katastrofu paliekas. Joršs atcerējās grāmatās lasījis, ka agrākos laikos piekrastē kūsājusi dzīve: jūru šurpu turpu vagojuši precēm piekrauti kuģi, bet saulē mirdzējuši sāls baseini, ar kuros iegūto balto, vērtīgo vielu apgādāta visa cilvēku pasaule. Tajos tālajos tirdzniecības un rosības laikos Vāceles sala, kam bija brīnišķīga dabas veidota osta, taču visapkārt traucās ātras straumes un slējās nodevīgi rifi, droši vien bieži kļuva par nāvējošiem slazdiem. Mazākajos līčos joprojām rēgojās visdažādāko izmēru baļķi, dēļi un mastu atlūzas, vietām pat bija saredzamas buru skrandas — tās jau sen bija zaudējušas sākotnēji balto krāsu, un to pavedieni bija satrunējuši tik ļoti, ka audekls bija kļuvis plānāks un vārīgāks par zirnekļtīklu. Joršs uzlūkoja šīs skumjās atliekas un, lai arī bija aizritējušas jau daudzas paaudzes, sajuta noslīkušo ciešanas. īsu mirkli viņam pāri brāzās izmisums, kas sagrābj cilvēkus, kurus uzvarējuši viļņi, viņš dzirdēja, kā kliedz matroži, kuri zina, ka tūlīt būs jāmirst. Erbrova klusi iešņukstējās, un Joršs saprata, ka arī viņa meita jūt, ka aiz šīm koku atlūzām un buru driskām slēpjas ne viena vien pārtrūkusi dzīve un aprāvusies elpa. īsu brīdi šķita, ka saule ietinas pelēkā šķidrautā, bet viņi abi klusi stāvēja zem nāves atmiņu spārniem.
Joršs piekļāva sev ciešāk meitu, sajuta, cik viņa ir maza un silta, un šai apskāvienā izkusa gan viņa paša, gan Erbrovas sāpes. Nāves spārni aizvēdīja prom.
— Mēs viņus pieminējām, — viņš teica. — Bet tagad turpināsim dzīvot. Daudz svarīgāks par pašu nāvi ir tas, kā un kāpēc kāds nomirst un vai pēc tam viņa nāvi kāds atceras. Nāve, kas pienākusi jūrā, savā ziņā ir apzinātas izvēles sekas. Ja šie vīri būtu palikuši mājās un kopuši savus dārziņus vai arī rāmi zvejojuši piekrastes sardīnes, viņu dzīve būtu aizritējusi drošībā. Taču viņi gribēja izdibināt, kas atrodas aiz apvāršņa, jo viscēlākais cilvēku liktenis ir izziņas piedzīvojums. Mēs godājam viņu drosmi. Bet tagad paskatīsimies, vai te nevaram atrast ko noderīgu. Mums ir jāuztaisa plosts, lai viņa augstība Fēniksa kungs varētu droši aizgādāt līdz mūsu piekrastei savu spoži zaigojošo pēcpusi. Tikai nesaki viņam, ka es tā teicu.
— Eusi?
— Nu ja, pēcpusi. To daļu, uz kuras sēž.
Joršs sāka smieties. Smējās arī Erbrova, un, lai gan viņas smiekli skanēja mazliet nedroši, šķita, ka atkal ir iemirdzējusies saule.
Plosta būvēšana bija grūtāka, toties jautrāka, nekā bija domāts. Koku peldlīdzekļa izgatavošanai netrūka. Starp atlūzām viņi atrada arī viļņu sadragātas lādes gabalu ar lieliski saglabājušos zelta un sudraba slēdzeni. Joršs uzlika plaukstu uz mehānisma, un atskanēja klikšķis. Erbrova iesmējās. Ne mirkli neizlaizdama no rokām lelli, arī viņa uzlika plaukstiņu uz slēdzenes, un atkal noskanēja klikšķis — šoreiz atslēgas mehānismam aizcērtoties. Erbrova to vēlreiz atslēdza un aizslēdza.
— Labi, — teica tēvs. — Prasme dabūt vaļā slēdzenes dzīvē var noderēt. Tagad klausies uzmanīgi, meitiņ. Es tev iemācīšu vēl kaut ko, bet to tu drīksti darīt tikai tad, ja blakus esmu es vai mamma. Tas ir bīstami un var pat tevi nogalināt, tomēr es gribu, lai tu to iemācies jau tagad.
Joršs nolaida roku uz sausa kokgabala, un tas tūdaļ aizdegās. Viņš ļāva liesmām kādu brīdi zalgot un tad ar rokas mājienu tās nodzēsa. Erbrova iesmējās un arī ar rokas kustību aizdedza liesmas.
— Lieliski, manu mīļumiņ, bet esi uzmanīga. Uguns var iznīcināt. Tā silda mūsu naktis un gatavo mūsu ēdienu, taču tā var sagādāt arī vislielākās sāpes. Spējas parādās un ir noderīgas tikai tad, kad pār tām prot valdīt. Tā notiek ar elfiem un tātad arī ar…
Joršs apjucis aprāvās.
— Es nezinu, kā tevi nosaukt, — viņš atzinās. — Nē, ja labi padomā, zinu gan. Es tevi saukšu par puselfu. Redzi, par pašiem vārdiem, kas ir tikai zilbju sakopojums, daudz svarīgāka ir jēga, ko mēs tiem piešķiram. Tas, ka tu esi puselfs, nozīmē, ka esi mantojusi elfu gudrību un cilvēku drosmi. Līdz šim puselfa vārds lietots tikai aizvainojošās lamās, bet tas liecina tikai par pasaules neprātu. Ja par aizvainojošu vārdu kļūtu ūdens, vai tad mums visiem vajadzētu nomirt slāpēs? Mans brīnišķīgais puselfiņ, mans mīļais, mazais puself, klausies uzmanīgi: nekad neaizdedzini uguni bez manas vai mammas atļaujas, nekad neaizdedzini to vējainā laikā, bet, kad liesmas izaug pārāk lielas, apdzēs tās. Tagad es tev parādīšu, kā tas darāms.
Septītā nodaļa
Lai varētu būtu pilnīgi drošs, ka meita visu teikto sapratusi, Joršs nolaida delnu un īsu brīdi turēja to virs liesmām. Ievaidējās. Tad atrāva roku no uguns: delnas virspuse bija piesārtusi un uz tās strauji sāka celties apaļa čūla. Nu ievaidējās Erbrova. Viņa nometa lelli zemē un piekļāva abas plaukstiņas pie apdeguma. Meitene aizvēra acis, piepūle bija tik liela, ka viņa sarauca pieri. Apdegums pazuda, un Joršs redzēja, ka āda atkal ir gluda un gaiša.
— Kur tu to iemācījies? — viņš jautāja.
— Eoa aua.
— Tad, kad tu sasit ceļgalus un es tevi ārstēju?
Meitene pamāja.
Joršs paņēma viņu rokās un ilgi turēja apskautu. Meitai droši vien piemita lielākas spējas nekā viņam — katrā ziņā tās bija parādījušās daudz agrīnākā vecumā.
Elfu spējas un cilvēku drosme.
Joršs nodrebēja: Erbrovu varēja saukt ne tikai par puselfu, viņai piemērots bija vēl kāds vārds. Ragana. Puselfs bija tikai nicīgs lamuvārds, bet nosaukšana par raganu varēja nozīmēt nāvi arī tai, kura nemūžam neko ļaunu nav darījusi.
Viņš piekļāva savu meitu vēl ciešāk un zvērēja, ka vienmēr to sargās no visa un visiem.
Atbrīvojis Erbrovu no apskāviena, viņš atkal ķērās pie plosta gatavošanas. Uz tā varēs uzsēdināt Fēniksu un aizstumt līdz piekrastei, bet straumi viņš pieveiks ar savu locekļu un plaušu spēku.
Pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem, kas beidzās ar lieliem šļakstiem un smiekliem, beidzot izdevās ar buru atliekām sasiet kopā trīs gludus baļķēnus, platu dēli un gabalu nolūzuša masta, tādējādi izveidojot pietiekami lielu klāju, uz kura uzsēdināt Fēniksu.