' — Zemiska, — kāds uzdrošinājās piebilst.
— Kad gribas ēst, vairs nesaprot, ko runā.
Joršs sakustējās, lai nostātos blakus sievai un aizstāvētu viņu, taču arī šoreiz viņš izrādījās pārāk lēns.
— Labi, — noteica Rite, lepni pacēlusi galvu un ar šo kustību notraukusi no sejas gan nepaklausīgās matu cirtas, gan vainīgo izteiksmi. — Kungi, jūs mani pārliecinājāt. Es neesmu cienīga uzņemt šo radījumu, kam manā tuvumā draud briesmas pārvērsties par cepeti.
Pūlis sašutumā iemurdējās, bet Rite izlikās to nedzirdam.
— Kurš vēlas šo putnu pieņemt savās mājās un izglābt?
Sākās īstas sacīkstes. Beigu beigās uzvarēja Kala un Kerens Askiols — pēdējais saudzīgi satvēra zaigojošo Fēniksu savās maiguma pilnajās rokās un devās prom, vēl uzmetis pēdējo nicīgo skatienu Ritei, kura atbildēja ar viszinīgu smaidu.
— Esmu pārliecināta, ka jums tiks daudz prieka, — viņa noteica.
Joršs uzlūkoja Riti: viņai piemita apņēmība, drosme, gudrība, spēja ātri pieņemt lēmumus, bet arī zināma… godīgi sakot… nevar jau teikt, ka gluži bez iemesla, bet… tomēr zināma… šis vārds nebija patīkams, taču piemērotāku apzīmējumu bija grūti atrast… jā, Ritei piemita arī zināma nežēlība.
Jo vairāk Joršs par to domāja, jo ciešāka kļuva viņa pārliecība, ka Rite siram Ardvinam (kādu to aprakstīja leģendas un senās hronikas) ir līdzīga tik daudzējādā ziņā, ka to nevar uzskatīt par nejaušību.
Erbrova nopūtās, un šī atkal bija atvieglojuma nopūta.
— Mamma ezā nē, — viņa teica.
— Pareizi, — priecīgi atbildēja tēvs. — Mamma ķezā nekad nepaliek. Neilgi pirms rītausmas kāds klaudzināja pie viņu greizajām durvīm:
tas bija Kerens Askiols, kam rokās bija Fēnikss. Viens no nedaudzajiem Kaļas apģērba gabaliem bija izmantots, lai aizsietu putnam knābi. Kerens Askiols izskatījās ļoti apmulsis, bet Joršs izturējās saprotoši: svētas draudzības vārdā viņš pieņēma putnu atpakaļ. Kerens Askiols viņam zvērēja mūžīgu uzticību.
Astotā nodaļa
Rite vēlējās, kaut dievi pastāvētu, jo par to esamību nebija gluži pārliecināta, — kaut tie pastāvētu un kaut jel kāds no tiem būtu tik laipns, ka palīdzētu visam cilvēku dzimumam izkrist cauri zemei vai vismaz parūpētos, lai cauri zemei izkrīt viņa, jo skatīties acīs viņa nevienam vairs nespēja.
Viņas teiktais bija bezjēdzīgs, nežēlīgs un briesmīgs. Viņa bija pārskaitusies un izmisusi.
Viņa bija zaudējusi savaldību, lai gan savaldību zaudēt nedrīkstēja. Zaudējot savaldību, viņa mēdza pateikt visu ko tādu, ko pati pēc tam nožēloja. Viņa draudot bija solījusi par nāvi ļaunāku likteni radījumam, kurš bija apveltīts ar valodu un kura vienīgais pārkāpums bija Rites aizvainošana. Lietojot Jorša iecienīto vārdu, varētu teikt, ka nebija pieklājīgi noturēt Fēniksu par vistu: kaut arī līdzība bija ievērojama un nebija skaidrs, pēc kādām pazīmēm Rite būtu varējusi secināt, ka šī vistveidīgā radība ir vismaz divtūkstoš gadu veca un prot pusduci valodu, tātad par piecām vairāk nekā Rite. Turklāt tieši tai brīdī Riti bija pārņēmis aizkustinājums, atklājot, ka viņas meitai piemīt tās tēva spējas; viņa bija aizkustināta, laimīga un satraukta, bet arī… apmulsusi, nē, tas nebūtu īstais vārds… drīzāk atstumta… Viņa sajutās citāda, lūk. Viņi abi bija tik ideāli, tik apbrīnojami, tik līdzīgi, saulē mirdzoši un skaisti, bet viņa — tik smagnēji cilvēciska, vienmēr tik rupja un neaptēsta, reizēm pat barbariska. Ieraudzījusi Fēniksu, viņa uzreiz bija nospriedusi, ka tā ir vista, nemaz nepieļaujot citas iespējas. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa neko nezināja par senatnes radījumiem tāpat, kā neko nejēdza no senajām valodām un visa pārējā, sākot ar alķīmiju un beidzot ar zooloģiju, nemaz nerunājot par astronomiju un vēsturi, — viņa prata tikai lasīt un rakstīt, jo to Joršs viņai bija iemācījis. Viņa putnu bija nosaukusi par vistu, jo instinktīvi gribēja pievērst sarunu kaut kam ikdienišķam, piemēram, ēdiena gatavošanai vai vistu audzēšanai, vienkāršiem darbiem, kam nav nepieciešamas ārkārtējas spējas un pietiek ar viņas cilvēciskajām īpašībām. Fēniksa uzbrukums bija gluži kā naža asmens, kas ietriecās taisni dvēselē. Tas ievainoja viņas visvārīgāko vietu, vistumšāko ēnu: bailes, ka Joršs viņu varētu uzskatīt par zemākstāvošu radījumu. Vēl ļaunāk: putns izcēla virspusē viņas bailes, ka tā tas patiešām ir.
Ja Joršs vismaz uzreiz būtu steidzies viņu aizstāvēt, ja būtu nostājies pret Fēniksu, tad viņa būtu palikusi mierīga, spētu par visu pasmieties un vienaldzīgi paraustīt plecus.
Taču viņa bija noskaitusies un pieļāvusi vislielāko kļūdu: bija-izrādījusi savu nežēlību. Kaut arī Kala un Kerens Askiols jau pēc dažām stundām bija secinājuši, ka negantais radījums ir neizturams, un bija atdevuši to atpakaļ, tik un tā Rite bija vienīgā, kas bija draudējusi… to bija grūti pat atkārtot… viņa bija draudējusi putnu apēst. Fēnikss bija neciešams, protams, taču tas vien Ritei nedeva tiesības būt nepieklājīgai. Rite negribēja, lai viņas vīrs domātu, ka ir apprecējis tik rupju un ļaunu sievieti, kas ir spējīga draudēt ar valodu apveltītam radījumam.
Naktī, kad abi gulēja apskāvušies, Riti nenomāca nekādas šaubas, nemocīja nekādas bažas. Tikai pa dienu, kad Joršs bija tālāk no viņas un teju vai mirdzēja savā skaistumā, žilbināja ar spēku un veiklību, ar satriecošajām zināšanām par visu izzināmo, sākot ar zvaigžņu kustību un beidzot ar jūras iemītnieku vārdiem, — tikai tad šaubas atkal uzbruka. Viņu piepildīja nedrošība un reizē ar to atmiņā atgriezās Dragarnas balss, kas smējās un saukāja viņu par mēslu vaboli.
"Sīka, mella un ērcīga: kurš gan varētu būt tāds muļķis, lai precētu tevi — tādu mēslu vaboli? Ja vienīgi atsāksies Nebeidzamās lietavas, visas pārējās noslīks un pāri paliksi vienīgi tu, — tikai tad tev ir cerības…"
Dragarnas nemitīgi atkārtotajiem "nesmuka un prasta", mūžīgajiem "lempīga un arī drusku pamuļķe" nebūtu nekādas nozīmes, ja nebūtu sāpju. Rites vecāki bija pakārti. Viņu mājas bija nodedzinātas. Ciemu, kur Rite bija piedzimusi, bija nopostījuši kareivji. Viņa vairs nebija kādam mīļā meitiņa — viņa bija viena un izmisusi, un viņas vienīgā sabiedrība bija blusas un utis, kas mājoja sanēsātajā apmetnī, kas naktīs aizstāja segu, viņa bija pavisam viena, ēdiena vienmēr bija par maz, bet smaga darba vienmēr par daudz. Šis trulās sāpes viņā izaudzēja dīvainu, pašos sirds dziļumos apslēptu pārliecību, ka viņa nav nekā vērta, — pārliecību, kura pazuda tikai tais brīžos, kad uzbangoja lauvas drosme, jo vajadzēja par kaut ko vai kādu cīnīties. Ilgu laiku viņa nodzīvoja kā neviena bērns, un tikai tāpēc, ka viņa bija neviena bērns, viņu visu šo neizturami smago laiku spēja grauzt un indēt Dragarnas nicinājums, kaut arī šo sievieti viņa neturēja nekādā vērtē. Tāpat arī Fēnikss bija tikai muļķīgs un smieklīgs radījums, taču tā vārdi svilināja kā verdoša eļļa, jo sakustināja viņā seno, neatraisīto sāpju kamolu, atdzīvināja apslēpto pārliecību, ka viņa nav nekā vērta.
Varbūt ne gluži nekā vērta, tomēr ne jau tāda kā Joršs un arī ne tāda, kādai vajadzētu būt viņa izredzētajai līgavai.
Daligarā dažus mirkļus Rite bija redzējusi Austru, Valdītāja un Tiesneša meitu, un tās teju caurspīdīgais, smalkais, trauslais skaistums, kas šķita kā radīts, lai stātos līdzās Joršam, bija viņu sāpīgi satriecis. Arī Tiesneša meitas vārds saskanēja ar Ardvina pareģojumu. Ja nu Joršam liktenis bija lēmis saistīties ar to otru, bet viņa, Rite, bija tikai nelaimīgs strupceļš?