Pirmās divas dienas Erbrovas ciemā — to nevar noliegt — Fēnikss godbijīgi klusēja. No agra rīta līdz vēlam vakaram tas, augstprātīgi sabozies, tupēja liedagā un raudzījās uz apvārsni, ar nicinājumu un pat sašutumu noraidīdams piedāvāto ēdienu. Putns visiem lika saprast, ka neko nemēdz ēst, pārtiek no gaismas, gaisa un sāļa ūdens un tikai reizēm ieknābā kādu zāles stiebru vai sīku sēkliņu. Fēnikss neslēpa, ka par nosodāmu un nicināmu uzskata visu darbošanos, kas saistīta ar barības uzņemšanu.
Tuvējā Arstridas ciema iedzīvotāji cits pēc cita pameta savu zemesragu un nokāpa līdz liedagam, lai aplūkotu pārsteidzošo radījumu. Visi prašņāja, kad to varēšot apēst, un visi iesaucās "ak, patiešām?!", kad Rite skaidroja, ka radījums nav vista, bet Fēnikss, kurš pasaulē nodzīvojis jau divtūkstoš gadu un prot sešas valodas. Visi jūsmoja par brīnišķīgi mirdzošajām spalvām, visi teica, ka droši vien esot neizsakāmi patīkami, ja mājās ir tāds putns. Rite jautāja, vai kāds nevēlas šo brīnišķīgo putnu ņemt līdzi uz savām mājām, taču Arstridas iedzīvotāji tirgošanās un kaulēšanās mākslu bija apguvuši jau pirms Rites dzimšanas, un viens no šīs mākslas galvenajiem likumiem droši vien mudināja ar aizdomām izturēties pret visu, kas tiek piedāvāts par pliku velti, — tāpēc visi atteicās pieklājīgi, taču nelokāmi.
Kad bija aizritējušas pirmās dienas, Fēnikss apjēdza, ka Rite nemūžam neuzdrošināsies īstenot savus draudus. To sapratis, putns atsāka runāt. Ne jau ar Riti, ar Joršu.
Bija auksts un miglains rīts. Nosaluši un čokurā sarāvušies, Ritē un Joršs tupēja mājas priekšā un apsprieda nekādi neatrisināmo apģērba jautājumu.
Viņi bija puskaili kā mežoņi un raizējās par ciema bērniem, kuri tāpat staigāja apkārt pusapģērbti; tiesa gan, uzlūkojot bērneļus, kas skraidelēja un cīkstējās kā mazi vilcēni, nešķita, ka kailums tiem īpaši kaitētu.
Taču auduma trūka ne tikai apģērbam, tā trūka arī burām.
Viņi jau bija uzbūvējuši dažus plostus, ar kuriem varēja kuģot pa līci un zvejot anšovus ar rupjajiem, no salmiem nopītajiem tīkliem. Taču greizo un asimetrisko aim spēks nebija pietiekams, lai cīnītos ar straumēm, kas plūda starp salām pie ieejas līcī. Jo šaurāka bija eja starp salām, jo spēcīgāka bija straume. Bez kārtīgām burām viņiem nemūžam neizdosies ne mierīgi apkuģot salas, ne izbraukt atklātā jūrā un palūkoties aiz apvāršņa.
— Es nevaru saprast, kungs, — ieninājās Fēnikss, izlikdamies nedzirdam, ka tieši šai brīdī Rite apcer, ka varētu mēģināt sastiprināt kopā nedaudzās, ligzdās salasītās spalvas, — es nevaru saprast, kas un kuri šai vietā tiek saukti Erbrova vai Erbrovas vārdā. Man radies iespaids, ka uz šo vārdu atsaucas pat jūsu bērns, lai gan vārds nešķiet piemērots meitenei.
Joršs paskaidroja, ka par Erbrovu sauca pēdējo pūķi, un, izdzirdot to pieminam, Fēnikss nodrebēja. Joršs atzina, ka uzskatot par nepieņemamu to, kā pūķi vajājuši fēniksus, tomēr tik un tā pret pēdējo no pūķiem viņš jūtot bezgalīgu mīlestību un pateicību.
Erbrova vārdā, pielāgojot tam sieviešu dzimtes galotni, bija nosaukta viņu meita un arī ciems, kur viņi dzīvo. Un dabiski, ka līci, kurā atrodas Erbrovas ciems, laika gaitā sāk dēvēt par Erbrova līci.
Fēnikss izskatījās apjucis.
— Parasti, — viņš teica, — ir pieņemts vārdu izraudzīties, par paraugu ņemot kādu radījumu, kas ir līdzīgs pēc formas, rakstura vai krāsas. Tāpat visai būtisks man šķiet paradums meitenes saukt meiteņu vārdos, bet zēnus — zēniem piemērotos. Taču man jāaizrāda, ka jūsu bērns un minētais… kā lai pasaka… rāpulis…
— Pēc formas, lieluma un krāsas meitene un pūķis ir pilnīgi atšķirīgi, — viņu pārtrauca Joršs, — taču godīgumā, uzticībā,dāsnumā, gudrībā un drosmē šīs abas būtnes, kas nes Erbrova vārdu, ir līdzīgas kāMivas dzidra ūdens lāses. Savukārt, ja runājam par sieviešu un vīriešu vārdiem, varu teikt, ka pilnīgi skaidri atceros — priekšpēdējais pūķis, kuru arī sauca Erbrovs, kad es to satiku, tikko bija izdējis olu un to perēja, tāpēc…
— Cik nožēlojami — dēt un perēt… — noteica Fēnikss.
— Vai būtu nepieklājīgi aizrādīt, ka arī vistas mēdz dēt un perēt olas? — noprasīja Rite, kuras pacietība atkal sāka izsīkt. Bija aizvainojoši klausīties, kā Fēnikss sarunājas tikai un vienīgi ar Joršu, it kā viņas te līdzās nemaz nebūtu. Taču putns arī šoreiz viņai neatbildēja, tikai uzmeta drīzāk nicīgu nekā augstprātīgu skatienu un turpināja paša sakāmo.
— Manuprāt nav īpaši gudri vienā vārdā saukt pūķi, pareizāk, divus pūķus, ciemu, meiteni un jūras līci, jo tā taču nekad nevar saprast, par ko vai kuru ir runa, — Fēnikss teica. — Pie tik nejēdzīgas izvēles jūs nonācāt pēc ilgām pārdomām vai arī tas notika nejauši? Un es nemaz neizteikšos, cik atbaidoša man šķiet šāda pārmērīgas cieņas izrādīšana fēniksu iznīcinātājam.
— Godātais, — saniknota iesaucās Rite, — pūķim, kurš nesa Erbrova vārdu, es būšu mūžīgi pateicīga. Ja viņš nebūtu upurējies, mēs visi vairs nebūtu starp dzīvajiem; pūķa tēls divus gadus mierināja mani vissāpīgākajā vientulībā, un es rūgti apraudāju viņa nāvi. Taču es nemūžam nebūtu domājusi, ka pēc viņa klātbūtnes kādreiz ilgošos vēl stiprāk nekā visu šo laiku. Jāsaka, kopš jūs, godātais, izkāpāt šajā piekrastē, manas ilgas pēc pūķa pieaug ar katru stundu. Un es atļaušos jums arī atgādināt, ka ne es, ne mana meita nepiederam pie elfu cilts. Mums nesagādātu nekādas grūtības apēst jebkuru būtni, ko ērti var izcept uz uguns, un jūs noteikti esat ērti izcepams.
Fēnikss nezaudēja savaldību.
— Kundze, — tas atbildēja ledainā balsī, — es neatmetu iespēju, ka vienatnē jūs spētu īstenot savus atbaidošos plānus, taču esmu pārliecināts, ka jūsu vīrs neko tamlīdzīgu nepieļautu.
Ritei aizcirtās elpa. Tā bija pilnīga patiesība. Nē, tās bija pilnīgas blēņas: arī vienatnē viņa nemūžam pat domās neuzdrošinātos nogalināt un apēst saprātīgu, runājošu būtni. Fēniksa vārdi uzsvēra atšķirību, kas vienmēr pastāvējusi un pastāvēs starp Riti un Joršu, pareizāk, šie vārdi padarīja to vēl dziļāku, bezdibenīgi dziļu. Turklāt šos vārdus bija izprovocējusi viņa pati — viņa pati bija panākusi, lai Fēnikss to pasaka.
Vēl rāmāk nekā Fēnikss uz notiekošo reaģēja Joršs.
— Kungs, — viņš mierīgi atbildēja putnam, — jūsu teiktais atbilst patiesībai. Runājot mana sieva lietoja hiperbolu, retorisku figūru, kas izpaužas kā tēlains un iespaidīgs pārspīlējums. Mana sieva jūs nemūžam neēstu, taču es uzskatu par saprotamiem viņas draudus, jo jau iepriekš ir pierādīts, ka ar šo paņēmienu iespējams jūs apklusināt, un jums "būtu jāzina, ka jūsu runas ir netīkamas. Tā kā draudi jūs apēst ir kļuvuši lieki un neiedarbīgi, es piedraudēšu jums nopietnāk un ticamāk: ja jūs vēl kādu reizi uzdrīkstēsieties izrādīt necieņu manai ģimenei, es jūs uzsēdināšu uz tā paša plosta un nogādāšu atpakaļ Vāceles salā, kur varēsiet palikt līdz sava mūža galam, lai gan baidos, ka jūsu mūžs ir bezgalīgs, — katrā zix;iā tur jūs paliksiet līdz mana mūža galam, un esmu pārliecināts, ka tās dienas, ko aizvadīšu, pasargāts no jūsu sabiedrības, būs daudz patīkamākas.
Rites bažas pagaisa vienā mirklī. Viņa sev jautāja, kā gan vispār iedomājusies tik ļoti pārdzīvot šī muļķīgā radījuma muļķīgos izteikumus: tagad viss atkal šķita pavisam vienkāršs.
Fēnikss neklusēja, tas no jauna uzsāka maigi žēlīgās, izmisīgās raudas. Griezīgā pieskaņa bija nozudusi. Liegā un sērīgā balsī, spalvām mirdzot arvien košāk, putns piesauca savas mūžsenās skumjas, bezgalīgo vientulību, bezdibenīgo izmisumu, kādā aizrit dzīve, kurā gadsimtiem ilgi nepazib pat vissīkākā mierinājuma dzirksts. Arī šoreiz sapulcējās ciema ļaudis. Taču salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi Rite saņēma mazāk pārmetumu par savu cieto dabu. Kala un Kerens Askiols neatnāca. Rūpes par Fēniksu tika atvēlētas Solāra ģimenei. Viņš gan nebija diez ko pārliecināts, kad piedāvājās ņemt putnu pie sevis, — katrā ziņā jau pēc īsa laiciņa viņš atgriezās kopā ar sievu un lūdzās, lai Joršs un Rite ņem atpakaļ to nešķīsto radījumu un piedod viņiem.