— Fēniksa raudāšana izraisa lielu līdzjūtību, — sprieda Joršs, — bet droši vien klusās, maigās raudas viņu pašu ļoti nogurdina. Viņš nekad nespēj tā dziedāt ilgi. Pavisam drīz viņš atsāk ķērkt un visus apvainot, tāpēc neviens viņu paciest nevar. Turklāt pirmajā reizē klausītājus pārņem neizmērojamas skumjas un līdzcietība, bet ar katni reizi šis iespaids mazinās.
— Viņš ir dumjš un ar visu neapmierināts radījums, bet baidos, ka tieši mums nāksies par viņu rūpēties, — atbildēja Rite; savā ziņā viņus abus pārējie uzskatīja par ciema vecākajiem. — Tagad, kad zinām, kādi ir Fēniksa ieroči, viņš taču mums nevarēs nodarīt neko ļaunu.
Saule pakāpās augstāk, migla izklīda, gaiss pamazām iesila. Saltajam rītam sekoja dzidra un rāma diena. Liedagu bija pārplūdinājusi gaismS. Vieglas brīzes nesti, debesīs plivinājās sīki mākonīši. Tālu aiz mākoņiem mēness ceturksnis ietiepīgi spīdināja savu niecīgo gaišumu arī dienas laikā. Kaijas laidelējās lēni un slinki, un to klaigas pildīja gaisu.
Pēcpusdienā starp bēguma atsegtajiem rifiem netālu no krasta Joršam un Ritei izdevās novērt milzīgu krabi ar garām spīlēm. Tas patiešām bija neredzēti liels milzenis. Rite aiznesa to mājās un sāka tīrīt: notvert medījumu un pārvērst to par ēdienu bija patīkami. Gandrīz nekas cits Riti tā neiepriecināja kā skats, kad viņas bērns iekodās kārtīgā kumosā.
Rite pazina izsalkumu, pazina īstu badu. Izsalkums bija viena no galvenajām sastāvdaļām tai dzīvei, kas bija ritējusi Bāreņu namā. Badu pazina arī Joršs, kurš agri bija kļuvis par bāreni, — badu viņam bija nācies ciest gan pirms, gan pēc izbēgšanas no Elfiem Paredzētas Vietas. Bet viņu meita nekad neuzzinās, kas ir bads, pat ja viņai un Joršam, gādājot ēdienu, vajadzēs cīnīties ar pekles dēmoniem. Gan viņa pati, gan Joršs bija sevišķi veikli mednieki. Joršs spēja sajust medījuma domas un izjūtas un pēc tām noteikt tā atrašanās vietu. Joršam nogalināšana sagādāja lielas mokas, taču, lai Erbrova būtu paēdusi, viņš bija gatavs uz visu — arī iet cauri peklei vai ietriekt bultu merlanga sānos. Bet Rite, tāpat kā viņas tēvs, jau īsu mirkli iepriekš nojauta, uz kuru pusi medījums bēgs. Pagāja visai ilgs laiks, iekams viņa apjēdza, ka tās ir īpašas spējas, ar kurām citi nav apveltīti.
Vēl Ritei ļoti patika tas, ka Joršs bija pasācis ēst tāpat kā viņi, proti, viņš bija pārvarējis elfiem raksturīgo riebumu pret katru barību, kas iepriekš spējusi just un domāt. Sākumā viņš bija nogaršojis tikai pa kripatiņai, bet tagad ēda gandrīz tāpat kā pārējie — un ne jau izsalkuma dēļ. Joršs tā ēda, jo tā gribēja. Viņš gribēja būt tāds pats kā viņas.
Kā vina un Erbrova. >
Joršs bija sācis viņu abu kāzu dienā, kad apēda pusi jūras šķīvīša. Kopš bija piedzimusi Erbrova, viņš šādu barību ēda bieži, ikreiz tik nevaldāmi un komiski izrādīdams prieku un sajūsmu, ka mazulīte smējās kā kutināta un, taisnību sakot, jāsmejas bija arī Ritei. Ar laiku Joršs no mazajiem jūras šķīvīšiem bija pārgājis pie mīdijām, pie krabjiem, tad pie astoņkājiem un visbeidzot arī pie zivīm.
Kamēr Rite strādāja, tuklas milzu vistas gāzelīgajā gaitā viņai tuvojās Fēnikss, garajam kaklam un gaišajām spalvām žilbinoši mirdzot saulē.
. Diena bija tik jauka, un Rite nosprieda, ka to nespēs sabojāt un padarīt skumju pat šis dumjais, augstprātīgais putns. No rīta Jorša teiktie vārdi bija snieguši viņai pārliecību, ka vairs nekad nekas viņai neliks mocīties šaubās ne par sevi, ne par savu vīru.
— Atļaujiet, kundze! — ierunājās Fēnikss, notupies uz jūrmalas priedes stumbra, ko spēcīgie vēji bija locījuši tik stipri, ka nu tas auga guleniski paralēli smiltīm. — Vai es varētu ar jums patērzēt?
— Jums tas sagādātu prieku, — līksmi atteica Rite, — bet man labāk patīk strādāt vienatnē.
Putns atkal uzsāka savu smeldzīgo, kluso dziesmu, un Rite viņu pārtrauca:
— Labi, labi, palieciet! — Viņa nevēlējās, lai te atkal saskrietu visi cieminieki un ņemtos mierināt nabaga putnu, bet kāds, gribēdams nelaimīgo mierināt, stieptu to projām, lai pēc neilga laiciņa pazemots nestu atpakaļ. — Palieciet un, ja gribat, varat arī runāt. Apsolu, ka šodien es jūs uzklausīšu un nezaudēšu pacietību.
— Jūs apsolāt? — noprasīja Fēnikss.
— Apsolu, — apstiprināja Rite.
Aiz Fēniksa ņirbēja jūra. Krastā Joršs un Kerens Askiols no doņiem pina murdu astoņkāju zvejai. Mazliet attālāk Kaijala Ara ar Kīku rokās un citu cieminieku bērnu bariņu apkārt lasīja smilšu gliemenītes. Kīks bija jauks puisēns, stiprs un smaidīgs, piedzimis dažas dienas vēlāk par Erbrovu.
— Es tikai gribēju būt drošs, — turpināja Fēnikss, — jo man jau ir gadījies pārliecināties, kā jūsu raksturs pamudina uz spējiem un nevaldāmiem niknuma izvirdumiem.
Rite krampjaini norija siekalas: uzmācās šaubas, vai tikai viņa nav pārvērtējusi savu mieru un savaldību, un, iespējams, arīpriecīgā oma nemaz nebija tik izturīga, lai šīs vistas sabiedrībā nepagaistu, — taču nu vairs neko nevarēja labot.
— Es gribēju aprunāties par jūsu vīru, — pavēstīja Fēnikss.
— Es jūs klausos.
— Redzat, kundze, elfu cilts vienmēr ir izcēlusies ar žilbinošu daiļumu, un jūsu laulātais draugs ir ne tikai pēdējais un visvarenākais, bet arī apveltīts ar visgraciozāko augumu un skaistākajiem sejas vaibstiem, kādus man jebkad gadījies redzēt, un ticiet man, ka elfus savā mūžā esmu saticis lielā skaitā. ,
— Jā, — piekrita Rite.
Viņa nekad nebija redzējusi citus elfus, taču Jorša skaistums patiešām pārspēja visu, ko viņa spēja iztēloties.
Rite palūkojās uz tālumā redzamo Joršu. Viņa matos bija sapinušies saules stari.
Fēnikss turpināja:
— Es joprojām nebeidzu sev uzdot jautājumu, kā gan tas varējis gadīties, ka viņš ir sajaucies, nu, saprotiet, es domāju, apprecējies, ar jums. — To teicis, Fēnikss nopūtās. Rite sastinga un pārtrauca darbu. — Droši vien vientulība sagādā baismīgas mokas, un, ja ir zaudēta iespēja atrast kaut ko labāku un piemērotāku… Kad es jūsu vīram jautāju, kāpēc gan viņš savas asinis sajaucis ar jūsējām, viņš atbildēja, ka patiešām neesot bijis iespējams atrast nevienu labāku… Viņš man arī apliecināja, ka gan viņš, gan viņa meita esot nesalīdzināmi labāki par visiem citiem piekrastes iemītniekiem.
Rite strauji nolaida skatienu un atkal ņēmās tīrīt krabi. Viņas seja palika ēnā, un šo mirkli viņa gribēja izmantot, lai atgūtu mieru. Ar asa oļa sitieniem viņa bija pāršķēlusi krabja čaulu un tagad iztukšoja tās saturu, ar pirkstiem izurķēdama ikkatru iedobumu, lai zudībā neietu pat vissīkākā ēdamas vielas kripatiņa. Viņas delnas bija aplipušas ar to, kas vēl nesen bijis dzīva krabja miesa, — tā rumpja un galvas saturs, jēls un sārts, pilēja viņai no pirkstiem un notraipīja arī apakšdelmus. Bariņš uzmācīgu lapseņu sāka riņķot visapkārt, tracinot Riti ar savu dīkšanu. Fēniksa skatienā parādījās neslēpts derdzīgums.