Viņa izmocīja vēl vienu smaidu. Un sāka raudāt.
Tās bija ilgas un izmisīgas raudas, un ikreiz, kad šķita, ka asaru plūdi izsīkuši, tie sākās atkal no jauna. Rite nekādi nespēja apstāties. Meita pieskrēja un apskāva viņas stilbus. Rite apzinājās, ka ar savu raudāšanu dara pāri arī Erbrovai, bet no šīm domām kļuva tikai sliktāk. Viņa steigšus pūlējās izgudrot kādu izskaidrojumu savām asarām.
— Es tikai iedomājos par saviem vecākiem, — viņa sameloja. Un tūlīt to nožēloja. Bet bija jau par vēlu.
Līdz šai dienai viņa Joršam nekad nebija melojusi, lai gan šo to reizēm bija noklusējusi.
Viņa Joršam nekad nebija teikusi, ka gardie kulteņi, kuru spirāles atgādināja gliemežnīcas vai varbūt zvaigznājus, tapa, apgānot seno zobenu, — bet tie jau nebija meli, viņai vienkārši vajadzēja kaut ko, kas būtu izmantojams pannas vietā, un viņa baidījās, ka šāds zobena pielietojums Joršu varētu apbēdināt.
Viņa nebija Joršam atklājusi, ka viņas īstais vārds ir Rītausma, un nekad nebija stāstījusi arī par savām vīzijām — tas gan, taču arī tie nebija īsti meli. Līdz ar matos saspraustajiem gliemežvākiem tā bija vienīgā koķetērijas izpausme, ko viņa jebkad bija atļāvusies. Viņa vienkārši gribēja būt droša, pavisam un patiešām droša, ka viņš, pēdējais, diženais elfu cilts mantinieks, viņu vēlas tāpēc, ka viņa ir viņa pati, nevis Ardvina pēctece. Arī pēc tam, kad Joršs viņu jau bija izraudzījies, šaubas palika — Rite nespēja noticēt, ka Joršs, tik brīnišķīgs un dižens, patiešām viņu mīl, un kā mierinājums noderēja apziņa^ka viņš nezina, ka jau pirms dzimšanas ir ticis viņai nolemts.
Šī bija pirmā reize, kad viņa Joršam meloja, turklāt meli bija nežēlīgi un muļķīgi, jo atgādināja viņas vecāku nāvi, — Rites tēvu un māti pakāra, apsūdzētus nepiedodamā noziegumā — draudzībā ar elfu, un tas nozīmēja, ka Rite jau atkal ar saviem vārdiem uzkurinājusi seno Jorša vainas sajūtu.
Rite pacēla izmisuma pilno seju, pilošo degunu un paraudzījās uz Joršu. Viņa no visas sirds vēlējās, kaut nebūtu raudājusi. Viņa nevēlējās raudāt sava vīra elfa priekšā. Elfi neraud: to acis nekad neasaro, un atšķirībā no cilvēkiem viņi nevis meklē, kur nošņaukt degunu, bet stājas pretī jebkura veida ciešanāfri.
Rite juta, kā ap viņas augumu apvijas Jorša rokas. Erbrova palika starp viņiem abiem.
— Mamma aua, — viņa klusi teica.
Joršs piekļāva Riti sev vēl ciešāk, ļāva tai noguldīt galvu uz sava pleca, taču tas nesniedza mierinājumu: Rite nebeidza domāt, ka šis plecs sakumps viņas dēļ, un viņas vainas dēļ arī elpa, ko viņa tagad sajūt savos matos, reiz apstāsies. Viņa vairākkārt dziļi ievilka krūtīs gaisu un, kaut arī nekāda mierinājuma nebija, tomēr saņēmās.
— Nu jau pārgāja, ir labāk, — viņa izmocīja. Joršs nepārliecināts pamāja.
Tieši šai brīdī viņu mājai gāzelēdamies garām pagāja Fēnikss, tā tumšās aprises izcēlās pret pēdējo rieta gaismu.
— Cip cip ņamma! — dusmīgi iesaucās Erbrova, rādīdama putnu tēvam un cerēdama, ka tas beidzot sapratīs, ka ļaunā vista ir visu nelaimju cēlonis.
— Es negribu dzirdēt, ka tu viņu apsaukā par vistu, — teica Joršs, un viņa parasti tik maigā balss skanēja skarbi. — Tas nav pieklājīgi, un es negribu, ka tu esi nepieklājīga…
Viņa atkal nebija saprasta — šis sarūgtinājums pievienojās pārējiem šīs dienas nelāgajiem notikumiem, un Erbrova sāka raudāt.
— Nerāj viņu! — teica Rite, bet, gribēdama pasargāt meiteni no jaunām asarām, ļāva savai balsij izskanēt pārāk ātri un skaļi, tik skaļi, ka tā izklausījās dusmīga.
Joršs ilgi raudzījās uz viņām abām, tad paņēma klēpī Erbrovu un atkal apskāva Riti.
— Skaties, — viņš teica, rādīdams Ritei savi lomu, ko bija nolicis uz resna gluda baļķa, kas viņu mājas priekšā kalpoja par ērtu solu. — Es noķēru trīs astoņkājus: divi lielākie tiks jums, bet mazākais man.
Joršs pasmaidīja un gaidīja, ka pasmaidīs un atplauks arī Rite: parasti it viss, kas bija saistīts ar ēdienu, un jo sevišķi viss apēdamais, kas bija paredzēts Erbrovai, spēja Rites smaidu padarīt starojošu kā sauli jaukā vasaras dienā — tik gaišu, ka tas Joršam ļāva aizmirst sāpes, ko bija sagādājusi dzīvas būtnes nogalēšana. Taču tagad Rite saknieba lūpas un pamāja, pat nepagriezusi galvu un neuzlūkojusi trīs astoņkājus. Viņa nodūra skatienu pār plakano akmeni, kas noderēja ēdiena gatavošanai, bet atdzisis pārtapa par ēdamgaldu. Vienā malā bija salikti pīniju rieksti Joršam, bet otrā — krabja gaļa viņai un Erbrovai. Rite sāka ēst. Pirmo reizi mūžā viņa nejuta ēstgribu. Kumosu varēja norīt tikai ar piespiešanos: viss garšoja pēc smiltīm. Viņa košļāja un košļāja to pašu gaļas gabaliņu. Un pamanīja, ka Joršs viņu pētīgi vēro.
— Vai man mazliet iedosi? — viņš smaidot laipni jautāja.
— Nē, — steigšus atteica Rite. — Es… es… esmu ļoti izsalkusi.
Jorša smaids nekur nepazuda.
— Tad tu man iedosi drusciņ no savējā? — viņš jautāja Erbrovai. — Iemainīsi gabaliņu krabja pret riekstiem? Skaties: trīspadsmit riekstiņi, viena buča un pasaka pret gabaliņu tavas ņammas. Es tev atkal pastāstīšu pasaku par pupiņu princesi. Tā taču būtu izdevīga maiņa, ko?
Erbrova laimīgi pamāja un sniedza viņam sauju krabja gaļas.
— Nē! — iesaucās Rite. — Nē, nē, nē. Viņa… viņa ari ir ļoti izsalkusi. Viņai jāaug.
Erbrova apstulbusi raudzījās uz māti: starp viņas uzacīm atkal savilkās stāva rieva, zods iedrebējās, taču šoreiz viņai izdevās raudas apspiest.
Joršs mierīgi pamāja. Viņa smaids aizvien nekur nebija pazudis.
Viņa skatiens sameklēja Fēniksa aprises, kas izcēlās pret debesu pēdējo sārtumu. Viņš pašūpoja galvu.
— Tev taisnība, — viņš priecīgs teica Erbrovai. — Tā patiešām ir vista.
— Cip cip ņamma! — drūmi novilka Erbrova, taču viņas zods vairs nedrebēja.
— Es pat teiktu, ka tas ir kas vidējs starp vistu un maitasputnu. Maitasputni ir tādi lieli, briesmīgi un atbaidoši putni, kas ēd… teiksim, visu ko briesmīgu un atbaidošu.
— Cip cip pē?
— Jā, tas ir visai precīzi teikts. Viņi paši gan cits citu uzskata par skaistuļiem, un, kad piedzimst mazs maitasputnēns, viņa mamma un tētis priecājas. Kaut arī viņi nav vispievilcīgākie radījumi, mums nevajadzētu pret viņiem izturēties neganti.
— Nē aua?
— Nē aua, tieši tā, manu eņģelīt.
Erbrova laimīgi pasmaidīja. Beidzot šī diena pavērsās uz labo pusi. Tētis bija atgriezies, un tētis vienmēr mācēja visu vērst par labu.
— Mana mīļotā kundze, — Joršs beidzot teica, pievērsdamies Ritei. Viņa smaids bija ļoti maigs, un runājot viņš satvēra Rites cieto un tulznaino roku savās plaukstās, kuras bija gludas un nesaskrambātas par spīti tam, ka viņš skaldīja kokus un akmeņus, šķēla pušu krabju čaulas un pīniju čiekurus. — Es lūdzu, piedod man, ka sagādāju tev tādas sāpes. Es negribu savu nemirstību, un tu nevari to nosargāt.
Rite papurināja galvu. Viņa atkal sāka raudāt un ienīda sevi par nespēju savaldīties.
— Tu nevari… tu nevari man to nodarīt. Tu nedrīkstēji. Katra ēdiena kripata, ko es tev pagatavoju, bija kā inde, bet es to nezināju…
— Mana kundze! Rite! Mana vienīgā mīlestība. Kā tu vari tik nepamatoti un netaisnīgi izteikties par pašas gatavoto ēdienu! Manu nemirstību uz visiem laikiem pazudināja tas jūras šķīvītis, kuru es pats atknibināju no klints un kura pusīti es pats bez neviena palīdzības ieliku sev mutē un apēdu, izdarīdams vienīgo izvēli, kas man ļauj dzīvot laimīgi. Mana kundze, es būtu gatavs iet cauri ugunij, lai tikai varētu atkal nobaudīt kādu no olu kulteņiem ar pīniju riekstiņiem un rozmarīnu, ko tu cep, par pannu izmantojot zobenu, un esmu pārliecināts, ka elfu ķēniņi priecātos, ja varētu uzzināt, ka zobenu, ko viņi nokaluši pirms daudziem gadsimtiem, būdami savas varenības virsotnēs, tu tagad izmanto, lai sakautu badu un visam liktu dzirkstīt priekā, — es zinu, ka viņi justos lepni un pagodināti.