Mana kundze, es tevi lūdzu, neliedz man nedz sava smaida saldo medu, nedz to, ar kuru mēdz pārliet zeltainos cepto merlangu sānus, jo šo medu es jau esmu baudījis un tāpēc šķērsošu laika un nāves vārtus, nokļūšu otrpus zvaigznēm un vējam, kur paralēles satiekas un skaitļi izbeidzas, un, kad būšu tur nonācis, es dziedāšu tev slavas dziesmu un pateikšos par savu laimi, jo tas, ko būšu iemainījis pret savu nemirstību, būs nesalīdzināmi vērtīgāks. Mana kundze, nemirstība ir ļauna dāvana, kas pazudināja manu cilti. Mūsu ķermeņi bija neievainojami un nenovecojoši kā akmens, kā dimants, kā ledus, kas iestrēdzis dziļās klinšu plaisās, kur saule nepiekļūst un pavasaris nekad nepienāk, — un tieši tas mūs padarīja tik trauslus, ka gājām bojā. Mēs kļuvām nekustīgi, sastinguši bailēs no dzīves, kas jau pēc būtības nozīmē pārmaiņas un iznīcību, un tā mēs cits pēc cita aizgājām nāvē. Mana tauta iznīka tāpēc, ka tai trūka drosmes pieņemt nāvi, kas ir pēdējā dāvana no tām, kuras Visums ir pasniedzis dzīvajiem. Ikviena līgava, piekrizdama mīlēt savu līgavaini, uzdāvina tam savu drosmi, jo jaunas būtnes piedzimšanas brīdī dzīvība un nāve sadodas rokās. Tautā, kas bija lemta nemirstībai; šāda dāvana tika uzskatīta par pārmērīgu, lai to prasītu un arī lai to pieņemtu. Mēs iznīkām tik un tā: mūs slepkavoja, izkāva, nobeidza ar badu un skumjām. Mēs tik un tā nomirām. Cilvēku rase zināja, ka nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, no kuras nevar izvairīties. Elfi negribēja šo patiesību pieņemt un izšķieda savu likteni, turpinot neauglīgu cīņu par nemirstību, atsaucot atpakaļ dzīvē nogalētos knišļus un odus.
— Tu nesaproti, — teica Rite, un viņas balss aizlūza. Erbrova nobijās un patvērās tēvam klēpī. — Tu nesaproti. Tev izkritīs zobi un… mati arī!
— Labi, tad es runāšu, siekalām šļakstot, tāpat kā tas vecais Arstridas ciema zemnieks, un no rītiem ar lupatiņu nopulēšu galvvidu, lai tas spožāk mirdzētu saulē. Nevaru nemaz iedomāties, kas cits man šķistu tikpat atbaidošs kā mūžīga un bezjēdzīga jaunība, kas neļautu mani atšķirt no mūsu bērniem un padarītu viņiem līdzīgu. Es gribu, lai sirmi mati un grumbas, kas parādīsies manā sejā, maniem bērniem atgādinātu, ka neesmu ne viņu brālis, ne draugs, bet gan tēvs. Es gribu, lai, uzlūkojot manas sarepējušās un plankumainās rokas, viņi atcerētos, ka es esmu tas, kas viņus radījis, jo citādi, kad viņus piemeklēs sāpes vai nedrošība, viņi nezinās, pie kā iet meklēt skaidrību un mierinājumu. Es gribu, lai mūsu bērni rūpējas par mūsu trauslumu un nespēku, iemācoties žēlsirdību: bet kā viņi to spētu, ja mēs nezaudētu jaunības spēku? No visiem pasaules lāstiem visļaunākais man šķiet novēlējums dzīvot ilgāk par paša bērnu, sagatavot to kapam un apglabāt — tādu nelaimi es nenovēlētu pat visnīstamākajam un zemiskākajam ienaidniekam. Rite, kad es mainīšos, vai tad tu mani vairs nemīlēsi? Mana vienīgā mīļotā, vai tad, kad es runāšu kā vecais zemnieks un saule apsvilinās manu pauri, kas būs pliks kā tikko izšķīlies kaijas mazulis, vai tad tu mani mīlēsi mazāk? Arī tava seja un tavs smaids mainās, saglabājot atmiņas par sauli, kas dedzinājusi tavu ādu, kamēr tu ķēri krabjus, ko mēs kopā apēdām, un tāpēc arī mana mīlestība uz tevi nepaliek nemainīga, bet katru dienu pieaug, un tāpēc arī laime, ko sagādā tava klātbūtne, ar katru dienu kļūst lielāka un staro spilgtākā gaismā. Tavu augumu pārveidos mūsu bērni, tavus matus pārvērtīs laiks, ko būsim aizvadījuši, turēdami viens otru aiz rokas. Kopš zinu, ka manas dienas nav bezgalīgas, tās ir ieguvušas jaunu mirdzumu; gan lielās zvaigžņu un paisumu, gan sīkās dīgstošu zāles stiebru kustības ir kļuvušas izmērāmas, jo tagad laikam ir vērtība. Mana kundze, tavs skatiens ir lepns kā vanaga lidojums un maigs kā saules atspīdums ūdenī. Tava galva slejas uz pleciem, apliecinot tikpat neuzveicamu spēku, kāds piemīt vētras viļņiem, un rāmumu, ar kādu jūra pieskaras krasta smiltīm visrāmākajos vasaras vakaros. Smaids, ar kādu tu noliecies pār mūsu meitu, ir gaišs kā saule, kas silda zemi. Smaids, kas pavīd tavā sejā, kad pār tevi noliecos es, ir noslēpumains kā mēness, kura gaisma viegli slīd starp mākoņiem un pār viļņiem. Mana kundze, tu esi stipra kā karaspēks, kas nostājies kaujai, un nekad nekas nespēs tevi pieveikt, pat nāve ne, jo arī no tās tu nebaidies. Mana mīļotā kundze, es tevi lūdzu, neraudi. Man ir neizturama doma, ka esmu tev sagādājis ciešanas. Šodien es redzēju tavas asaras, un tā bija dāvana, jo es zinu, ka tu apraudāji manu nāvi, bet es tevi lūdzu, apzvēri man, ka tad, ja man būs jānomirst agrāk par tevi, tai brīdī, kad es tevi pametīšu, tavas acis paliks sausas un piere rāma.
Joršs smaidīja. Rite pūlējās atcerēties Fēniksa teiktos vārdus, bet tie visi pagaisa viņas vīra smaidā. Viss pagaisa viņa balsī. Rite domās vēl un vēl atkārtoja vārdu vīrs. Šis bija viņas vīrs. Viņi bija kopā, un Erbrova bija viņu meita. Atmiņā pavisam neskaidri vēl pavīdēja vārdi, kas viņu bija tik ļoti sāpinājuši.
— Tevi grauzīs tārpi, — viņa vēl izstostīja. Asaras, kas plūda pār viņas vaigiem, pamazām izsusēja, tāpat kā vasaras negaisa lietus lāses kļūst arvien retākas, kad apvāršņa melnums pāršķeļas un atgriežas zilgme.
— Bet, mana kundze, — iebilda Joršs, pūlēdamies likt viņai saprast, cik viss ir loģisks un pamatots. Viņš arī noplātīja rokas, lai teiktajam būtu lielāks iespaids. — Neskaitāmi tārpi kļuva par barību tām paipalām un fazāniem, ar kuriem tevi bērnībā baroja tavs tēvs. Tagad negaisi drupina piekrasti, un reizē ar zemēm jūrā krīt treknas sliekas, ko aprij zivis, kuras pēc tam remdē mūsu izsalkumu. Būtu ārkārtīgi nepieklājīgi neko nedot tārpiem pretī!
Kaut arī asaras vēl nebija nožuvušas, Rite nespēja apvaldīt skaļus smieklus. Erbrova laimīga plaukšķināja rokas.
Vienlaikus raudādama un smiedamās, Rite uzlūkoja savu vīru.
Viņš vairs nebija nemirstīgs.
Viņi nomirs abi kopā. Pavisam veci. Turēdami viens otru aiz rokas.
— Zini… — viņa ierunājās. Tas bija grūtāk, nekā viņa bija domājusi: viņa bija gaidījusi pārāk ilgi, un ar katru aizejošo dienu bija arvien mulsinošāk atzīties, ka viņa ir gaidījusi tik ilgi. — Zini, mans vārds…
Viņa nepaguva pabeigt. Viņu pārtrauca Erbrovas kliedziens.
Rite un Joršs reizē pavērsa skatienus turp, kurp norādīja šausmu pārņemtā meitene.
Fēnikss dega. Tā bija liesmu eksplozija, ugunis plaiksnīja pret tumšo apvārsni, gaisma zaigoja neaprakstāmā skaistumā, zilas liesmas mijās ar zeltainām un sudrabotām.
Liesmas plātījās gandrīz pusi nakts. Ziemeļu vējš, kas brāzās pār liedagu, nespēja tās nodzēst, — un šķita, tas tikai uzpūš ugunis vēl augstākas, vēl spēcīgākas un brīnišķīgākas.
Krāsu ņirba cēlās augšup vizoša un brīnišķīga, atspoguļojoties viļņos, taču degošas miesas smārds, kuru vējš izplatīja pa visu ciemu, bija drausmīgs.
Daudzi ciema ļaudis atsteidzās šurp, un visi pūlējās ugunis nodzēst gan ar jūras ūdeni, gan ar savām nedaudzajām drānām, taču liesmas nebija valdāmas. Bērni, arī Erbrova, pārbijušies raudāja.