Rite bija satriekta, redzot savu meitu visdziļāko šausmu pārņemtu, taču to nekādi nevarēja dabūt projām no ugunīm — viņa izmisīgi ķērās pie visa, kas gadījās tuvumā, lai tikai varētu palikt. Riti plosīja arī vainas apziņa un dusmas uz šo muļķīgo putnu, kas tā vai citādi joprojām viņus visus dancināja pēc sava prāta.
Vismazāk satraucās Joršs, kas nepaguris apgalvoja, ka regulāra pašsadedzināšanās sārtā esot dabisks fēniksu paradums, taču laiks ritēja, liesmas nedzisa, un arī viņa pārliecība pamazām sāka svārstīties.
Beidzot, kad mēness jau bija norietējis, zilās un sudrabainās liesmas nodzisa, un atkal parādījās Fēnikss. Tā gaišzilās un sudrabainās spalvas bija papildinājis varavīkšņains un zeltains mirdzums. Arī Fēniksa apveidi bija mainījušies, taču ne uz labāko pusi. Smieklīgi strupie spārni, kas jau iepriekš bija pārāk mazi, lai spētu putnu noturēt lidojumā, nu bija sarāvušies vēl niecīgāki. Kakls bija izstiepies garāks, knābis kļuvis līkāks, bet pauris palicis gandrīz bez spalvām: līdzība ar vistu bija gājusi mazumā, toties bija vairojusies tuvība fantastiskam maitasputnam, kura spalvas mirdz rītausmas un jūras nokrāsās.
Beidzot Erbrova un pārējie bērni nomierinājās. Visi pamazām izklīda un likās gulēt.
Rite, pārskaitusies un sašutusi kā nekad agrāk, zaudējusi pat pēdējās savaldības kripatas, paņēmusi Erbrovu rokās, nostājās pretī Fēniksam.
— Pamēģini tikai vēlreiz saraudināt manu meitu, un es tev apgriezīšu kaklu, — viņa drūmi piedraudēja.
Tad pagriezās un gāja likt bērnu gulēt. Sārtā droši vien bija sadegusi gan Fēniksa atmiņa, gan pēdējās pieklājības paliekas, jo putns vēl griezīgākā un ķērcīgākā balsī nekā iepriekš paziņoja, ka nezinot, kas esot šis atbaidošais sievišķis. Viņš, Fēnikss, visas radības vainagojums un pasaules lepnums, netaisoties paciest, ka prasta cilvēku dzimuma sieviete viņam draudēšot sava nožēlojamā knauķa dēļ…
Rite jau bija tālu; atbildēja Joršs.
— Godātais, — viņš rāmi teica, — apsolu jums, ka nākamreiz, kad uzdrošināsieties nosaukt manu meitu par nožēlojamu knauķi, jūs nonāksiet uz iesma, pārkaisīts ar rozmarīnu un garšas uzlabošanai piepildīts ar sauju pīniju riekstiņu.
— Pārkaisīts ar rozmarīnu un pildīts ar pīniju riekstiņiem?
— Merlangi tā garšo ļoti labi, — nesatricināmā mierā noteica Joršs. — Manas zināšanas kulinārijas mākslā ir visai ierobežotas, un merlangi ir zivis, tomēr man šķiet, ka šī recepte labi derētu arī jums.
— Kungs, — atguvis elpu, izdvesa Fēnikss, — es jūs redzu pirmo reizi mūžā, taču man šķiet, ka jūs neapšaubāmi esat elfs!
— Es esmu elfs.
— Elfi nedrīkst ēst neko, kas apveltīts ar spriestspēju.
— Tieši tā, tāpēc, apēdot kādu, kurš manu meitu nosaucis par nožēlojamu knauķi, es šo likumu nemaz nepārkāptu, — atbildēja Joršs un, atvadām noteicis: — Ar labu nakti, godātais kungs! — un viegli paklanījies, devās pie miera arī pats.
Sākumā Erbrovai šķita, kas viss atkal ir labi.
Vienpadsmitā nodaļa
Dienas ritēja bez pārlieka satraukuma un nepatikšanām. Vajadzēja tikai uzmanīties, lai pārāk tuvu nav naida virs un lai Fēnikss atkal aevi nededzina. Viss pārējais bija puslīdz kārtībā.
Naida vīra naids auga arvien lielāks ar katru dienu.
Erbrova juta, kā sirds sitas līdz sāpēm stipri ikreiz, kad naida vīra greizais stāvs devās pāri liedagam, bet tuvumā nebija ne tēta, ne mammas, kas varētu viņu paņemt rokās.
Bet, kad Fēnikss sevi dedzināja — un tas tagad gadījās teju vai katru dienu —, notika kaut kas pagalam dīvains: Erbrova nespēja aiziet prom. Viņa juta, ka aiziešana būtu nepieklājīga, ja šai sakarā var lietot tētim tik mīļo vārdu. Viņa juta, ka jāpaliek un jāskatās. Degošās miesas smārds bija pretīgs, turklāt liesmās jautās dīvains senu dusmu, aizvainojuma un nožēlas sajaukums, kam Erbrova neprata atrast apzīmējumu. Bet viņai šķita, pareizāk, viņa bija pārliecināta, ka tikai skatītāju klātbūtne spēj remdēt vai vismaz neļauj pieņemties spēkā dusmām un nožēlai, kas plosīja Fēniksu.
Taču mamma vairs nebija izmisusi — viņas smaidā pat bija parādījies kas tāds, ko agrāk Erbrova nebija ievērojusi.
Visā visumā viss bija labi.
Bet tad notika kaut kas nelāgs, un Erbrova nevarēja saprast, kas īsti tas ir. Piepeši mamma pārvērtās. Debesis joprojām bija dzidri zilas, jūra joprojām rāma, taču mammas iekšienē atkal bija parādījušās bailes tāpat kā toreiz, kad pāri ciemam brāzās virpuļviesulis un jūra bija pārvērtusies par satracinātu briesmoni.
Divpadsmitā nodaļa
Kopš grūtā un smagā ceļojuma no Daligaras grāfistes līdz jūras piekrastei Rite vairs nebija redzējusi vīzijas. Tās viņu bija vadījušas, dāvājot ticību neticamām uzvarām visās viņu kaujās un bēgšanās, bet pēc tam bija pagaisušas. Pēdējā no vīzijām Rite bija redzējusi bērnus, kas rotaļājas: tieši tā viņa guva pārliecību, ka apprecēsies ar Joršu un viņiem abiem būs bērni. Bērnu sejas viņa neredzēja, pat nebija spējusi saprast, cik daudz to ir, — aina bija neskaidra, tikai rociņas un rotaļlietas. Rokas juku jukām pavīdēja, pazuda un parādījās atkal. Rotaļlietas bija pavisam greizs vilciņš un rupji darināts koka zirdziņš, un vēl lelle un laiva, ko Ritei bērnībā bija uztaisījuši vecāki un ko Joršs bija aiznesis viņai, kad bija atradis un pazinis. Rite zināja, ka Joršam bērnībā bijis vilciņš un koka zirgs. Vilciņu viņa pat uz īsu mirkli bija redzējusi: tas bija smalki izgrebts un izkrāsots it visās zilajās nokrāsās. Valdītājs un Tiesnesis to bija sašķaidījis ar kājas spērienu tai vienīgajā reizē, kad Rite viņu bija sastapusi. Tas bija toreiz, kad Joršs ieradās Daligarā izglābt Riti — viens pats pret visu pilsētas garnizonu, par palīgiem dabūjis tikai visas cietuma žurkas un divus dezertējušus sargus, vārdā Melilots un Pallādijs. Zirdziņu, kas droši vien arī bijis smalks elfu darinājums, Joršs bija zaudējis pats: atskanot pūķa Erbrova Vecākā šķaudienam, viņam tas bija izslīdējis no rokām un iekritis vulkānā, kurš sildīja pūķa perējamo alu.
Kad piedzima viņu meita, Joršs bija palūdzis, lai Solārs izgatavo vilciņu un zirgu. Vilciņš bija sanācis greizs un virpuļoja pagalam dīvaini, zirgam bija pārāk tievas kājas un nesamērīgi garš kakls, un Rite tajos pazina rotaļlietas, ko bija redzējusi savā vīzijā.
Pēc garā ceļojuma gaišredzības dāvanas Riti bija pametušas — protams, ja tās vispār bija dāvanas. Tagad redzējumi bija atgriezušies, un tie nebija nekāda dāvana, tie bija īsts lāsts.
Tagad Rite redzēja, kā cits citam pārklājas tumsas bezdibeņi, redzēja kaut ko, kas iznicina gaismu.
Viņa redzēja nevis vienkāršu gaismas trūkumu, bet gan tās pretstatu. Gaisma iznīcina tumsu: pietiek ar vissīkāko staru, lai pāršķeltu jebkuru tumšumu. Viņa redzēja tumsu, kas gaismu spēja aprīt: pietika ar sīksīku šādas tumsas drusku, lai tiktu iznīcināts ikkatrs gaišums. Kad Rite aizvēra acis, rādījās absolūta un visaptveroša, baismīga tumsa. Šķita, tā grasās kuru katru mirkli gāzties pār pasauli.
Riti plosīja vēlēšanās par vīzijām izstāstīt Joršam un reizi par visām reizēm saņemties un atklāt arī visu patiesību par savu vārdu, bet vienlaikus viņa gribēja paturēt redzējumus slepenībā un turpināt mierināt sevi, ka savādajām halucinācijām nav nekādas nozīmes.