— Labi, labi, bet ko tagad darīsim mēs? — neskanīgi noprasīja Kerens Askiols.
— Nezinu, — atbildēja Joršs.
Jau tobrīd, kad pēcpusdienas zeltainajā gaismā bija parādījušies trīs sīki, melni caurumiņi, gaiss bija dīvaini sarāvies un elpa aizžņaugusies. Tagad klepoja arī Kerens Askiols, un viņa seja satumsa. Tad aizcirtās arī klepus, ar pēdējām balss paliekām viņš pūlējās sasaukt kopā bērnus, kas bija gluži kā paminiši, klusi un nekustīgi. Kustēties un trokšņot uzdrīkstējās tikai jūra un tās garie viļņi, kas turpināja velties krastā, nelikdamies ne zinis par tumsu. Kīks tupēja blakus Erbrovai; tad tēvs paņēma puiku rokās.
Visam pārskrēja ledains saltums, likās, kāds mēģina nolaupīt gaisu.
— Es mēģināšu sarunāt pa labam, — čukstēja Joršs. — Jūs bēdziet! Bēdziet visi!
— Kur tad te var bēgt? — jautāja Rite. Debesis bija satumsušas. Ēna bija pārņēmusi it visu.
Melnie stāvi slīdēja arvien tuvāk — arvien draudīgāki, arvien milzīgāki. Visapkārt skanēja klepus un kunksti. Mātes ar savu augumu bija piesegušas bērnus. Pulks večiņu, ko tumsa bija pārsteigusi pie dīķiem, bija patvērušās zem ūdenskrituma priekškara, cerēdamas, ka ūdens viņas pasargās no sausi svilinošā žņaudzēja, kas neļāva ievilkt elpu.
Augšup uzšāvās dažas bultas.
Kerens Askiols un Kaijala Ara bija paķēruši liedagā noliktos lokus, ar kuriem mēdza medīt zivis. Bultas nesasniedza noskrandušās, melnās drānas un asiņainās rokas, tās nespēkā krita atpakaļ. Griezīgi un ļauni smiekli atskanēja pār pamirušo līča piekrasti.
Pēdējā gaisā uzskrēja Jorša bulta, un tā sasniedza mērķi: tā iztriecās cauri lielākajam no stāviem, kas nelikās trāpījumu manījis un nu smējās vēl ņirdzīgāk.
Kresks un Kala stāvēja apskāvušies, paslēpuši starp saviem augumiem Kīku, un klepoja. Viņu plaukstas savilkās dūrēs. Turpat netālu bez elpas mocījās Morons — viņš raudzījās uz Kresku un Kalu, neuzdrošinājās tiem tuvoties un krampj aini" žņaudzīj a rokas, ar nagiem plosīdams delnas.
Arī Solārs bija raidījis bultu, un tā šķērsoja melnās būtnes plandošo ēnu. Bet Solārs pats pakrita zemē un pusguļus, balstīdamies uz elkoņiem, mēģināja aizrāpties līdz savai sievai Rimarai un meitām.
Nu Erīnijas bija tieši virs galvas, un Rite varēja tās apskatīt.
Trīs melnas, spārnotas būtnes, ietīstījušās melnos apmetņos, no kuriem ārā rēgojās vien ģindeniskas, asiņainas rokas.
Spārni bija milzīgi un apskranduši, to ēna aizsedza debesis.
Tumsa pārplūdināja pasauli, bailes to aprija. Zilās debesis, kurās lidoja kaijas, dīķi ar baltajiem gārņiem, klintaines ar ziedošiem kaperkrūmiem — tas viss bija pazudis melnā stingumā.
Divas no būtnēm palika mazliet iepakaļ.
Bet trešā, vidējā, bija taisni virs ļaudīm, un tā ierunājās.
Trīspadsmitā nodaļa
Mamma to zināja, viņa zināja, ka trīs izmisuma pūšļi atlidos un aprīs pasauli.
Re, ko nozīmēja tās bailes, ko viņa nēsāja sevī.
Mamma jau iepriekš redzēja to, kam jānotiek.
Arī Erbrova pati redzēja to, kam jānotiek: ne jau visu, tikai kādu drusku, un ne jau vienmēr, tikai paretam.
Citi gan nekad neko neredzēja.
Neviens.
Pat tētis ne.
Tāpēc viņi, pārējie, nekad nebaidījās.
Trīs tumsas pūšļi parādījās pie apvāršņa un tuvojās. Viss satumsa.
Mamma bija viņu apskāvusi, bet tad viņai aizlūza elpa tāpat kā toreiz, kad viņa bija iekritusi ūdenī, — tikai šoreiz smacētājs nebija auksts, šoreiz tas dedzināja. Kīks bija turpat viņai blakus un, kaut arī pats klepoja, gribēja Erbrovu mierināt un iedeva viņai savu lupatu bumbiņu, bet tad atnāca viņa tētis, paņēma Kīku rokās un aiznesa prom.
Ēna bija kļuvusi tumšāka nekā nakts bez zvaigznēm, biezāka nekā dūmi, kas ceļas no mitriem zariem.
Tētis teica, ka jābēg, taču neviens nezināja, kurp.
Tad lielākais tumsas pūslis, tas, kurš bija viņiem tieši virs galvas, ierunājās.
Četrpadsmitā nodaļa
Rite pacēla galvu, uzdrošinadamas uzlukot spārnoto būtni.
Tā ierunājās. Rite saprata, kāpēc tās sauc par Posta gariem.
— Mēs esam Erīnijas, mēs esam Posta nesējas, — atskanēja dobja balss. — Mēs esam mātes bez bērniem.
Mēs esam sāpes, atriebība, naids.
Rite pakrita zemē. Erbrovu viņa turēja piekļautu cieši sev klāt. Sāpes bija prātu apstulbinošas: šķita, itin kā elpu būtu piepildījuši skorpioni un degoša zeme. Ar savu miesu viņa pūlējās piesegt meitu. Viņa juta, cik smagi tā elpo zem viņas auguma.
Tumsa bija aprijusi liedagu.
Erīnijas turpināja: s
— Mēs nākam, lai pieprasītu atmaksu par saviem nekad neieņemtajiem bērniem, par saviem nekad nedzimušajiem bērniem, par mūsu bērniem, kas mira neuzzinājuši, kādā krāsā ir dzīve tad, ja tā nav tikai sāpes.
Nekas nekad nespēs remdēt mūsu dusmas, mūsu niknumu. Nekas nespēs dzēst mūsu naidu.
Kā neprātīgu kraukļu bars, kā traku suņu varza, kā hiēnas, kā vilki, kā maitu lijas mēs plosīsim jūsu mieru, plosīsim jūsu dvēseles un jūsu miesu.
Tā būs atmaksa, jo citi plosīja mūsu miesu un lēja mūsu nevainīgās asinis, citi zināja, ka esam bez vainas, taču gļēvulības dēļ klusēja.
Viņu dēļ mēs postīsim ikvienu, kas apmeties šai vietā, kura pieredzējusi, kā mūs un mūsu pēctečus padzen no dzīves, padzen no elpas.
Kā neprātīgu kraukļu bars.
Mēs esam Erīnijas.
Mēs esam sāpes, atriebība, naids.
Jūs, nelgas, esat uzdrošinājušies apmesties vietā, kur mēs cietām mokas, vietā, kur mūsu asinis un sārtā degošā miesa apliecināja cilvēku aklo nežēlību. n
Piepeši Rite juta, ka skorpioni, kas dedzināja viņas elpu, atkāpjas. Plaušās pamazām atkal ieplūda gaiss. Erbrova pāris reižu ieklepojās un ieraudājās, un šī bija visbrīnišķīgākā no visām pasaules skaņām, jo liecināja, ka mazulīte ir dzīva. Rite pacēla skatienu. Starp viņu un Erīnijām bija nostājies Joršs: viņš stāvēja ieplestām rokām, lai viņa ēna būtu lielāka un nosegtu gan Riti, gan Erbrovu. Viņa ēnā gaiss bija svaigs un tīrs. Rite dzirdēja, kā Joršs elso un viņa elpa kļūst arvien seklāka, arvien sēcošāka. Viņa redzēja, kā Joršs nokrīt ceļos, bet arī tagad viņš ar savu ēnu spēja pasargāt viņu abu elpu.
Tuvākā no trim Erīnijām, tā, kura bija runājusi, klusi iesmējās un paslīdēja mazliet sāņus. Tās ēna vairs tik tumši nekrita pār Joršu. Saule atkal iemirdzējās viņa sudrabotajos matos. Rite dzirdēja, kā viņš ieklepojas.
— Es jūs lūdzu, — viņš ierunājās, — nedariet mums ļaunu. Nedariet ļaunu viņiem. Viņi nevienam nekad ļaunu nav darījuši.
Joršam bija izdevies atkal pieslieties kājās.
— Es labprāt uzzinātu, kā tevi sauc, jaunais elf, — teica tuvākā no Erīnijām. Viņa bija vislielākā, visstaltākā no trim. Lanckarains apmetnis ar kapuci nosedza to visā augumā, ārā rēgojās vien kalsnas rokas līkiem pirkstiem, kam bija norauti nagi. Arī delnas krustu šķērsu bija izvagojušas dziļas brūces.
— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.
— Jorškrunskvarkljolnerstrinks? Tātad pēdējais un visvarenākais? Tavu seju jau ir apsvilinājuši saules stari, un tas liecina, ka mirstīgums ir skāris tavu miesu, pēdējais no elfu kareivjiem. Pat ja mēs nolemtu nelaupīt tavu elpu, tavs ķermenis vairs ilgi nemestu ēnu pār šo zemi.