— Kundzes, — atbildēja Joršs, — es zinu, kā sauc jūs. Un man nav svešs jūsu dzīvesstāsts. Pirms es pats to izlasīju grāmatās, man to stāstīja māte, lai atmiņas par ciešanām netiktu nozaudētas, un jūsu dzīvesstāsts ir vienas no manām pēdējām atmiņām par māti. Jūs esat dziedinātājas, sievietes, kas lasīja ārstnieciskas zālītes un palīdzēja dzemdētājām. Jūs apkopāt brūces, ārstējāt apdegumus, iztaisnojāt un saaudzējāt lauztus kaulus. Taču, kad no aizjūras uzradās sērgas, kad atnāca mēris, ar jūsu pieticīgajām zinībām vairs nepietika, lai stātos pretī šai nelaimei, un jūs apsūdzēja, jūs nosauca par raganām, tāpat kā mūs, elfus, arī jūs pasludināja par visa ļaunuma sakni.
Sievietes, kundzes, mātes, vai tad jūs neatceraties? Mēs, elfi, kāpām sārtā kopā ar jums. Arī mūsu bērniem nebija ļauts tikt ieņemtiem, jo tās, kuras būtu varējušas kļūt par viņu mātēm, tika iznīcinātas, vēl būdamas jaunavas. Arī mūsu bērniem nebija ļauts piedzimt, viņus iznīcināja reizē ar jūsu dzimušajiem un nedzimušajiem bērniem. Jūs nosauca.par raganām, un šis vārds lēma jūs nāvei, bet par raganām sākotnēji tika sauktas tās cilvēku cilts sievietes, ko par sievām apņēma elfi, un arī meitas, kas piedzima, kad elfu asinis nolēma plūst kopā ar cilvēku asinīm, — jo tieši elfu meitas ir tās, kuras reizumis manto to spējas, neviļus uzturot spēkā maldus, ka tām ir pa spēkam apstādināt postu, bet tās to nedara tikai savas ļaunprātības dēļ vai pat vairo ļaunumu pēc pašu gribas.
Lielākā no Erīnijām iesmējās. Abas pārējās klusēja tumšas un mēmas.
— Mēs atzīstam, ka tevis teiktajā ir daudz taisnības, pēdējais elf, — viņa atbildēja. —Jūs mirāt kopā ar mums, jūs mums nekaitējāt, tāpēc mēs tev atļausim dzīvot, ja vien nestāsies mums ceļā. Ja pakāpsies sāņus, mēs tevi neaizskarsim. Māte un meitene lai paliek mums. Ja centīsies viņas pasargāt ar savu ēnu, tu viņas neizglābsi, tikai mirsi brīdi agrāk par viņām. Tu gribi teikt, ka ir nevainīgi cilvēki? Varbūt tā ir patiesība, taču ikviena patiesība izbalo naidā un zaudē vērtību. Vieglāk ir nogalēt visus, lieki nešķirojot, — bet dievi, kuri neizglāba mūs, ja vēlēsies, pēcāk varēs nošķirt nevainīgos no vainīgajiem. Tev mēs atvēlēsim dzīvību, pieminot kopīgi izciestās vajāšanas, bet nekādu žēlsirdību nemūžam neizrādīsim cilvēkiem, ar kuriem esi sajaucies. Kāpēc lai mēs to darītu? Viņi ir bez vainas, taču vainīgi bija viņu senči, kuru asinis plūst to dzīslās. Dievi mūs nežēloja, kaut nebijām ne pastrādājušas noziegumus, ne mantojušas vainu par senču darbiem, tāpēc lai dievi, ja viņi to vēlas, domā par tevis pieminēto patiesību.
Joršs papurināja galvu. Viņš nespēra ne soli sāņus.
— Mēs esam pašu izdarītā izvēle, nevis asinis, kas plūst mūsu dzīslās. Noslēgsim darījumu, kundzes: ņemiet manu dzīvību, bet saudzējiet viņas. Tad es teikšu, ka esat taisnīgas, un nenolādēšu jūsu vārdu.
— Taisnīgas? Mēs netiecamies pēc taisnīguma, tu nelga. Mēs neskumsim, to neievērojušas, mums nerūp tavas dusmas vai nosodījums. Tev mēs atstājam izvēli: dzīvo vai arī mirsti kopā ar viņām. Tu nevari darīt neko, lai viņas glābtu.
Erīniju ēna atkal piepildīja pasauli. Joršs sargāja Riti un Erbrovu. Viņš atkal stāvēja ieplestām rokām. Bet viņa rokas sāka drebēt. Klepus plosīja jaunā elfa elpu. Rite juta, kā viņu smacē karstas smiltis un skorpioni.
— Neaiztiec viņu! — Rite teica tuvākai no trim Erīnijām. — Turies no viņa pa gabalu!
Viņai elpas netrūka, jo viņu no melnās ēnas sargāja Joršs. Viņa bija piecēlusies kājās un nolikusi zemē Erbrovu, kura, pieķērusies viņai pie stilba, stāvēja klusa un izmisusi.
— Man žēl, ka jums bija jāmirst. Man žēl, ka bija jāmirst jūsu bērniem. Bet neaiztieciet viņu. Neaiztieciet ne viņu, ne manu meitu.
— Kā tu domā mūs apturēt, jaunā māte? — izsmējīgā laipnībā vaicāja tālākā no trim. — Nekas nespēj mūs ievainot. Nekas nespēj mūs apturēt.
Rite neatbildēja. Viņa iedomājās par savu tēvu. "Tu mēģini tik un tā, mēģini pa spīti visam," viņš mēdza teikt. "Mēģini arī tad, ja viss ir veltīgi. Vismaz būsi citādi pavadījusi laiku." Jāmirst būs tik un tā. Vai tad viņa nav Ardvina pēctece?
Viņa bija karotāja. Karotāji mirst ar ieročiem rokā.
Neviens, nedz Erīnijas, nedz paši pekles dēmoni nedrīkstēs nesodīti darīt pāri viņas meitai un vīram, kamēr vien viņa pati būs dzīva.
Viņai vēl bija linga.
Pat Bāreņu namā viņa nebija to zaudējusi. Pat Daligaras cietumā sargi to nebija atraduši un atņēmuši. Šo lingu Ritei bija pagatavojis tēvs, kad viņa vēl bija maza. Viņa to allaž nēsāja līdzi kopā ar piemērotu akmeni. Rite sajuta ieroci iegulstam rokā, un tas vairoja viņas drosmi. Kuru katm brīdi Joršs pakritīs, un tad viņu iznīcinās Erīniju ēna. Akmens uzskrēja gaisā. Tā lidojums šķēla debesis, kurās vairs nebija gaismas.
Melnais stāvs saļima.
Ēna sarāvās mazāka.
Saule atkal iemirdzējās.
Joršs nokrita ceļos un saļima kņūpus. Pamazām, pamazām viņa elpa vairs nebija karstu smilšu un skorpionu pilni gārdzieni, un viņš atguvās.
— Prom no šejienes! — Rite uzkliedza Erīnijām. — Pazūdiet!
Viņa noliecās, lai palīdzētu Joršam piecelties.
— Kāpēc man izdevās? Kāpēc es varu viņas notriekt?
Pagāja mirklis, iekams Joršs atbildēja: varbūt viņam vajadzēja apdomāties, bet varbūt vēl nepietika elpas.
— Mana kundze, — viņš maigi teica, kad elpas bija diezgan, — varbūt tikai kopš dažām dienām, bet varbūt kopš dažām stundām tu atkal gaidi bērnu. Tavā klēpī ir jauns bērniņš. Šai rudenī mūsu meitai būs brālis.
Viņš paliecās tuvāk Ritei un apskāva viņu.
Piecpadsmitā nodaļa
Brālītis? Jauns bērniņš? Tas ir mammā iekšā? Tad redz, ko nozīmēja tas mazais, siltais un slapjais — iepriekš nesajustais, ko viņa jau vairākas dienas manīja mammas vēderā! Neciešami, ka viņai neviens nekad neko nepaskaidro un mūždien viss jāsaprot pašai. Viņas mazais brālis droši vien ir dižens karavīrs, ja jau pat ar savu klātbūtni vien spēja notriekt no debesīm to melno radību, kas viņus visus galēja nost.
Tagad tā radība viņus vairs nevarēja nogalināt.
Tā gulēja smiltīs, sarāvusies čokurā, melns traips starp jūru un krastu.
Tā bija tikai dusmas un sāpes.
Erbrova sajuta šīs sāpes savā prātā, it kā tās piederētu viņai pašai.
Viņa lasīja atmiņas, it kā pati būtu tās izdzīvojusi.
Viņa redzēja zaļu pļavu, kurā sieviete vāca dziednieciskas zāles, un caur viņas acīm Erbrova ielāgoja gan ziedu, gan lapu formas. Viņa iemācījās arī nosaukumus: melnās velnogas pret aizdusu, dievkrēsliņi pret cērmēm, pieneņu saknes pret kāju tūsku.
Viņa redzēja nelielu mājiņu, vēl mazāku nekā savējo, — tā bija celta no koku stumbriem un zariem, un tai līdzās rotaļājās divi bērni.
Par viņas atmiņām pārtapa arī tās, kurās kareivji āvām rokās aplenca zaru būdu, viņa dzirdēja vārdu ragana, redzēja liesmas.
Tēva balss atkal skanēja. Viņš runāja ar mammu:
— Viņas ir Nāves eņģeļi, bet tu, mana kundze, esi dzīvība. Nekas un neviens nevar satriekt Erīnijas, — neviens vīrietis, neviens karavīrs, pat neviena sieviete — to var paveikt vienīgi tā, kura sevī glabā jaunu dzīvību. Tu vari viņas sakaut.
Erbrovai šķita, ka pretrunīgās vēlmes šķeļ viņu uz pusēm. Viņa gribēja, lai mazais brālītis var piedzimt.