Taču viņa negribēja, lai spārnotajai radībai vēl nodara ko ļaunu.
Pietiek darīt ļaunu. Viņa nezināja, kā lai to pasaka mammai, kam joprojām rokā bija linga, kuru viņa pat negrasījās nolaist.
Kad mamma sadusmojās, ar viņu bija grūti sarunāties, un tagad mamma patiešām bija dusmīga.
Sešpadsmitā nodaļa
Rite juta, kā viņu atkal piepilda miers un spēks. Viņa atkal dzirdēja jūras šalkoņu, cikādes, vēju zālē. Jūras smarža pieskārās viņas sejai, un gaiss atkal bija tīrs.
Viņi — viņa un viņas vīrs — bija neuzveicami.
Viņa atkal gaidīja bērnu.
Viņa satvēra ciešāk lingu, atrāvās no Jorša un pagriezās, lai stātos pretī diviem pārējiem gariem, kas vēl plandīja debesīs. Joršs nostājās viņai priekšā un atkal izpleta rokas, bet šoreiz, lai sargātu Erīnijas.
— Nē, — viņš teica. — Nē. Kundzes, nebaidieties.
— Domāju, ka būtu labāk, ja viņas tomēr baidītos, — kareivīgi atteica Rite, asi atstumdama malā Erbrovu, kura viņu raustīja aiz drānām: droši vien nabaga mazulīte bija nobijusies, taču šobrīd meita traucēja, un Rite negribēja, lai viņu traucē brīdī, kad jācīnās.
Joršs viņu apstādināja ar rokas mājienu. Viņš pavērsa pret viņu delnas, viegli pasmaidīja un papurināja galvu. Šie žesti bija ļoti pieklājīgi, kā jau viss, ko darīja Joršs, bet vienlaikus tajos jautās noteiktība.
Rite apstājās.
— Kundzes, lūdzu, nebaidieties, — Joršs teica, vērsdamies pie Erīnijām. — Naids jūs dzina uzbrukt cilvēkiem, jo bailes bija jūs aizkavējušas šajā dzīvē: būdamas dusmīgas un sāpinātas, jūs neuzdrošinājāties šķērsot Bezgalības valstības vārtus. Jūs nogalināja netaisni un nežēlīgi, bet nāve ir arī mierinājums, — to nezināja jūsu bendes, un to nezinājāt arī jūs. Jums nepietika drosmes pamest šo pasauli, un jūs kļuvāt par rēgiem, par Nāves eņģeļiem, Posta gariem. Jūs iestrēgāt šajā pasaulē. Bet tagad es jūs lūdzu, atmetiet bailes. Lai jūsu ciešanas norimst. Lai jūs apņem žēlsirdība. Es jūs lūdzu, kundzes, nebaidieties. Lai piedošana jūs remdē, lai varat ieplest savus spārnus ceļā uz bezgalību. Zvēni, ka mēs jūs pieminēsim. Nekad jūs neaizmirsīsim. Naktī, kas sašķeļ uz pusēm rudeni, kad viegla migla ietīsta pasauli, mēs domāsim par saviem mimšajiem, un šo nakti mēs veltīsim jums. Mēs izdobsim ķirbjus un paslēpsim tajos svecītes. Mēs tās dedzināsim, lai to rēnā gaisma atgādinātu sabradātu nevainību un nodotu taisnīgumu. To mēs nosauksim par raganu nakti un nekad neaizmirsīsim jūsu pieredzētās mocības. Raganu nakts būs tā, kuru svinot cilvēki lūgs piedošanu par visām pārestībām. Tā būs nakts, kad upuri un bendes cits citu uzlūkos bez rūgtuma. Tā būs piedošana. Un pēc tam mēs gaidīsim dienu, kurā sākas ziema, laiku, kad nakts tumsa ir pārāka par gaismu un blāva saule atspīd tikai uz dažām stundām, — šo tumsu mēs izgaismosim ar savām svecēm, un tie .būs dzīvības svētki. Šai dienā mēs priecāsimies par saviem bērniem, pateiksifrues, ka viņi mums doti, — un arī tad mēs pieminēsim jūs.
Zemē notriektā Erīnija lēnām piecēlās un lēnām pievienojās abām pārējām. Trīs melni traipi, kuros pazuda ikkatra gaisma, tumši slējās debesīs, taču vairs nemeta ēnu.
— Jaunais nelga, — noņurdēja mazākā no trim, — nožēlojamais dumiķi, tu pat neapjēdz, par ko runā. Nāves vārti ir briesmīgi. Ja tu tos būtu redzējis, tad nemūžam nebūtu savā muļķa prātā atteicies no mūžīgas dzīvošanas. No šo vārtu stabiem plūst šausmas un kauns, trūdu pilni dubļi, kas sajaukušies ar asinīm, kurās ņudz tārpi, un visam pāri sīc līķu mušas…
Joršs papurināja galvu un atkal paplēta rokas, bet šoreiz tas bija citāds žests: nevis aizsargājošs, bet apskaujošs.
— Nē, manas kundzes, nē, manas nelaimīgās mātes. Nāves vārti ir briesmīgi tikai no šīs puses, no kuras mēs tos redzam. Ja mums pietiek drosmes kāpt pār slieksni, ja, sperot šo soli, mūs nesmacē aizvainojums, dusmas vai nožēla, tad un tikai tad mēs ieraugām vārtu otru pusi. Nebaidieties nekā. Nebaidieties. Jūs gaida bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm. Jums ierodoties, pļavās uzplauks puķes. Zvaigznes iemirdzēsies gaišāk. Jums jāšķērso tuksnesis, taču viņā pusē jūs vairs nekad nemocīs ne izsalkums, ne slāpes. Zeme, kur plūst piens un medus, atrodas viņpus saulei. Lai tur nokļūtu, ir jānomirst. Nāve ir rīta gaismas krāsā, tā skan kā viļņu šļaksti un garšo kā jūras sāls. Bieži vien ļaudis jautā, kāpēc gan dievi, kas mūs radījuši (protams, ja radītāji bijuši vairāki, nevis viens vienīgs), ir mūs pametuši. Kāpēc? — tie jautā brīžos, kad pat cerība ir zudusi. Bet ne jau cerība ir pēdējā dāvana. Ne jau cerība ir pēdējā pavadone, kas mums atstāta, — mūsu pēdējā pavadone ir nāve. Tā ir kopā ar mums, kad cerība jau ir izdzisusi, kad slāpēs sasprēgājušas lūpas vairs nespēj stāstīt, kad baismas visam nocirtušas spārnus. Nāve ir pēdējā dāvana. Tāpēc Tas, kurš radījis Visumu, lai ir slavēts par savu žēlsirdību!
Manas kundzes, sievietes, mātes, jūs esat vilcinājušās pārāk ilgi. Jūsu bērni, tie, kuri netika ieņemti, tie, kuri nepiedzima, tie, kuri nomira mazi, jau pārāk ilgi jūs gaida, vieni paši klejodami pa bezgalīgajām pļavām zem neizmērojamām debesīm. Ejiet un ņemiet viņus aiz rokas. Stāstiet viņiem mierinošus stāstus par dzīvi, ko viņi nepiedzīvoja, — stāstiet, lai tā pastāvētu vismaz stāstos.
Mēs jums lūdzam piedošanu par ļaunumu, ko pasaule jums nodarīja, un piedodam jums ļaunumu, ko jūs nodarījāt pasaulei. Tagad jūsu laiks ir beidzies. Tagad ejiet prom.
. Rite stāvēja aiz Jorša ar lingu rokā, un meita turējās pieķērusies viņai pie stilba. Tad Erbrova palūdza, lai viņu paņem rokās. Laikam mazā nebija apjēguši briesmas, jo nešķita, ka viņa būtu nobijusies, — nonākusi vienā augstumā ar mātes seju, viņa to ņēmās glāstīt, kā gribēdama Riti nomierināt.
Erīnijas nekustējās. Lielākā, tā, kuni Rite bija notriekusi smiltīs, plandījās mazliet zemāk par abām pārējām viņiem virs galvas.
Tad to ēna sāka bālēt, līdz izdzisa pavisam gaiša.
Arī pārējie — Kresks, Jastrins, Kala, Solārs, visi — pamazām atguvās. Visur skanēja klepus un pirmie piesmakušie un čerkstošie mēģinājumi izdot skaņas.
Kaijas atkal pacēlās spārnos. To griezīgās klaigas pievienojās zemāk un stieptāk skanošajiem jūras ērgļu saucieniem.
Erbrova iesmējās, un viņas smiekliem tūdaļ pievienojās arī pārējo bērnu smiekli — klusi un atsvabinoši.
Ēna kļuva arvien bālāka, nemanāmāka, vieglāka.
— Vai viņas ir prom? — kāds jautāja. — Pavisam prom?
Debesis atkal bija spodri zilas, bez neviena traipiņa. Tajās peldēja tikai lieli, balti mākoņi, ko uz priekšu dzina ziemeļu vējš.
— Viņas ir prom, — apstiprināja Joršs.
— Viņas neatgriezīsies, — viņš piebilda. — Bet mēs viņas atcerēsimies un gādāsim, lai šai pasaulē nekad nepagaistu viņu piemiņa. Mēs vienmēr ar sāpēm un cieņu pieminēsim visas sievietes, kuras tika nosauktas par raganām un sodītas, jo to vienīgā vaina bija palīdzība dzemdētājām un ārstniecības zāļu vākšana.
Viņš pagriezās un uzlūkoja Riti.
— Mana kundze, — viņš klusi teica.
Rite izlaida no rokas lingu. Uzmācās neizmērojams nogurums. Kuru katru brīdi viņa saļims zemē. Vajadzēja pasteigties.
— Mans vārds, — viņa iesāka.
Pabeigt viņa nepaguva. Jau atkal viņu pārtrauca Fēniksa balss, taču šoreiz putna kliedziens bija citāds. Tie nebija griezīgi dusmu un aizvainojuma ķērcieni. Putna balsī bija tikai sāpes. īstas sāpes.