Beidzot Rite zaudēja samaņu.
Pagāja ilgs laiks, līdz viņa atguvās. Kad viņa atģidās, jau bija satumsusi nakts. Vējš bija pierimis, un sīks lietutiņš mazgāja pasauli.
Rite bija noguldīta mājās, savā guļvietā. Pār viņu bija noliecies Joršs. Klusa atlidoja Erbrovas bažīgā balss, un tās bija pirmās skaņas, ko viņa saklausīja.
— Mamma?
Rite viņu nomierināja ar smaidu. Turpat netālu tupēja un satraukti nolūkojās Fēnikss.
— Rite, mīļā, kā tu jūties? Vai viss atkal ir labi, mana mīļotā kundze? — jautāja Joršs.
— Vai jūtaties labi, mana godātā kundze? — gluži kā greiza atbalss vaicāja Fēnikss.
Mana godātā kundze? Fēnikss nekad agrāk viņu nebija uzrunājis par godāto kundzi.
Rite raidīja tam apjukuma pilnu skatienu. Taču nemanīja ne izsmieklu, ne naidīgumu.
— Paldies, es jūtos labi. Tagad atkal ir labi, —viņa mierinoši atbildēja. — Kāpēc viņš kliedza? — Rite jautāja Joršam, norādot uz Fēniksu.
Viņas simpātijas pret šo radījumu joprojām bija tik niecīgas, ka viņa nespēja vērsties pie tā ar tiešu jautājumu. Taču viņai atbildēja Fēnikss pats.
— Es izdēju olu, — putns teica, un viņa balss skanēja vienlaikus bikli un nopietni. — Ziniet, mana kundze, man būs pēctecis. Un es miršu.
— Jūs… ko? — noprasīja Rite.
— Pēc tam kad ir izdēta ola, mēs vairs nevaram iegūt mūžīgo jaunību, sevi laiku pa laikam sadedzinot. Es miršu. Es izvēlējos mirt. Arī mana cilts nemirstību saņēma kā vienu no iespējamām izvēlēm. Jums, kundze, jāzina, ka reiz mēs bijām brīnišķīga, spēcīga un lepna cilts. Tāpat kā pūķi, līdz ar kuriem mēs ilgu laiku valdījām pār visu radīto pasauli, mēs mirstam, kad radām pēcnācēju. Sākot ar brīdi, kad izdējam olu, mūsu mūža dienas vairs nav bezgalīgas. Tagad es atkal atceros savu vārdu, mani sauc Angkēls jeb vēstnesis. Savulaik es, tāpat kā mani brāļi, nesu dievu vēstis cilvēkiem, un dievi, gribēdami mūs apbalvot, dāvāja mums iespēju attālināt vecumu un nāvi. Tā bija briesmīga dāvana. Jo vecumam un nāvei piemērotais brīdis nekad nepienāca. Zilās un zeltainās liesmas izdzēsa laiku, un viss atkal sākās no sākuma. Ak vai, bija jau par vēlu, kad atklājām, ka ar katru reizi atdzimstam arvien nejēdzīgāki un aplamāki. Mēs zaudējām spēju lidot. Zaudējām prāta asumu. Atlika tikai aizvainojums, dusmas un naids pret ikvienu dzīvi, kura netika izšķiesta tik tukši kā mūsu muļķīgā mūžība. Un, jo piepildītāka bija kāda dzīve, jo stiprāk mēs savā tukšībā to ienīdām. Pūķi, būdami nežēlīgi un žēlsirdīgi, ar saviem asajiem zobiem glāba mūs no šīm mocībām. Tad, bīdamies nomirt bez pēcnācējiem, mani brāļi, ko tiklab varētu saukt par māsām, cits pēc cita izdēja pa olai, un tagad viņu pēcteči lido augstu debesīs.
Fēnikss ievilka elpu.
— Mans kungs, — viņš teica, vērsdamies pie Jorša, — es jums lūdzu piedošanu. Naids pret jums bija absolūts. Jums bija pieticis drosmes atteikties no mūžības un nebaidīties no nāves, tāpēc jūs es apskaudu kā nevienu citu. Bailēs no nāves mēs bijām atteikušies no dzīvošanas. Bet es jūs lūdzu, mans kungs, sakiet, vai viss, ko teicāt Erīnijām, ir patiesība? Vai tiešām bezgalības vārti ir biedējoši un baisi tikai no vienas puses? Vai jūsu teiktais nebija vien žēlsirdīgi meli, lai mierinātu viņas un izglābtu pasauli? Nē? Labi, mans kungs. Un vēl es vēlos lūgt jums palīdzību. Vai tad, kad būs izšķīlies mans pēctecis, jūs parūpēsieties par viņa neapspalvoto bērnību? Jūs stāstījāt, ka esat gādājis arī par pūķa mazuli. Tāpat kā pūķis, arī es miršu, kad perēšanas laiks būs cauri, un tāpat kā pūķis nevarēšu pats parūpēties par savu bērnu. Un manam bērnam, tāpat kā pūķa mazulim, būs vajadzīgs kāds, kurš iemāca lidot, taču viņu mācīt varēs tikai paša sugas brāļi, vai sapratāt? Mans bērns, ziniet, lidos augstu, augstu, tāpat kā pašos pasaules pirmsākumos lidoju arī es.
Fēnikss pakāpās sāņus. Zem viņa bija ola. Tā bija daudz mazāka par pūķa olu, bet tikpat skaista: uz gaišzila pamata vijās zgltaini un sudraboti līčloču raksti.
— Cik ilgs ir jūsu perēšanas laiks? — jautāja Rite.
— Trīs mēneši, mana kundze.
— Tikai trīs mēneši! Pūķi perēja gadiem ilgi!
— Pūķim perēšanas laikā jānodod pēctecim visas savas zināšanas, mana kundze. Es savam bērnam došu tikai dzīvību. Mans bērns būs citāds. Tam nebūs jāmirst, lai radītu pēcnācējus. Mans bērns būs kā jūs: divas dzīvības savienosies, lai radītu trešo, kas nebūs neviena precīza kopija, bet mazliet līdzināsies tēvam un mazliet mātei. Mans bērns nebūs apveltīts ar valodu, toties tam piemitīs lidotprasme, drosme un gudrība.
Savādas, skaļas spārnu vēdas piepeši iešalcās naktī. Rite jau jutās labi un izgāja tumsā. Viņai sekoja Joršs ar Erbrovu rokās. Jūras ērgļi bija atlaidušies un nosēdušies zemē visriņķī viņu mājelei, klusi un rāmi, it kā nez ko gaidītu. Tie bija lieli, majestātiski, baltām un gaišzilām spalvām, kuru skaistumu varēja saredzēt pat niecīgajā zvaigžņu gaismā.
— Ēnisu bēni! — Erbrova mierīgi paskaidroja apjukušajiem skatītājiem. — Ēnisu bēni!
— Fēniksu bērni! — iztulkoja viņas tēvs. — Fēniksu bērni! Viņi ir fēniksu dēli un meitas!
Lielie ērgļi klusi pamāja. To skatieni bija rāmi un lepni. Šķita, ka varenie putni tumsā smaida.
Septiņpadsmitā nodaļa
Dienas, kamēr Fenikss perēja, bija savādas, — priecīgas gaidas tajās jaucās ar skumjām. Vienlaikus notika divi ceļojumi: viens pretī piedzimšanai, bet otrs pretī nāvei. Šie ceļi krustojās. Un viegla melanholija saplūda ar tikpat vieglu priecīgumu.
Joršs bieži domāja par Erbrova Vecākā pēdējo lidojumu.
Dienu pēc dienas Fēniksa atmiņa pamazām iznira no plūstošajām smiltīm, kur bija grimusi arvien dziļāk līdz ar katru jaunu iemiesojumu, līdz ar katru nākamo sārtu. Fēnikss atcerējās vēsturi, notikumus tais laikos, kad pats bija piedzimis, atcerējās sira Ardvina nāvi. Tas atcerējās visu Cilvēku pasaules vēsturi, kurai līdztekus bija ritējusi viņa dzīve. Putns atcerējās piekrastes sāls ieguves baseinus, kas visu zemi bija apgādājuši ar sāli un dzirkstījuši saulē kā sniegs kalnu virsotnēs. Atcerējās ostu, kuģus, pirātus, kas līci atkal bija iedzinuši trūkumā, iekams te uzradās Erīnijas un visu iznīcināja savās nežēlīgajās dusmās.
Beidzot Fēnikss atcerējās alas. Vāceles salā to bija daudzi duči — dziļas un skaistas alas, ko rotāja ūdens un iežu darinātas kolonnas un smailes. Putns atcerējās, ka ļaudis, kas saimniekoja senajā ostā, tās stāvgrūdām piepildījuši ar visdažādākajām precēm un bagātībām, ko tie gribējuši nogādāt uz jūras pretējo pusi, tikko kaut uz neilgu laiku pierims pirātu sirojumi.
— Tur ir dažādas preces? — pārjautāja Joršs.
— Visdažādākās, — apstiprināja Fēnikss.
Viss, kas varētu noderēt, dibinot jaunu ciemu jūras pretējā pusē. Audumi tērpiem un burām, tīkli, makšķerauklas, āķi, lāpstas, kapļi, arkli, dakšas, cirvji, adatas, naži, mazi asmenīši, ieroči, rotaslietas, pergaments, tītavas, vasks svecēm, bļodas, krūkas, veseri, laktas, mucas, āda apaviem, iemaukti, segli, loki, zobeni, bultas, ķiveres, bruņas…
Viss, kas varētu noderēt ciemam. It viss, kas vajadzīgs dzīvošanai, bet ko nevar izaudzēt no zemes vai nozvejot jūrā…
Joršs, Kerens Askiols, Solārs un citi vīri, kas labāk prata peldēt, uzbūvēja vairākus plostus un devās uz salu — peldēt, stumjot smagi apkrautos plostus, bija grūti, braucieni bija cits par citu nogurdinošāki, bet arī cits par citu veiksmīgāki — brīnišķīgas dāvanas ieradās no cita laika, varētu pat teikt, no debesīm un no dieviem.