Ne jau viss bija labā stāvoklī. Toties viss bija noderīgs. Viss bija izmantojams.
Dažu dienu laikā visi tika pie apģērba, tad cieminiekiem citam pēc cita parādījās arī apavi, kas pēc tik ilgas staigāšanas basām kājām sākumā gan šķita neciešami. Jastrins saņēma neskaitāmus pergamenta rituļus, un pasaules atmiņa pamazām ieguva rakstisku izteiksmi. Rite tika pie sudraba matu sprādzes, taču to viņa uzdāvināja Rimarai, tikko Joršs viņai atzinās, ka daudz labāk viņam patīkot agrākie gliemežvāku un ziedu rotājumi.
Pēc trim mēnešiem olas čaula pārsprāga — tā bija viena no pirmajām pavasara dienām. Bija dienvidus, un saule bija uzkāpusi visaugstākajā debesu punktā. Fēnikss gulēja jūras malā, ielicis galvu Erbrovai klēpī. Meitene no putna negribēja atkāpties ne soļa, un arī Joršs sēdēja turpat blakus, lai varētu viņu mierināt, kad Fēnikss nomirs.
Putnēns, kas pāršķēla čaumalu, bija sīciņš, slapjš, retu, izspūrušu spalvu aizmetnīšu klāts kā visparastākais cālis, taču, to uzlūkojot, bija nepārprotami skaidrs, ka vēlāk tas izaugs par ērgli. Mazulis un vecais putns cieši ieskatījās viens otram acīs, tad vecākais, kurš vienlaikus bija tēvs un māte, šķīrās no dzīves. Lielie jūras ērgļi, lēni vēzēdami spārnus, nolaidās un satupa puslokā, atstādami vaļēju to pusi, kas vērsta uz jūru, — lai mirējs varētu raudzīties uz tālo apvārsni. Erbrova nesāka raudāt, viņa mierīga un klusa palika sēžam ar cālēnu rokās lielo ērgļu loka vidū. Rite ne mirkli nenolaida bažīgu skatienu no meitas, Jcuru no visām pusēm ieskāva asi knābji un nagi, — un, lai arī ar lielām pūlēm, viņa tomēr savaldījās un putniem netuvojās.
Ciema iemītnieki, kas notiekošo bija vērojuši iztālēm, tagad pienāca tuvāk. Daudzi bija aizkustināti. Daži raudāja.
Tika nolemts Fēniksu sadedzināt, un ļaudis sāka vākt malku bēni sārtam.
Šai brīdī uzradās Morons, lai ierosinātu putna bērēm piešķirt kulināru ievirzi.
Viņš vēl nebija paguvis atvērt muti un apvaicāties, kāpēc pārējie šo vistu grib sadedzināt, nevis apēst, kad Erbrova jau bija aizsegusi seju ar plaukstām, bet cālītis, ko viņa turēja klēpī, pavērsa knābi pret atnācēju, un viss viņa pussprīdi lielais ķermenītis pauda nevaldāmu niknumu.
īsu mirkli Morons uzlūkoja meiteni, un Joršs ieraudzīja naidu. Beidzot viņš pamanīja, cik ļoti meita baidās no šī cilvēka skatiena. Neskaitāmas reizes bija gadījies, ka Erbrova pēkšņi piesteidzas un lūdzas, lai viņu paņem rokās, un katru reizi Joršs bija sajutis meitas bailes. Taču viņš bija domājis, ka bailes izraisījuši slikti sapņi, iedomas, ēnu rotaļas, pasaku briesmoņi un dīvaini skaitāmpanti.
Tikai tagad viņš apjēdza, ka meitas baiļu uzplūdi vienmēr sakrituši ar Morona parādīšanos.
Viņš saprata arī to, ka Fēniksa cālītis spēj lasīt cilvēku prātus: atšķirībā no Jorša, kurš nebija pratis pasargāt savu meitu, ērglēns tūdaļ bija saskatījis tā cilvēka naidu, — tikko izšķīlies no olas, slapjš un neapspalvots, tas jau bija pratis izlasīt Erbrovas bailes un Morona naidu. Bet Joršs visu šo laiku neko nebija sapratis.
Joršs piecēlās un nostājās pretī Moronam.
— Turies pa gabalu no manas meitas, vai arī es tevi iznīcināšu, — viņš tam teica. Viņš nepacēla balsi. Viņa izteiksme palika tikpat mierīga. Neviens cits šos vārdus nedzirdēja.
Morons greizi pasmīnēja.
— Es neko neesmu izdarījis, — viņš drūmi noņurdēja. — Tu man neko nevari padarīt, ja es neko neesmu izdarījis. Nevar tak kādu sodīt tikai par to, ko viņš domājis. Vispirms tu te saraksti visādus likumus, bet pēc tam krīti virsū cilvēkam, kurš neko nevienam nav nodarījis. Ko tu no manis gribi? Vai tavai princesītei gabals nokritīs, ja kāds uz viņu ne tā paskatīsies?
— Turies pa gabalu no manas meitas un manas sievas, vai arī es tevi iznīcināšu. Šī ir jau otrā reize, kad es tevi brīdinu, un nākamās reizes vairs nebūs.
Morons pagriezās un gāja prom.
Fēnikss lēni dega.
Nebija nekādu daudzkrāsainu, fantasmagorisku liesmu, nebija ari dūmu un degošas miesas smakas.
Erbrova un cālēns rāmi nolūkojās. Viņi abi bija skumji un nopietni, taču ne viens, ne otrs neraudāja. Beigās no vecā Fēniksa atlika vien vieglu pelnu saujiņa, ko vējš izkaisīja pār jūru, kur tie sajaucās ar viļņiem. Jūras ērgļi atkal pacēlās spārnos un meta ilgus lokus saulrieta gaismā.
Cālēnu nosauca par Angkēlu. Pienākumu to kopt un barot uzņēmās Erbrova un Jastrins. Mazulim ļoti garšoja garneles, tas neatteicās arī no mīdijām un jūras šķīvīšiem, bet par aizvainojumu uzskatīja ikvienu zivi, molusku vai vēžveidīgo, kas nebija ideāli svaigs vai — pasargiet, dievi, — drīzāk līdzinājās ēdiena pārpalikumiem.
Pret Erbrovu ērglēns juta neizmērojamu mīlestību, bet Jastrinam tika izrādītas neuzbāzīgas simpātijas. Riti un Joršu putns piecieta.
Neviena cita ciema iedzīvotāja tuvošanos Angkēls nepieļāva. Viņš bija apveltīts ar slepkavīgu knābi, bet viņa nagi bija asi kā bārdasnaži. Raksturs putnam bija vienkārši briesmīgs, un viņš ēda kā vilks.
Kad Angkēls neēda, netrenkāja vistas, nekaitināja zirgus, nevajāja gārņus, neplosīja nedaudzos un neizsakāmi dārgos zvejas tīklus, nebiedēja zivis, tupēdams uz klintīm un ķērkdams, tas sēdēja klēpī Erbrovai, kura nekad agrāk nebija bijusi tik priecīga.
Kad bija aizritējušitrīs mēneši un līdz vasarai vairs nebija tālu, visiem kļuva skaidrs, ka ērglēns ir izaudzis pietiekami liels, lai mācītos lidot. Nu bija jāizdomā, kā nogādāt viņu līdz augstākajām klintsradzēm.
Rite no meldriem nopina lielu, ērtu grozu, kur Angkēlu ietupināt, lai Joršs varētu to uznest augšā klintīs.
Ērglēna un Erbrovas atvadas bija ilgas un aizkustinošas.
Augšupceļš bija stāvs un grūts, klintis jūras krastā bija kraujas, vietām bija grūti atrast kaut niecīgāko atbalstu rokām un kājām, un nebija neviena laukumiņa, kur piestāt un kaut uz brīdi atvilkt elpu.
Jau pavisam drīz Jorša augums no piepūles sāpīgi smeldza. Visu ceļu viņu pavadīja lielie jūras ērgļi, kas līksmi un svinīgi meta lokus, palaikam trāpīdami Joršam ar spārniem, apdullinādami ar kliedzieniem, un ne reizi vien Joršs gandrīz zaudēja līdzsvaru.
Beidzot sasniedzis augstāko klintsraga virsotni, Joršs bija pārguris līdz nāvei. Viņa lūpas bija izkaltušas un sasprēgājušas. Lielie putni sajūsmināti uzņēma un pabaroja ērglēnu. Svaigi nomedīta truša galva, no kuras vēl lāsoja asinis, un mazliet apknābāta puse no kaijas tika dāsni piedāvāta arī Joršam, un, par laimi, draudzība ar ērgļiem necieta no viņa pieklājīgā, tomēr stingrā atteikuma cienastu pieņemt.
Jūra bija tik skaista, ka, lūkojoties tās plašumos, aizrāvās elpa. Erbrova līcis dzirkstīja saulē. Kopš agras jaunības, kopš tiem laikiem, kad viņš divus mēnešus bija varējis lidināties, sēdot mugurā pūķim, Joršs nebija redzējis jūru no šādiem augstumiem. Austrumu pusē Tumšie kalni slējās saules apspīdēti, košāk zaļi par visbrīnišķīgāko smaragdu.
Joršs raudzījās tālumos un pazina ielejas, kam bija lidojis pāri, sēdēdams starp sava brāļa pūķa spārniem, pazina Dogonas līkumus, pa kuriem reiz bija braucis laivā kopā Sajru un Monseru, bet pēcāk mērojis garo ceļu pa upes krastu kopā ar tiem, kuri tagad bija Erbrovas ciema ļaudis.
Un vēl viņš saskatīja divus cilvēku stāvus, — tie bija labi saredzami, jo attālums nevarēja pārsniegt dažas jūdzes, un kūņojās upes krastā netālu no vietas, kur Dogona brāzās lejup pa krauju straujā kritumā. Tie bija divi vīri. Varēja noprast, ka viens no tiem agrāk bijis visai tukls, bet otrs, arī pirmāk visai kalsns, tagad bija izdēdējis pavisam plāns, — lai arī bija aizritējuši astoņi gadi, Joršs šos divus pazina: Melilots un Pallādijs, kareivji, kas bija sargājuši Riti Daligaras pazemes cietumā. Kaut arī ne viens, ne otrs nebija godīguma vai drosmes iemiesojums, abi tomēr bija krietni cilvēki un ģimenes tēvi. Pret ieslodzīto meiteni viņi nebija izturējušies rupji, bet vēlāk bija aizbēguši no cietuma kopā ar Riti un Joršu.