Izskatījās, ka abi vīri ir ievainoti, izmisuši un zaudējuši spēkus, pūloties atrast kādu paņēmienu, kas ļautu dzīviem tikt lejā pa stāvo ūdenskrituma klints sienu līdz pašam liedagam.
Dziļi un godbijīgi klanoties atvadījies no ērgļiem un paņēmis līdzi uzspiesto dāvanu — truša galvu un pusi kaijas, Joršs devās pie Melilota un Pallādija.
Viņš gāja caur ozolu mežu un paparžu audzēm, kas atgādināja gadiem ilgi neredzētas ainavas. Pat mokošās slāpes un apziņa, ka abiem vīriem nepieciešama palīdzība, nevarēja piespiest Joršu iet ātrāk vai laisties skriešiem. Ne jau tikai nogurums darīja viņa soļus lēnus un smagus. Pie vainas bija ledaina saltuma sajūta, kas bija iemetusies pakrūtē, — Joršs neko tādu nebija izjutis jau sen. Tas nebija izsalkums.
Tās bija bailes.
Cauri ir.
Viņi ir atrasti.
Viņš ir atrasts.
Tie bija klāt.
Melilots un Pallādijs, protams, nebija vīri, kas būtu spējīgi dzīt pēdas elfam. Tāpat viņi nebija no tiem, kas būtu gatavi likt uz spēles savu rāmo ģimenes dzīvi, lai ierastos te un brīdinātu, ka viņam kāds dzen pēdas.
Varbūt viņu parādīšanās nemaz nebija saistīta ar Joršu. Varbūt viņi vienkārši bija devušies pa pēdām bēgļiem… Kāds sapratis, ka viņi abi ir dezertieri, un viņi bijuši spiesti bēgt. Un, nezinādami, kur patverties, viņi beigu beigās nonākuši pie ūdenskrituma, bet tālāk gan nav mācējuši tikt.
Uzmācās vēl cits pieņēmums: cilvēku pasaulei ir uzbrukusi kāda briesmīga nelaime, un šie divi no tās bēg.
Joršs atcerējās, ka Melilotam un Pallādijam ir sieva un bērni, daudz bērnu, bet sievu un bērnus neviens nepamet, ja vien nav atgadījies kaut kas šausmīgs, kaut kas šaušalīgs.
Ja vien… nav jādodas pēc palīdzības.
Tātad varēja pieņemt, ka šie divi ir ieradušies, lai atrastu Joršu. Viņu sievas un bērnus ir piemeklējis tik smags posts, tik smacējošs izmisums, ka palīgā jāsauc jebkurš spēks, kaut vai elfs.
Briesmas, kas apdraudēja pasauli, acīmredzot bija tik lielas, ka atradās cilvēki, kas spēja pārvarēt naidu pret viņa cilti, — tik neizmērojamas briesmas, ka naids pret elfiem vienkārši aizmirsās.
Joršs attapās, ka ir sācis iet vēl lēnākiem soļiem.
Viņš negribēja dzirdēt, kas noticis viņpus kalniem.
Viņš negribēja to zināt.
Viņš gribēja, lai dzīve turpinās tāda pati kā agrāk. Viņš. Rite. Erbrova. Pārējie. Zivju zveja. Viņu mājas. Liedags. Šo dzīvi viņš sev bija radījis pats, atplēsdams no akmeņiem jūras šķīvīšus, triekdams bultas merlangu sānos, gādājot savai meitai ēdamo, likdams akmeni uz akmeņa, lai ļaudīm būtu patvērums vētru un lietavu laikā.
Jaunais bērniņš, kas auga Rites klēpja siltajā tumsā, piedzims tāpat kā Erbrova, viņu aijās viļņu šalkoņa un pasaulē sagaidīs tēva rokas.
Joršs gribēja, lai tā viss turpinās mūžīgi.
Viņš negribēja zināt, kas notiek viņpus kalniem.
Viņš nevienam neko nebija parādā.
Un arī citi erbrovieši nevienam neko nebija parādā. Viņi bija aizbēguši, visu vajāti, — neviens viņiem nebija palīdzējis. Vienīgo palīdzību viņi bija saņēmuši no pēdējā pūķa, kuru nogalināja tā pati cilvēku pasaule, kuras pārstāvji tagad uzdrošinājušies te ierasties pēc atbalsta. Viņi te, līča krastā, paši bija radījuši savu dzīvi, te viņi smiltīs lasīja gliemenītes, te drebēja ziemas aukstumā, un te viņus cepināja vasaras saule.
Joršs apstājās.
Kārdinājums bija pārāk spēcīgs. Viņš gribēja apgriezties un iet prom.
Tie divi viņu vēl nebija pamanījuši.
Viņi nekad neuzzinās, ka Joršs bijis turpat pusjūdzes attālumā.
Neviens nekad neko neuzzinās.
Tie divi noteikti nedabūs galu, mēģinādami laisties lejā pa ūdenskritumu, un arī bada nāve viņiem nedraud. Tie ir divi pieauguši vīri. Ūdens viņiem ir atliku likām, un gan jau arī kādu foreli viņi spēs nozvejot. Gan viņi apkops viens otra brūces, gan viņi viens otram pateiks dažus mierinājuma vārdus un tad giezīsies atpakaļ, no kurienes nākuši.
Tā nebija Jorša problēma: viņš šos divus te nebija saucis, viņš tiem nebija piedāvājies par tēvu vai brāli.
Pamežu izraibināja zaļa gaisma, tikpat zaļa kā papardes, kuru audzei lēnām gāja cauri Joršs. Šis zaļums atsauca atmiņā pēdējā pūķa zaļos spārnus, tas atgādināja pūķi, viņa brāli pūķi.
Pirmoreiz Joršs sev jautāja, vai arī Erbrovam Jaunākajam brīdī, pirms viņš lēma sevi nāvei, lai izglābtu dzīvību bēgļu pulkam, nav uzmācies kārdinājums laisties prom un glābties pašam.
Un arī Rites tēvs un māte Joršu nekad nebija ne saukuši, ne piedāvājušies viņam par vecākiem: tie vienkārši bija viņu sastapuši un izglābuši viņam dzīvību.
Elfu cilts nekad nebija vajājusi nevienu dzīvu būtni — neko tamlīdzīgu elfi nespēja pat iedomāties —, bet tie nekad nebija arī centušies kādu izglābt, vienīgie izņēmumi bija knišļi, truši… vista. Elfi, sastapdami kādu vajāto, apspiesto vai nomocīto, drīzāk būtu gatavi apraudāt tā nāvi, sacerot visizsmalcinātākās dzejas vārsmas. Tie gari un plaši izklāstītu nelaimīgā dzīves gājumu uz pergamenta loksnēm, kas izrotātas zelta rakstiem. Tie visu nelaimīgā upura piedzīvoto iegleznotu freskās, kas pārvērstu mūra sienas par neizdzēšamu piemiņu. Taču elfi nekad nesteigtos vajāto glābt. Ne jau tikai tāpēc, ka nemirstība ir visai divdabīga dāvana un lāgiem saņēmēju padara par gļēvuli, laupot tam spēju uzņemties risku, bet arī tāpēc, ka vajāto glābšana reizēm prasa vēl lielākus upurus. Reizēm uz spēles ir jāliek ne tikai sava dzīvība, bet arī dvēsele.
Lai kādu glābtu, reizēm ir jācīnās.
Un cīnīšanās nozīmē iespēju tikt nogalinātam. Cīnīšanās var nozīmēt arī zobena cirtienus, kas pāršķeļ un sadragā, nocērt un sakropļo. Tā var nozīmēt, ka vairs nav divu kāju un vairs nevar skriet pretī saviem bērniem, tā var nozīmēt, ka vairs nav divu roku un savus bērnus vairs nevar satvert un pacelt augstu gaisā. Tā var nozīmēt, ka paša asinis sajaucas ar putekļiem, pārvēršoties sarkanos dubļos. Tā var nozīmēt, ka paša acis kļūst par barību kraukļiem vai tārpiem, vai arī gan vieniem, gan otriem, jo dabas iespējas ir tik dažādas un neierobežotas.
Cīnīšanās var nozīmēt to, ka vajadzēs nogalināt un sajust mirstošo sāpes.
Cīnīšanās var nozīmēt to, ka vajadzēs nogalināt tik daudz un tik daudzus, ka mirstošo sāpes vairs nebūs sajūtamas, un tas nozīmēs, ka paša dvēsele ir pazudināta.
Cilvēki mēdza vajāt, nogalināt un glābt.
Reizēm viņi bija daudz nežēlīgāki par orkiem, taču arī žēlsirdības ziņā viņi reizēm pārspēja dievus.
Joršu pārņēma kauns. Starp klintsbluķiem pie ūdenskrituma viņš bija saskatījis divus ievainotus cilvēkus. Lai arī kāds iemesls tos atvedis šurp, būtu vienkārši necienīgi tiem nesniegt palīdzību.
Joršs viņiem palīdzēs, pabaros viņus, apkops brūces un dos naktsmājas.
Viņš vēlreiz atkārtoja sev, ka pietiks, ja viņš šiem diviem piedāvās ēdienu un pajumti, — tas neuzliks viņam pienākumu doties tiem līdzi uz cilvēku pasauli. Viņš to atkārtoja vēl un vēlreiz visu ceļu līdz ūdenskritumam, jo nekādi nespēja sevi piespiest tam noticēt. Lai arī kādas briesmas būtu piemeklējušas cilvēku pasauli, uzklausījis abus atnācējus, viņš vairs nevarēs izlikties, ka tās viņu nekādi neskar.