Kapteinis pret šo invāziju bija spiests cīnīties atkāpjoties. Taču tā patiesi bija atkāpšanās, nevis bēgšana, un jau tagad par šīm cīņām klīda īstas leģendas. Rankstrails aiz sevis nevienu nepameta. Viņš aizkavēja orkus, līdz bija pilnīgi drošs, ka lauku sētas ir palikušas pavisam tukšas. Vīriešus Kapteinis uzņēma savā armijā, bet sievietēm, bērniem un vecajiem palīdzēja nokļūt drošībā. Atkāpjoties viņš lika nodedzināt augļu dārzus, iznīcināt ražu tīrumos, izkaut ganāmpulkus, bet ikvienu, kas bija piederīgs cilvēku ciltij, viņš aizveda sev līdzi. Rankstraila karaspēka pārvietošanos apgrūtināja lēnie civiliedzīvotāju vezumi, un pie Šķeltā kalna tas tika aplenkts, taču Rankstrails un viņa vīri aplenkumu pārrāva. Viņus aplenca arī Silārijas purvos, bet viņi atkal izlauzās, viņus aplenca Zelta mežos, un arī te izdevās aplenkuma loku pāršķelt, un visbeidzot orki algotņu armiju no visām pusēm apstāja tur, kur sākas Varilas klajiene. Varilieši — arī Melilots un Pallādijs — to visu no pilsētas mūru augšienes redzēja. Orku karaspēks bija sagatavojies kaujai, un šķita, ka
Kapteinim nav ne mazāko cerību. Arī Varilas armija bija kaujas gatavībā, taču pilsētas valdītāji pagaidām tikai apspriedās, vai sūtīt to palīgā aplenktajiem (līdz beidzot nolēma to paturēt drošībā un uzticēt tai tikai pilsētas sargāšanu). Tikmēr Kapteinis, viņa algotņu armijas atliekas, zemnieki, kas par ieročiem satvēruši dakšas un kapļus, un sievietes ar maziem bērniem rokās atkal spēja izlauzties cauri aplenkumam un sasniegt Varilas mūrus. Orku līnijas Kapteinis ikreiz pārrāva nakts melnumā, pārsteidzošā kārtā arī tumsā uzminēdams, kur ienaidnieku rindas ir visvājākās, turklāt viņam bija izdevies ikvienam — arī sievietēm, vecajiem un bērniem — iemācīt cīnīties un dārgi pārdot savu ādu. Orki to nebija gaidījuši: kopš Ardvina laikiem viņi nebija nopietni karojuši ar cilvēku cilti un bija paguvuši aizmirst, ka arī cilvēki prot* cīnīties. Arī par siru Ardvinu runāja, ka tas esot pratis atrast pēdas tur, kur citi neredzējuši neko, un ienaidnieku pārvietošanos viņš uzminējis, vērojot, kā un kurp lido putni. Ardvins esot bijis kluss kā čūska, visi viņa uzbrukumi bijuši nekļūdīgi, un viņš itin kā iepriekš zinājis, kur pretinieks parādīsies. Tomēr pat nelaiķa Ardvins nebūtu varējis uzvarēt tik lielu karaspēku, pats komandējot tikai vieglo kavalēriju un bariņu lauku sievu, kas bruņojušās ar virtuves dunčiem. Kapteinim neizdevās atstumt orkus no Cilvēku zemēm, taču vismaz līdz Varilas mūriem viņš tika, un visi bēgļi varēja patverties pilsētas drošībā — Arējā lokā, kur nu vairs nebija, kur ābolam rlokrist. Tomēr Kapteinim bija jādodas prom, jo algotņi piederēja Valdītājam un Tiesnesim un viņu īstā vieta bija par Dzeloņcūku sauktā pilsēta. Algotnis jau nevar darīt, kas viņam ienāk prātā, un nepakļaušanās pavēlēm tiek uzskatīta par nodevību. Turklāt, kaut arī Rankstrailu visi bija iemīļojuši, jo viņš bija vietējais un prata apkaut orkus, pilsētnieki tomēr īpaši nebēdājās, redzot viņu un viņa vīrus Varilu pametam. Rankstraila karaspēks iedvesa bailes: par algotņiem taču kļuva tie, kurus nekur citur neviens pretī neņēma. Kopš orki bija atsākuši uzbrukumus, kareivju trūka, un algotņu rindas bija papildinātas ar tiem, kuri līdz šim bija strādājuši spaidu darbos raktuvēs — ar pēdējiem rūķu cilts pārstāvjiem, kas bija bruņojušies cirvjiem un lāpstām. Kad raktuves bija tukšas un jaunus rūķus rekrutēt vairs nevarēja, tika iztukšotas arī cietumu kameras. Daudziem pirms došanās pie bendes piedāvāja izvēlēties: nāve vai iestāšanās algotņos. Vajadzēja skatīties visai vērīgi, lai atšķirtu Rankstraila vīrus no orkiem, pret kuriem tie cīnījās. Šo bruņoto varzu kopā saturēja tikai divas lietas: naids pret orkiem un absolūta uzticība savam Kapteinim. Ja nebija Kapteiņa, kas komandētu, un orku, ko apkarot, tad labāk bija šos vīrus redzēt ejam nekā nākam.
Varilā par orkiem neviens īpaši nebēdāja. Varilai bija"aizsprostu sistēma un neuzvarama armija, kurā dienēja varoņi zelta rotātām bruņām — tie visi bija cēlušies no ģimenēm, kurās kopš aizlaikiem bija dzimuši tikai neuzveicami karotāji. Visi bija pārliecināti, ka Varila ir drošībā.
Vai Joršs nekad neesot Varilu redzējis? Šo pilsētu ieskauj rīsa lauki. Neskaitāmas dzirnavas tur izmanto vēja spēku, lai pludinātu pa kanāliem ūdeni un cilātu slūžu aizvirtņus, regulējot ūdens līmeni rīsa laukos. Visas dzirnavas vienlaikus bija arī novērošanas torņi. Tajos stāvēja sargkareivji. Ja izcēlās karš — kad uzbruka orki vai arī Varilas ķēniņš ķildojās ar Daligaras ķēniņu, trauksmi izziņoja no dzirnavām: tika iedegtas ugunis, skanēja ragu pūtieni, un vienlaikus tika atvērti visi aizsprosti. Visa klajiene tad ātri vien pārvērtās par sešas septiņas pēdas dziļu dubļu jūru, kuras vidū pakalna galā lepni slējās trīskārša, nepārvarama aizsargmūra ieskautā pilsēta, kļuvusi nesasniedzama ienaidnieku karapūļiem.
Taču tad notika kaut kas briesmīgs. Šoreiz variliešus kāds nodeva. Orki ieradās pie pašām pilsētas sienām, bet aizsprostus neviens neatvēra. Pilsētu aplenca. Tās brīnišķīgā armija — vissenāko dzimtu bruņinieki, visizcilāko kara tradīciju pārmantotāji kājnieki — izgāja no pilsētas un stājās pretī orkiem. Tā bija gaiša, saulaina diena, kad notika kauja, kurā Varilas brašie kareivji krita visi kā viens, kauja, kurā saules staros plandošo apmetņu krāšņumam līdzinājās vienīgi cīnītāju drosme. Bet viņi abi, Melilots un Pallādijs, tobrīd bija izgājuši no pilsētas, lai pazvejotu karpas. Nekādas gardās jau tās karpas nav — tik vien ir kā spuras, astes un asakas, cik nu tur ēdamā no tādas zivs. Foreles gan ir pavisam cita lieta, tiesa kas tiesa, toties karpas bija vieglāk nozvejot, jo tās atrodamas augšējos dīķos, tajos, kas izvietoti vistuvāk Varilai. Pie šiem niedrāju ieskautajiem dīķiem sargu nekad nebija, jo kuram gan tās karpas vajadzīgas, turpretī foreles tika audzētas zemākajos dīķos, un tās gan bija paredzētas vienīgi Citadeles iemītniekiem un tika cītīgi sargātas. Tāpēc viņi abi todien izgājuši no pilsētas un slapstījušies niedrājos, kad negaidīti teju pie pašiem mūriem uzradās orki, bet trauksmi neviens nedeva un aizsprostus neatvēra. Vienā mirklī Melilots un Pallādijs apjēdza, ka visapkārt uz Varilas pakalna saradušies orku bari, kas vienā mierā iekārto nometni. Viņi skatījās, kā orki cērt kokus — neskaitāmus ciedrus un olīvkokus, lai sagādātu malku saviem monumentālajiem ugunskuriem, virs kuru liesmām cepinājās četrās daļās saskaldītas govis. Divarpus dienas Pallādijs un Melilots notupēja niedrājā, nieka piecdesmit soļu attālumā no vietas, kur briesmoņi bija iekārtojuši nometni un klapēja un slaktēja cits citu, vingrinādamies kaušanās mākslā. Orki bija briesmīgi, tiesa kas tiesa. Vai Joršam gadījies tos kādreiz redzēt? Nē? Viņi nav kā cilvēki vai tiem līdzīgās būtnes. Orku ģīmji ir spalvu, raibu ādu, zvīņu un asu nagu pilni. Tie ir kas vidējs starp dēmoniem un meža zvēriem. Runā, ka orkiem neesot ne domu, ne atmiņu. Viņi esot tikai nogalināšanas rīki.
Pēc divām dienām visā savā diženumā un mirdzumā no pilsētas iznāca Varilas armija, lai pārrautu šo briesmoņu aplenkumu. Armijai neveicās, toties paveicās Melilotam un Pallādijam, jo, kamēr mirdzošo armiju sakāva, pareizāk, kamēr tās varonīgos kareivjus apkāva citu pēc cita, orkiem darāmā netrūka, tie aizrautībā kļuva mazliet izklaidīgi, un abi karpu zvejnieki beidzot varēja pamest niedrāju. Viņi bēga, un šī bēgšana bija šausmīgāka par šausmīgu. Vispirms viņi lavījās projām niedru piesegti, pēc tam zagās cauri mandeļu dārziem, kur koku zaros vērās pirmie ziedpumpuri, un visbeidzot par aizsegu un glābiņu noderēja tumsa un uzvarētāju žūpošana.