PĪTERS S. BĪGLS
PĒDĒJAIS VIENRADZIS
.
Vienradze dzīvoja savā ceriņu mežā pilnīgā vientulībā. Pati to neapzinādamās, viņa bija ļoti veca, tāpēc viļņas krāsa atgādināja drīzāk mēnesnīcā krītošu sniegu, nevis bezrūpīgas jūras putas. Tomēr vēl arvien viņa slīdēja kā ēna pār jūru un viņas skatiens bija skaidrs un nepaguris.
Būdama mazāka un ar šķeltiem nagiem, viņa nemaz nelīdzinājās tam ragainajam zirgam, kādu bieži redzam attēlos ar parakstu "vienradzis", turklāt viņai piemita tā senā, mežonīgā grācija, kādas zirgiem nekad nav bijis, kādu brieži tikai kautrīgi imitē, bet kazas pauž dejojošā apsmieklā. Garā un slaidā kakla dēļ viņas galva izskatījās mazāka, un krēpes, kas krita gandrīz līdz pusmugurai, bija mīkstas kā pieneņu pūkas un smalkas kā spalvu mākoņi. Viņai bija smailas ausis un tievas kājas ar baltām spalvām pie potītēm, bet garais rags virs acīm, trīsuļodams paša gliemežnīcas gaismā, spīdēja pat vistumšākajā naktī. Ar šo ragu viņa bija gan nogalinājusi pūķus, gan izdziedinājusi kāda karaļa saindēto, nedzīstošo vāti, gan notraukusi lācēniem gatavos kastaņus.
Vienradži ir nemirstīgi. Viņi mēdz dzīvot vienatnē un vienuviet: parasti kādā mežā ar skaidru dīķi, kur spoguļoties, — apzinādamies, ka ir visskaistākie un turklāt maģiskākie radījumi pasaulē, jo viņi ir arī nedaudz iedomīgi. Viņi pārojas ļoti reti, un nav apburtākas vietas par to, kur dzimis vienradzis. Kopš tā laika, kad viņa pēdējo reizi redzēja citu vienradzi, pat valoda, kurā viņu uzrunāja turienes nevainīgās, viņu vēl aizvien šad un tad uzmeklējošās jaunavas, jau bija mainījusies; taču tad viņa vēl nepazina ne mēnešus, ne gadus, ne gadsimtus, pat ne gadalaikus. Viņas mežā valdīja mūžīgs pavasaris, jo tajā dzīvoja viņa — cauru dienu klejodama starp lielajiem dižskābaržiem un vērodama dzīvniekus, kas mitinās krūmos un uz zemes, ligzdās, dobumos, alās un koku galotnēs. No paaudzes paaudzē gan vilki, gan zaķi medīja, iemīlējās, apbērnojās un nomira, bet viņa, kas pati neko tādu nedarīja, varēja tos vērot, nekad nepagurdama.
Kādu dienu cauri viņas mežam jāja divi briežu mednieki ar gariem stopiem pār pleciem. Vienradze viņiem sekoja tik piesardzīgi, ka pat zirgi nejuta viņas tuvuma. Ieraugot cilvēkus, viņu pārņēma sens, sērīgs, savāds šausmu un maiguma mistrojums. Viņai patika vērot, kā mednieki sarunādamies jāj tai līdzās, bet viņa nekad neļāva sevi ieraudzīt.
— Šī meža jutoņa man nepatīk, — kurnēja vecākais mednieks. — Vienradža meža iemītnieki laika gaitā apgūst dažādas burvestības, īpaši mākslu nozust. Šeit mēs medījumu negūsim!
— Vienradži sen ir izzuduši, — atbildēja otrs. — Ja tādi vispār ir bijuši. Bet šis mežs ne ar ko neatšķiras no citiem.
— "Tad kāpēc šeit nekad nekrīt ne lapas, ne sniegs? Tici vai ne, bet viens vienradzis uz pasaules vēl ir palicis — lai viņam veicas, vecajam vientuļniekam — bet, kamēr tas dzīvo šajā mežā, medniekam jāatgriežas mājās tukšā, i ne zīlīti pār sedliem nepārsviedušam. Jājam tālāk, jājam, gan redzēsi! Sitos vienradžu gājienus es pazīstu!
— Ja nu vienīgi no grāmatām, — iebilda otrs, — no visādām pasakām, parunām un pantiem. Pēdējo trīs karaļu valdīšanas laikā ne šajā, ne kādā citā valsti neviens ne ar pušplēstu vārdu nav ieminējies, ka būtu redzējis vienradzi. Tu par viņiem zini to pašu, ko es, — esam lasījuši vienas un tās pašas grāmatas, dzirdējuši vienus un tos pašus stāstus, bet nevienu nekad neesam manījuši.
Viņš drūmi sāka svilpot savā nodabā, bet pirmais mednieks, brīdi paklusējis, noteica: — Mana vecvecmāmiņa gan ir redzējusi. Viņa man zēna gados bieži par to stāstīja.
— No tiesas? Un viņa to sagūstīja ar zelta iemauktiem?
— Nē. Tādu viņai nebija. Tas ir pasakas; lai notvertu vienradzi, zelta iemaukti nav vajadzīgi. Nepieciešama vien skaidra sirds.
— Kā tad… — jaunākais nosmīnēja. — Un koku paēnā viņa jāja uz sava nesedlotā vienradža… Kā nimfa pasaules pirmsākumos.
— Mana vecvecmāmiņa baidījās no lieliem dzīvniekiem, — pirmais mednieks iebilda. — Viņa nejāja — tikai sēdēja kā pamirusi, bet vienradzis, ielicis galvu viņas klēpī, aizmiga. Viņa pat neuzdrīkstējās izkustēties, kamēr tas nebija pamodies.
— Kāds tad viņš izskatījās? Plīnijs apraksta vienradzi kā ļoti mežonīgu, ar zirga ķermeni, brieža galvu, ziloņa kājām un lāča asti; ar zemu, rēcošu balsi un melnu ragu divu elkoņu garumā. Bet ķīnieši…
— Mana vecvecmāmiņa tikai stāstīja, ka vienradzis patīkami smaržojis. Viņa nepanesa pat kaķa vai govs smaku, par savvaļas dzīvniekiem nemaz nerunājot. Bet vienradža smaržu viņa dievināja. Reiz viņa, par to stāstīdama, pat apraudājās. Toreiz viņa gan bija ļoti veca un raudāja par visu, kas atgādināja viņas jaunību.
— Griežamies apkārt — pamedīsim citur! — pēkšņi iesaucās otrs mednieks. Kad viņi pagrieza savus zirgus,
Vienradze klusi atkāpās biezoknī, bet, kad tie jau bija gabalā, turpināja sekot. Vīri jāja klusēdami, bet, tuvojoties mežmalai, otrs mednieks mierīgi ievaicājās: — Kā tu domā, kāpēc viņi izzuda? Ja vispār tādi bija?
— Kas zina? Laiki mainās. Vai tu šo gadsimtu uzskati par piemērotu vienradžiem?
— Nē, un šaubos, vai kāds cits pirms mums tā būtu domājis. It kā jau atceros kaut kādus stāstus par viņu izzušanu — bet vai nu biju vīna nomiedzī, vai nepievērsu uzmanību. Nu, nav svarīgi. Ja pasteigsimies, pagūsim vēl pamedīt pie gaismas! Rikšos!
Viņi izspraucās cauri mežājiem, iecirta papēžus zirgiem sānos un rikšiem aizjoņoja. Bet, pirms izzust skatienam, pirmais mednieks pavērās pār plecu un, it kā ēnā stāvošo Vienradzi redzēdams, izsaucās: — Paliec te, nabaga lopiņ! Šī pasaule tev neder! Paliec savā mežā — lai tavi koki zaļo, lai taviem draugiem ilgs mūžs! Nepievērs uzmanību jaunām meitenēm — viņas kļūst par muļķīgām vecām! Un veiksmi tev!
Mežmalā stāvēdama, Vienradze piepeši skaļi iesaucās: — Es esmu vienīgā vienradze pasaulē! — Vairāk nekā simts gados tie bija pirmie vārdi, kurus Vienradze bija izrunājusi.
Bet tā tas nevar būt, viņa nodomāja. Ne reizes neredzējusi savējos, Vienradze nesūdzējās par vientulību, jo vienmēr bija zinājusi, ka pasaulē ir viņai līdzīgie, un pat šī apziņa vien jau sasilda jebkuru vienradzi: — Ja visi pārējie būtu aizgājuši, es to zinātu. Tad arī es būtu prom. Viss, kas noticis ar viņiem, notiktu arī ar mani.
Izbijusies no pašas balss, viņa metās skriet. Atra un mirdzoša viņa slīdēja pa sava meža tumšajām takām, pa neizsakāmā zāles mirdzumā un ēnas maigumā klātiem klajumiem, pazīdama visu, kas bija visapkārt: smilgas, kas kutināja potītes, sudrabzilos kukaiņzibīgos zibšņus, vējam saceļot lapas. — Nē, es nemūžam to nespētu pamest, pat ja zinātu, ka esmu pēdējais vienradzis pasaulē! Es zinu, kā šeit jādzīvo, katram niekam zinu tā smaržu, garšu un esmi. Ko citu man pasaulē meklēt, ja ne visu šo?
Kad viņa beidzot mitējās skriet un, rāmi apstājusies, ieklausījās vārnu ķērkšanā un vāveru strīdā sev virs galvas, prātā iešāvās doma: — Bet ja nu viņi kaut kur tālumā l^opā aulekšo? Jeb ir paslēpušies un gaida mani?
No šā brīža viņa vairs nerada miera; no pirmā šaubu mirkļa, kad iedomājās pamest savu mežu, viņa vairs nespēja nostāvēt vienuviet, tūdaļ gribēdama būt kur citur. Tramīga un nelaimīga viņa rikšoja šurp un turp gar savu dīķi. Vienradžiem nav lemts pieņemt izšķirošus lēmumus. Dienu un nakti viņa sev teica gan nē, gan jā un atkal nē, un pirmo reizi sajuta mirkļus velkamies sev pāri kā gliemežus. — Es nekur neiešu! Ja cilvēki kādu laiku nav redzējuši vienradžus, tas vēl nenozīmē, ka viņi visi ir izzuduši. Un pat ja tā būtu, es neietu! Es dzīvoju šeit!