Taču beidzot, pamodusies kādā rēnā pusnaktī, viņa sev teica: — Jā, tagad un nekavējoties! — Steigdamās cauri savam mežam, viņa centās neko neredzēt, neko nesaost un nejust zemi zem šķeltajiem nagiem. Paceltām galvām nakts dzīvnieki — pūces, lapsas un brieži — sekoja viņai ar skatieniem, bet viņa izlikās tos neredzam un domāja: — Man jāsteidzas un jāatgriežas, cik ātri vien iespējams! Varbūt tik tālu nemaz nenāksies skriet. Vienalga — atradīšu viņus vai ne — es atgriezīšos, cik drīz vien spēšu!
Ceļš aiz mežmalas spīdēja mēnessgaismā kā ūdens, bet izspraukusies cauri kokiem un iznirdama uz tā, viņa sajuta, cik tas ir tvirts un garš. Viņa gandrīz vai nolēma atgriezties, taču dziļi ievilka meža elpu, kas vēl arvien plūda, un, cik ilgi spēdama, glabāja to mutē kā ziedu.
Garais ceļš steidzās uz nekurieni un tam nebija gala. Tas skrēja caur ciemiem un pilsētiņām, pār kalniem un līdzenumiem, pa klinšainiem tuksnešājiem un akmeņu starpās uzspurgušām pļavām, nekur nesaplūzdams ar tiem un nekur neapstādamies. Tas trenca Vienradzi uz priekšu, dzīdamies pa pēdām kā paisums, ņirbēdams un ne bridi neļaudams viņai apstāties un pēc sava paraduma ieklausīties gaisā. Un allaž viņas acis bija putekļu pilnas, bet krēpes — dubļu smagumā.
Ja mežā laiks vienmēr pagāja viņai garām, tad ceļā viņa tam gāja cauri. Koki mainīja savu krāsu, dzīvnieki apauga bieziem kažokiem un atkal tos nometa; mākoņi, te sārti zeltaini klājās saulē, te, draudot ar negaisu, apsteidza mainīgos vējus. Lai kur ari iedama, viņa meklēja savu cilti, bet neatrada nekādu pēdu, un pa ceļam dzirdētajās valodās par to nebija vairs ne zilbes.
Kādā agrīnā rītā, grasīdamās nogriezties no ceļa, lai atpūstos, viņa pamanīja, ka dārzā rušinās cilvēks. Zinādama, ka vajadzētu noslēpties, viņa tomēr mierīgi stāvēja un vēroja cilvēku strādājam, līdz tas iztaisnojās un pamanīja Vienradzi. Cilvēks bija tik apaļīgs, ka viņa vaigi notrīsēja pie katra soļa. — O, — viņš noteica, — tu gan esi skaista!
Un, kad viņš noņēma jostu, izveidoja cilpu un neveikli viņai tuvojās, Vienradze bija drīzāk iepriecināta nekā izbijusies. Jo cilvēks viņu bija pazinis un darīja to, kas cilvēkam pienākas: kaplēja runkuļus un centās noķert to, kas spīdēja un skrēja ātrāk par viņu. Viņa atvirzījās no pirmā sviediena tik viegli, kā aizpūsta no tā saceltā vēja. — Senāk mani medīja ar zīmotnēm un zvaniem, — viņa tam teica. — Cilvēki zināja, ka mani var nomedīt vienīgi ar tik brīnumainu līdzekli, lai es pati pienāktu to aplūkot. Bet, vienalga, mani ne reizes nesagūstīja.
— Man paslīdēja kāja, — taisnojās vīrs, — piesargies, skaistumiņ!
— Es nekad neesmu varējusi saprast, — prātoja Vienradze, kamēr vīrs cēlās, — ko jūs iesāktu, ja mani noķertu? — Vīrs lēca atkal, bet viņa izslīdēja tā tvērienam kā lietus. — Man liekas, jūs sevi nepazīstat, — viņa noteica.
— Nu, nu, mierīgi! — Pa vīra netīro seju lija sviedri, viņš elsoja aizrautu elpu: — Smukulīt. Smuko ķēvīt!
> — Ķēvīt? — Šo vārdu Vienradze notaurēja tik griezīgi, ka vīrs apstājās un aizspieda ausis. — Ķēvīte? — viņa uzstāja: — Es un zirgs? Par to tu mani uzskati? Un to tu redzi?
— Labs zirdziņš, — resnis noelsās. Pieslējies pie žoga, viņš noslaucīja seju: — Tevi tikai jāizsukā, jānomazgā un tu būsi smukākā no visām vecajām ķēvēm! Atkal izstiepis siksnu, viņš noteica: — Jāaizved tevi uz gadatirgu. Nāc, zirdziņ!
— Zirgs? — bilda Vienradze. — To tu mēģini sagūstīt? Baltu ķēvi ar dadžainām krēpēm! — Kad vīrs tuvojās, viņa ar ragu aizķēra siksnu, izrāva to no viņa rokām un pārsvieda pāri ceļam margrietiņu pļavā. — Tad es esmu zirgs? — viņa nokrācās. — Zirgs, jā?
Uz brīdi vīrs bija tik tuvu, ka viņas milzu acis ielūkojās viņa nogurušajās un izbrīnītajās ačelēs. Tad viņa pagriezās un aizlaidās pa ceļu tik ātri, ka viņu redzējušie izsaucās: — Tas tik ir zirgs! Riktīgais! — Kāds večuks mierīgi pavēstīja sievai: — Arābiešu. Kādreiz es braucu uz kuģa, un tur bija viens arābiešu zirgs.
Kopš tā laika, izņemot gadījumus, kad nebija cita apkārtceļa, no pilsētām Vienradze izvairījās pat naktīs. Un tomēr atradās vīri, kas viņai dzinās pakaļ — bet ne jau pacilātā cienībā, kā piedienētos, tvarstot vienradzi, bet vienkārši, — kā ķerdami klaiņojošu baltu ķēvi. Svilpodami un saukādami viņu par Besu vai Nelliju, viņi nāca ar virvēm, tīkliem un cukura graudiem. Reizēm viņa palēnināja gaitu, lai tvarstītāju zirgi varētu viņu saost, un tad vēroja, kā tie saceļas pakaļkājās, apgriežas un metas prom ar saviem pārbiedētajiem jātniekiem. Zirgi viņu pazina vienmēr.
— Kā tas var būt? — viņa brīnījās. — Es vēl saprastu, ja cilvēki būtu vienkārši aizmirsuši vai pēkšņi sākuši nāvīgi ienīst visus vienradžus. Bet neredzēt tos vispār, skatīties uz tiem un redzēt pavisam ko citu — kādi gan izskatās viņi paši savās acīs? Kādi viņiem šķiet pašu bērni, koki, mājas vai zirgi?
Reizēm viņa iedomājās: — Ja cilvēki vairs nesajēdz, ko viņi redz, tad jau pasaulē vēl var būt neviena nepazīti vienradži, kas par to tikai priecājas. — Bet, zaudējusi cerības un iedomību, viņa saprata — cilvēki un pasaule reizē ar viņiem ir mainījusies tāpēc, ka vienradžu vairs nav. Tomēr viņa turpināja savu gaitu pa tvirto ceļu, ar katru dienu vairāk nožēlodama, ka pametusi savu mežu.
Reiz, pēcpusdienas vēja nests, viņas raga galā nosēdās tauriņš. Viegls kā ziedlapa, tumši samtains, putekļiem klāts, ar zelta punktiņiem uz spārniem. Dejodams ap viņas ragu, viņš palocīja ūsiņas sveicienam: — Esmu klaidonis spēlmanis. Sveika!
Pirmo reizi sava ceļojuma laikā Vienradze iesmējās: — Tauriņ, kāpēc tu lidinies tik vējainā dienā? Tu saaukstēsies un nomirsi pirms laika.
— Nāve cilvēkam atņem to, ko viņš paturētu, — atbildēja tauriņš, — bet atstāj to, ko cilvēks būtu ar mieru zaudēt. Pūt, vējiņ, ka vaigi trīc! Es sildu rokas pie dzīves ugunskura, un tas mani atdzīvina. — Viņš melnēja uz viņas raga kā krēslas gabaliņš.
Cerību pilna Vienradze vaicāja: — Tu zini, kas es esmu, taurenīt? — un tas atbildēja: — Pat ļoti labi zinu, tu esi zivju tirgotāja. Tu esi mana viskautkas, tu esi mana saulesgaisma, tu esi veca un pelēka miega pilna, tu esi mana skābģīmīte, diloņslimā Mērija Džeina. — Purinādams spārnus pretī vējam, viņš pieklusa, tad piebilda:
— Tavs vārds kā zelta zvans ir iekārts manā sirdī. Es būtu gatavs saplosīt savu ķermeni gabalos, lai tikai reizi varētu nosaukt tevi vārdā.
— Tad nosauc manu vārdu, — Vienradze lūdza. —i. Nosauc, ja zini!
— Rumpelstilcītis [1] , — tauriņš laimīgs atbildēja.
— Dabūji? Medaļu tev neredzēt! — Mirgodams viņš dejoja džīgu uz viņas raga un dziedāja:
Vai nenāksi mājās, Bil Beilij,
Vai nenāksi mājās, kur nespēji tikt?
Liecies zemāk, Vinsocki,
Noķer zvaigzni, kas krīt!
Klejs guļ beigts,
Bet asins kauc —
Mani par drosmīgu
Draudze sauc.
Raga spīdumā viņa acis sarkanīgi staroja. Viņa izbrīnā nopūtās un vīlusies brida tālāk. Tā man arī vajag, viņa sev teica. Nevar taču no tauriņa gaidīt, lai tas zinātu manu vārdu. Viņi zina vienīgi dziesmas, dzejas un visu pārējo, ko padzird. Viņi grib labu, bet iznāk greizi. Un kādēļ lai nebūtu greizi? Viņi taču tik drīz mirst!