Taču princis Lirs skatījās uz kaķēnu ar atšaupto ausi. — No kurienes tas uzradies? Jūsējais?
— Nē. Es tikai reizēm viņu pabaroju un paturu klēpī. — Mollija glaudīja kaķēna tievo kakliņu, un tas pievēra acis. — Es domāju, ka viņš te dzīvo.
Princis pakratīja galvu. — Mans tēvs neieredz kaķus. Viņš saka, ka tādu kaķu nemaz nav — tas ir tikai veidols, kādā iemiesojas dažādi velnēni un elfi, lai vieglāk iekļūtu cilvēku mājās. Ja viņš zinātu, ka jums tāds ir, viņš to piebeigtu.
— Kā tad bija ar to zirgu? — Mollija pārvaicāja.
Prinča Lira seja atkal kļuva īdzīga. — 1ās bija savādi.
Kad viņa nekādu prieku par pašu dāvanu neizrādīja, es nodomāju, ka viņu ieinteresēs, kā es to pieveicu. Tā nu es visu izstāstīju — gan par kaujas lauku, gan pašu uzbrukumu — jūs jau zināt — par šņākšanu, kailajiem spārniem, par to, kā pūķi smird, īpaši jau lietainos rītos, un par to, kā melnās asinis izšļācās pret šķēpu. Bet viņa nemaz manī neklausījās. Es turpināju stāstīt par uguns jūru, kas gandrīz sadedzināja mana nabaga zirga kājas. Tad — jā, tad gan viņa atgriezās no tās vietas, kurp allaž dodas, kad es ko stāstu, teikdama, ka grib apskatīt manu zirgu. Tā mēs aizgājām uz stalli, kur nabaga lops aiz sāpēm zvie- dza, un viņa uzlika roku uz viņa kājām. Un tas pārtrauca vaidēt. Tā ir briesmīga skaņa, kad viņi tiešām ir ievainoti. Un, kad tā beidzas, klusums skan kā dziesma.
Mirdzēdams prinča duncis gulēja starp kartupeļiem. Visapkārt pils mūriem dārdēja milzīgas lietus brāzmas, bet skabūzī esošie to varēja vienīgi sadzirdēt, jo vēsajā telpā nebija neviena loga. Nebija arī gaismas, izņemot trijkāja liesmiņas vājo kvēlojumu. Ta spīdumā Mollijas klēpī snaudošais kaķēns izskatījās pēc rudens lapu kaudzītes.
— Un kas notika tālāk? — viņa vaicāja. — Kad lēdija Amalteja pieskārās jūsu zirgam?
— Nekas nenotika. Pilnīgi nekas. — Pēkšņi princis Lirs aizsvilās dusmās. Viņš trieca dūri pret galdu tā, ka puravi un lēcas pašķīda uz visām pusēm. — Jūs domājāt, ka kaut kas notiks? Viņa jau nu gan domāja. Jūs cerējāt, ka lopiņa apdegumi mirklī sadzīs — saplaisājusī āda savilk- sies, un pārogļotā miesa izveseļosies? Viņa gan cerēja — es zvēru pie savām ilgām pēc viņas! Un, kad no šī rokas pieskāriena zirga kājas neatlaba, viņa aizskrēja. Es nezinu, kur viņa ir tagad.
Viņa balss bija atmaigusi, un roka skumji savilkās līdz galda malai. Viņš piecēlās, lai paskatītos podā uz trijkāja.
— Vārās — vai jūs liksit tos dārzeņus? Kad mana zirga kājas nesadzija, viņa ieraudājās — es dzirdēju, kā viņa raud — taču, skrienot prom, viņas acīs asaru nebija. Tajās bija viss, izņemot asaras.
Mollija vieglītēm novietoja podu uz grīdas un sāka to pildīt ar dārzeņiem. Princis Lirs vēroja viņas šurp turp staigāšanu pa norasojušo grīdu. Viņa dziedāja:
— Ja spētu es diet, Kā sapnī to daru, Tik daiļi, kā varu, Kā Nāve, man šķiet — Tad varētu smiet Un būt jaunības alkās Vai gredzena šalkās Ar jaunu svaru?
Princis pajautāja: — Kas viņa ir, Mollij? Kas tā ir par sievieti, kura tic — kura zina, es taču redzēju viņas seju —, ka spēj izdziedēt ievainojumus ar pieskārienu, un kura raud bez asarām? — Mollija, vēl arvien dūkdama savā nodabā, turpināja darboties.
— Katra sieviete spēj raudāt bez asarām, — viņa pār plecu atbildēja, — un vairums spēj dziedināt ar pieskārienu. Tas atkarīgs no ievainojuma. Viņa ir sieviete, Jūsu Augstība, un tā jau ir mikla pati par sevi.
Aizšķērsodams ceļu, princis piecēlās. Matiem noslīgstot pār acīm un garšaugiem pilnu priekšautu viņa apstājās. Princis Lirs pietuvināja viņai seju: kļuvusi vecāka par veseliem pieciem pūķiem, tā tomēr vēl bija skaista un vientiesīga: — Jūs dziedat. Mans tēvs norīko jūs pie visgarlaicīgākā darba, bet jūs vēl dziedat. Nekad šai pilī nav bijis ne dziesmu, ne kaķu, ne gardu ēdienu smaržu. Un tam visam par iemeslu ir lēdija Amalteja, tāpat kā tam, ka man katru ritu jāaizjāj briesmu meklējumos.
— Es vienmēr esmu bijusi laba pavāre, — Mollija maigi noteica. — Pa septiņpadsmit gadiem, dzīvojot mūžamežā kopā ar Kaili un viņa vīriem…
Neieklausīdamies princis Lirs turpināja: — Es vēlos viņai kalpot tāpat kā jūs, lai palīdzētu atrast to, pēc kā viņa te ir nākusi. Es vēlos kļūt par jebko, pēc kā viņai ir lielāka vajadzība. Pasakiet viņai to! Vai pateiksit?
Viņš runāja, līdz acīs atskanēja bezskaņas soļi, un seju iztraucēja satina tērpa nopūta. Durvis stāvēja lēdija Amalteja.
Karaļa Hagarda saltajā valdījumā pavadītais laiks nebija viņu ne aptumšojis, ne padarījis blāvāku. Ziema drīzāk bija saasinājusi viņas skaistumu tā, ka tas caururba skatītāju kā dzelkšņaina bulta, kuru vairs nevar izvilkt. Viņas mati bija uzsieti ar zilu lentīti. Ceriņu krāsas tērps viņai īsti nederēja. Mollija Grū bija viduvēja šuvēja, un satīns viņu padarīja nervozu. Taču gan vājais piegriezums, gan aukstie akmeņi, gan runkuļu smaka lēdiju Amalteju padarīja tikai skaistāku. Viņas matos bija lietus.
Princis Lirs strauji paklanījās, it kā kāds viņam būtu iezvēlis pakrūtē. — Milēdij, — viņš murmināja,—jums gan nāktos apsegt galvu, pirms dodaties ārā — tādā laikā…
Lēdija Amalteja apsēdās pie galda, kur, ātri un maigi jo maigi murrādams, viņas priekšā uzreiz izlēca rudens krāsas kaķēns. Viņa izstiepa roku, taču kaķēns, arvien murrādams, aizslīdēja prom. Viņš neizskatījās sabijies, taču savu rūsaino spalvu viņai glaudīt neļāva. Lēdija Amalteja pamāja, kaķēns izlocījās ar visu augumu kā šunelis, taču klāt nenāca.
Princis Lirs aizsmakušā balsī ierunājās: — Man jādodas prom. Divu dienu attālumā no šejienes ir ciemats, kurā kāds milzu cilvēkēdājs rij nost jaunavas. Runā, ka viņu spēj nogalēt tikai tas, kas prot rīkoties ar hercoga Albāņa Lielo Cirvi. Diemžēl pats hercogs bija viens no pirmajiem, kuru aprija — lai piemānītu briesmoni, viņš bija pārģērbies par ciema jaunavu — un Lielā Cirvja atrašanās vieta nerada šaubas. Ja es neatgriežos, atcerieties mani! Ardievu!
— Ardievu, Jūsu Augstība, — Mollija atņēma. Vēlreiz paklanījies, Princis pameta skabūzi, lai dotos savā cēlajā misijā. Viņš atskatījās tikai vienreiz.
— Tu esi pārāk barga pret viņu, — Mollija pārmeta. Lēdija Amalteja pat nepacēla galvu. Viņa bija izstiepusi plaukstu kaķēnam ar atšaupto ausi, un tas, trīcēdams no vēlēšanās pieiet tuvāk, tomēr palika uz vietas.
— Barga? Kā es varu būt barga? Tas piedien mirstīgajiem. — Viņa pacēla savas aiz bēdām vai varbūt aiz izsmiekla lielās acis. — Tāpat kā laipnība.
Maisīdama zupu un piebērdama garšvielas, Mollija Grū stīvi rosījās gar grodo podu. Zemā balsī viņa piezīmēja: — Tu vismaz varēji veltīt viņam kādu laipnu vārdu. Tevis dēj viņš ir izturējis milzu pārbaudījumus.
— Bet ko lai es viņam saku? — vaicāja lēdija Amalteja.
— Es vēl neko neesmu pateikusi, bet viņš katru dienu nāk pie manis, nesdams arvien vairāk ādu, astu, ragu, galvu, ieroču un apburtu dārgakmeņu. Ko vēl viņš pasāks, ja es sākšu runāt?
— Viņš grib, lai tu domā par viņu, — atbildēja Mollija.
— Prinči un bruņinieki pazīst tikai vienu veidu, kā atgādināt par sevi. Tā nav viņa vaina. To, ko viņš dara, es atzīstu par labu esam. — Lēdija Amalteja atkal pievērsās kaķēnam. Viņas garie pirksti spēlējās gar satina tērpa šuvi.
— Nē, viņš nevēlas manas domas, — viņa maigi iebilda. — Viņš vēlas mani tāpat kā Sarkanais Bullis — un ar tikpat lielu saprašanu. Taču viņš mani baida vēl vairāk par Sarkano Bulli, jo viņam ir laipna sirds. Nē, es nedošu viņam nekādas cerības!