Viņi bēga, un tas sekoja — ne tik strauji kā savā uzbrukumā, bet pietiekami ātri, lai mežonīgajā tumsā viņi izkaisītos un paliktu bez drauga pleca. Zemei plaisājot zem kājām, viņi kliedza, taču nespēja sadzirdēt paši sevi. Sarkanā Buļļa bauri izraisīja milzu akmens nogruvumus, no kuriem nodrebēja zeme zem kājām; tomēr viņi turpināja savu ceļu kā aizlauzti kukaiņi, bet Bullis joprojām sekoja. Pa starpu tā neprātīgajai taurēšanai bija dzirdama cita skaņa: pašas pils dziļie smilksti, tai saspringstot pie pamatiem un kā karogam plandot Buļļa dusmu vējā. Vēl pavisam viegli augšup pa eju plūda jūras smarža.
Viņš zina, viņš zina! Reiz jau es tā viņu apmuļķoju, bet šoreiz tas neizdosies. Šoreiz, kā pavēlēts, viņš iedzīs viņu - sievieti vai vienradzi - jūrā, un nekāda mana maģija no tā neatturēs. Hagards ir uzvarējis!
Tā skriedams domāja burvis, pirmo reizi savā garajā, savādajā dzīvē zaudējis jebkuru cerību. Pēkšņi eja paplašinājās un viņu priekšā uzradās grota, kas varēja būt vienīgi Buļļa midzenis. Virs tās karājās tik bieza, veca un guloša smaka, ka tai pat piemita riebīgs saldenums; ala bija sarkana kā barības vads, it kā gaisma būtu notrinusies pret sienu krokām un krunkām kā krevele. Tālāk atkal veda tunelis ar plīstošu viļņu miglaino atblāzmu.
Lēdija Amalteja nokrita tikpat negrozāmi, kā lūzdams zieds. Paraudams Molliju Grū sev līdzi, Šmendriks atlēca sāņus. Stipri nobrāzušies pret atšķēlušos klints bluķi, abi pieplaka zemei, kamēr nepagriezdamies garām aizdrāzās Sarkanais Bullis. Taču starp vienu soli un nākamo viņš apstājās; un šis pēkšņais klusums, ko pārtrauca vienigi Buļļa elpa un attālā jūras dzirnu malšana, būtu absurds, ja tam nebūtu iemesla.
Pašāvusi zem sevis ievainoto kāju, viņa gulēja uz sāniem. Neradīdama nekādu troksni, viņa lēni pakustējās. Bez ieročiem, bet paceltām rokām, it kā tās vēl turētu zobenu un vairogu, starp viņas ķermeni un Bulli stāvēja princis Lirs. Un vēlreiz šai bezgalīgajā naktī princis atkārtoja: — Nē.
Viņš izskatījās visai neaizsargāts un varēja tikt nomīdīts plakans. Neredzīgais Bullis pat īsti neapzinātos, ka kāds ir bijis ceļā. Tai brīdi burvi Šmendriku pārņēma mīla, izbrīns un milzu skumjas — savienojoties kopā viņa iekšienē, tās piepildīja viņu, līdz viņš pats jutās piepildīts un pārpludināts līdz malām ar kaut ko, kas nebija ne viens, ne otrs, ne trešais. Viņš neticēja, taču tomēr tā bija pie viņa atnākusi — tāpat kā agrāk, kad tā divas reizes viņam pieskārās, lai pēcāk pamestu vēl iztukšotāku, nekā viņš jau bija. Šoreiz tās bija pārāk daudz, lai spētu noturēt: tā izsvīda no viņa ādas, sariesās roku un kāju pirkstos, vienādā mērā saskrēja viņa acīs, matos un atslēgkaula iedobumos. Pārāk daudz nācās saturēt, pārāk daudz, lai to jebkad izlietotu; bet vienalga viņš atklāja, ka pats raud aiz savas neremdināmās alkatības sāpēm. Tad viņš nodomāja, pateica vai nodziedāja: Es nezināju, ka esmu tik tukšs, lai spētu kļūt tik piepildīts!
Vēl arvien gulēdama, kur pakritusi, lēdija Amalteja tomēr sāka mēģināt uzslieties, bet princis Lirs, pacēlis kailās rokas pretī pāri vīdošajam neizmērojamam apveidam, turpināja viņu apsargāt. Izbāzis mēles galiņu mutes kaktiņā, princis līdzinājās bērnam, kas pilnā nopietnībā cenšas kaut ko izjaukt pa daļām. Ilgus gadus vēlāk, kad Šmendrika vārds bija aizēnojis Nikosu un kļuvis tik varens, ka pie tā skaņas vien padevās dēmoni, viņam ne reizes nesanāca pat ne niecīgākā burvestība, ja iepriekš nebija iztēlojies princi Liru no spožuma samiegtām acīm un izbāztu mēles galiņu.
Sarkanais Bullis atkal piesita ar pēdu, un princis Lirs nokrita ar seju gar zemi — pieceļoties viņš asiņoja. Bullis uzsāka dārdināt un aklā, piepūtusies galva noliecās kā lik- ten's svaru kauss. Gandrīz vai nopilēdama no to galiem, Lira drošsirdīgā sirds karājās starp bālajiem ragiem, un viņš pats bija tikpat kā sašķaidīts un izsvaidīts pa malām; taču, viegli iešķiebis muti, viņš ne brīdi neizkustējās. Ragiem noliecoties, Buļļa balss pieauga skaļumā.
Tad Smendriks izgāja līdzenākā vietā un izsauca dažus pavisam īsus vārdus. Tie neizcēlās ne ar savu melodiskumu, ne bardzību un Sarkanā Buļļa briesmīgo bļāvienu dēļ pašam bija knapi sadzirdami. Taču viņš zināja gan to nozīmi, gan pareizo intonāciju, gan to, ka pie vajadzības tos varētu atkārtot tāpat vai sagrozītā veidā. Šoreiz, izteicis tos maigi un priecīgi, viņš pēcāk sajuta nemirstību nokrītam no sevis kā bruņas vai līķautu.
Jau pie pirmajām frāzēm lēdija Amalteja sarūgtinājumā smalki iekliedzās. Viņa atkal sniedzās pēc prinča Lira, taču, aizstāvēdams viņu, tas bija pagriezis muguru un nekā nedzirdēja. Mollija Grū grūtsirdīgi pieķērās Šmendrika rokai, taču tas turpināja burt. Tomēr pat tad, kad viņas vietā uzziedēja jūras baltiņ balts brīnums, kas bija tikpat neizmērojami daiļš, cik Bullis — varens, lēdija Amalteja vēl mirkli neizgaisa. Viņas vairs tur nebija, tomēr viņas seja lidinājās kā elpa aukstajā, piekvēpušajā gaismā.
Būtu labāk nogaidījis, līdz viņa izgaist, taču princis Lirs pagriezās. Viņš ieraudzīja Vienradzi, kas spīdēja viņā kā stiklā, bet sauca to otru — izstumto — lēdiju Amalteju. Šī balss ari kļuva par viņas beigām: kā gailis, iedzie- dādams rītausmu, viņš izsauca tās vārdu, un viņa izzuda.
Viss notika reizē ātri un lēni — kā sapnī — kur patiesībā tas ir vienalga. Noraudzīdamās visos ar citurienes acīm, Vienradze stāvēja gluži mierīga. Lai gan neviens nespēj ilgi paturēt prātā vienradzi, Šmendrikam likās, ka viņa kļuvusi vēl skaistāka — vismaz citāda nekā bijusi — tāpat kā viņš. Vervelēdama maigas muļķības, Mollija Grū metās pie viņas, bet Vienradze nelikās to pazīstam. Burvīgais rags bija kļuvis nespodrs kā lietus.
Ar rēcienu, kas midzeņa sienas zvanveidīgi uzpūta kā šapito un lika tām ieplaisāt pa šuvēm, Sarkanais Bullis uzbruka otrreiz. Vienradze metās pāri alai un ieskrēja tumsā. Pakaļdzīdamies Bullis notrieca gar zemi princi Liru, kas, pat nepaspējis pagriezties, nu apdullināts gulēja pavērtu muti.
Mollija būtu viņam piegājusi, taču Šmendriks viņu saķēra un vilka sev līdzi pakaļ Bullim un Vienradzei. Tos gan vairs nevarēja saredzēt, taču tunelis vēl arvien dārdēja no viņu izmisīgā skrējiena. Apmulsusi un apstulbusi Mollija klunkuroja līdzās nevaldāmajam svešiniekam, kurš neļāva ne pakrist, ne palēnināt soli. Visapkārt viņa izdzirda, kā klintī cirstā pils čīkst un vaid kā izļurkājies zobs. Un viņas atmiņā atkārtoti šķindēja raganas pantiņš:
— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.
Pēkšņi viņu soļus palēnināja smilts un jūras smarža — tikpat auksta kā tā cita, taču tik jauka un draudzīga, ka, apstājušies skriet, abi skaļi iesmējās. Pretī pienainiem spalvu mākoņiem nosētām pelēkzaļām rīta debesīm, augstu virs viņu galvām klintsgalā slējās karaļa Hagarda pils. Mollija bija pārliecināta, ka kādā no trīceklīgajiem tornīšiem viņus vēro pats karalis, taču saskatīt to nespēja.
Smagi zilajās debesīs virs ūdens vēl mirgoja dažas zvaigznes. Paisuma nebija, un plikajai piekrastei piemita atkailinātu mīkstmiešu miklais mirdzums, taču tālumā pie krasta līnijas jūra jau izliecās kā loks, un Mollija saprata, ka bēgums beidzies.