Pašā šī loka izliekumā ar muguru pret jūru stāvēja Vienradze, bet viņai pretī — Sarkanais Bullis. Ne reizes nepieskardamies un neuzbrukdams, Bullis lēni virzījās, gandrīz maigi spiezdams viņu ūdens virzienā. Nodūrusi galvu, viņa nepretojās. Rags bija aptumšots, un, tāpat kā Hagsgeitas līdzenumā, pirms pārvēršanās par lēdiju Amalteju, Bullis atkal bija viņas pavēlnieks. Nebijis jūras, tā varētu būt tā pati bezcerīgā rītausma.
Tomēr pilnībā viņa vēl nebija sakauta. Atkāpusies, līdz viena pakaļkāja jau skāra ūdeni, viņa aizlēca no Sarkanā Buļļa drūmā kvēlojuma. Viņa aizskrēja pa liedagu tik ātri un viegli, ka saceltais vējš smiltīs izdzēsa viņas pēdas. Bullis devās nopakaļ.
— Dariet kaut ko! — tāpat, kā senāk Mollija Grū, Šmendriku uzrunāja aizsmakusi balss. Neprātīgām acīm un asinīm notrieptu seju aiz burvja stāvēja princis Lirs. Viņš izskatījās līdzīgs karalim Hagardam. — Dariet kaut ko! Jums piemīt spēks! Jūs viņu pārvērtāt vienradzī — tagad dariet kaut ko, lai viņu izglābtu! Citādi es jūs nogalināšu! — Viņš jau izstiepa pret burvi rokas.
— Es nevaru, — Šmendriks mierīgi atbildēja. — Tagad pat visa pasaules maģija nespētu palīdzēt. Ja viņa necīnīsies, viņai jāaiziet jūrā pie pārējiem. Nelīdzēs ne maģija, ne slepkavība.
Mollija izdzirda viļņu šļakstoņu smiltīs — sākās paisums. Lai kā viņa centās, bet ūdenī kūleņojošus vienradžus viņa nesaskatīja. Un, ja nu ir par vēlu? Ja nu tie ir aizpeldējuši līdz ar pēdējo bēgumu tālu aiz apvāršņa, kur jūras pūķu, krakenu [7] un jūras mēslu džungļu dēļ — kuros pat šie sapinas un noslīkst — neiet pat kuģi? Tādā gadījumā viņa tos nekad neatradīs! Vai viņa paliktu ar mani?
— Tad kāda jēga no maģijas? — mežonīgā balsī noprasīja princis Lirs. — Kāda jēga no burvju mākslas, ja tā nespēj izglābt vienradzi? — Lai nenogāztos, viņš cieši satvēra burvja plecu.
Smendriks pat nepagrieza galvu. Ar skumjas ironijas pieskaņu viņš noteica: — Tam, kā reize, ir paredzēti varoņi!
Buļļa milzu stāvs bija aizsedzis Vienradzi, taču pēkšņi, apmetuši loku, viņa lidodama nesās tiem pretī pa pludmali. Ar nagiem iespiezdams mitrajā smiltī dziļas gravas, pacietīgs kā jūra aklais Bullis sekoja viņai. Vienādi savos spēkos, kā dūmi un uguns, kā šļakatas un vētra tie sagāja kopā, un princis Lirs saprotoši klusām noņurdēja:
— Jā, protams. Tieši tam ir paredzēti varoņi. No burvjiem nav nekādas jēgas, tāpēc to pašu viņi saka par visu pārējo, un tāpēc vienradžu dēļ jāmirst varoņiem. — Sevī smaidīdams, viņš atlaida Šmendrika plecu.
— Jūsu spriedumu pamatā ir dziļi maldi, — sašutumā iesāka Šmendriks, taču princis palika, tos nedzirdējis. Milzu augstumā saceltu galvu un pludinot zili baltu elpu, viņiem garām noplaiksnīja Vienradze, un princis Lirs izlēca ceļā Sarkanajam Bullim. Uz brīdi viņš pilnībā nozuda — kā spalva ugunī. Bullis pārskrēja tam pāri un atstāja guļam zemē. Puse sejas bija dziļi iespiesta smiltīs, vienīgi kāja vēl trīs reizes noraustījās gaisā.
Viņš bija nokritis neiekliegdamies, un ari Šmendriks un Mollija tika klusuma nolēmēti, taču Vienradze pagriezās. Apstājies ari Sarkanais Bullis pagriezās, lai viņu vēlreiz nostādītu jūras un savā ielenkumā. Viņš atkal uzsāka savu dejojošo uzbrukumu, taču Vienradze viņam veltīja tikpat daudz uzmanības kā pāroties sadomājušam zvirbulim. Nekustīgi stāvēdama, viņa raudzījās uz prinča Lira samežģīto augumu.
Dārdēdams tuvojās paisums, un krastmala kļuva par sloksni šaurāka. Zeļošajā rītausmā šļakstījās viļņu baltās krēpes, taču Mollija Grū vēl arvien nesaskatīja citus vienradžus kā vienīgi savējo. Purpursarkanas debesis klāja pili, uz kuras augstākā torņa kā koks ziemā skaidri un melni izdalījās karaļa Hagarda stāvs. Mollija varēja saskatīt taisno rētu mutes vietā un to, kā, stingrāk satverot reliņus, viņa nagi kļuva tumšāki. Pils taču nevar krist tagad! Tikai Lirs to var paģērēt!
Pēkšņi Vienradze iekliedzās. Neatgādinādamas izaicinošos aurus, ar kādiem tā pirmoreiz sastapa Sarkano Bulli, šīs skumju, zaudējuma un dusmu neglītās, žēlabainās gaudas nelīdzinājās nevienai līdz šim no nemirstīgas būtnes dzirdētai skaņai. Pils nodrebēja, un, ar roku aizsedzis seju, karalis Hagards atrāvās atpakaļ. Šļūkādams smiltīs un šaubās pieliecis galvu, Sarkanais Bullis vilcinājās.
Sasliedamās pakaļkājās un līdzinādamās līkam zobenam, Vienradze iekliedzās atkal. Šis jaukais auguma plūdums lika Mollijai pievērt acis, taču, laikus tās atvērusi, viņa ieraudzīja, kā Vienradze lec virsū Sarkanajam Bullim, un tas aizvirzās. Atkal iegaismojies un degdams, Vienradzes rags trīsuļoja kā tauriņš.
Buļļa ragi arī pēc krāsas līdzinājās zibenim, un galvas vieglākais mājiens lika viņai sagrīļoties, taču viņa uzbruka vēlreiz. Arvien vēl zibsnīgs kā zivs, bet pilns apjukuma, viņš atkal atkāpās, tāpat kā iepriekš viņa. Cenzdamās nogalināt, viņa metās tam virsū, taču nespēja sasniegt.
Tikpat labi viņa būtu varējusi censties nodurt ēnu vai atmiņas.
Ta nu Sarkanais Bullis atkāpās bez cīņas, līdz viņa to bija aizdzinusi pie ūdens malas. Tur viņš arī apstājās, bangām virpuļojot ap viņa nagiem un smiltīm skalojoties prom no to apakšas. Viņš nevarēja ne cīnīties, ne lidot, taču viņa saprata, ka iznīcināt to nespētu nekad. Kamēr viņš izbrīnīti gurguļoja, viņa tomēr saņēmās vēl vienam uzbrukumam.
Šai glāžainajā mirklī Mollijai Grū visa pasaule nekustīgi nokarājās. It kā stāvēdama par karali Hagardu augstākā tornī, viņa noraudzījās lejup uz bālo zemes miziņu, kur spēļu vīriņš un sieviņa ar savām tamborētajām actiņām lūkojās uz māla bullīti un ziloņkaula vienradzīti. Pamestās rotaļlietas — tur bija vēl viena pusaizbērta lellīte; un smilšu pils, kuras nošķiebtajā tornītī bija atstutēts kociņš — karalis. Mirkli to visu aizvāks paisums, aiz sevis atstājot vienīgi pa riņķi lēkājošus, ļumīgus putnus.
Tad, sapurinājis un pievilcis sev tuvāk, Šmendriks viņu uzrunāja: — Mollij! — No jūras tālumiem sāka nākt garas un smagnējas bangas, kas, balti savērpušās pār savām zaļajām sirdīm, sašķaidīja sevi dūmakā virs smilšu sēkļiem un glumajām klintīm, čirkstēdamas izsējoties pa krastmalu kā lodājoša uguns. Brēcošiem puduriem uzspurdza putni, taču viņu griezīgie apvainojumi izzuda viļņu kliedzienos kā adatiņas.
Un baltumā — no baltuma ziedēdami sadriskātajā ūdenī; no viļņos ievilkto marmora dobumu dēļ sāpošiem ķermeņiem; saules gaismā degošām krēpēm, astēm un trauslajām tēviņu bārdām; kā dziļjūra tumšām un dārgakmeņu pilnām acīm — un ragu spīdumā, ragu perlamutra spīdumā!… Ragi slīdēja tuvāk kā sudraba kuģu varavīkšņaini masti.
Taču viņi nepiezemējās, kamēr tur bija Bullis. Virpuļodami kopā tikpat neprātīgi kā izbiedētas zivis, izvelkot tīklu — ne vairs jūrā, bet jau zaudējot to, — tie viļņojās sēkļos. Katra viļņošanās pienesa klāt jaunus simtus un uzsvieda tiem, kas jau cīnījās, lai netiktu izgrūsti krastā, un tie savukārt klupdami, tālu atpakaļ atsvieduši savus garos, mākoņainos kaklus, izmisīgi saslējās pakaļkājās.
Vēl pēdējo reizi Vienradze nolieca galvu un metās virsū Sarkanajam Bullim. Šāds sitiens gan īstu miesu, gan vējainu spoku būtu pāršķēlis kā sapuvušu augli. Taču viņš, neko nemanījis, aizgriezās un lēni devās jūrā. Vienradži centās to palaist sev garām — mežonīgi klupdami, spārdīdami un šķeldami bangas, viņi pārvērta tās saduļķotā miglā, kurā slaidie ragi veidoja varavīksnes; taču zeme kā pludmalē, tā klints virsū un visā Hagarda karaļvalstī atviegloti nopūtās, kad Buļļa svars bija zudis.