— 'Iā nu tas ir, Jūsu Majestāte, — pirmais jauneklis laimīgi noteica. — Mēs tiešām esam karaļa Hagarda bruņneši — tie paši, kas tik ilgus, aukstus un apnicīgus gadus viņam kalpoja. Kad jūs nozudāt pulksteni, Sarkanais Bullis iebaurojās, un visi torņi sāka trīcēt. Mēs nobijāmies un aizbēgām no pils, jo sapratām, ka senais lāsts beidzot piepildīsies.
— Pili pārņēma milzu vilnis… — turpināja otrs bruņnesis, — tieši kā ragana to bija pareģojusi. Tā nobira no klints tik lēni kā sniegs, taču kādēļ lai līdzi neaizgājām arī mēs, es nemāku teikt.
— Vilnis sadalījās, lai mūs apietu, — iebilda trešais,
— nebiju redzējis, ka kādreiz viļņi tā darītu. Ūdens bija tik savāds — tas vārījās varavīksnes gaismās kā viļņa spoks, un uz brīdi man likās… — Saberzējis acis un papurinājis plecus, viņš bezpalīdzīgi nosmaidīja. — Nemāku teikt. Tas bija kā sapnī.
— Bet kas jums visiem lēcies? — noprasīja Lirs.
— Kad es piedzimu, jūs jau bijāt veči, bet tagad esat jaunāki par mani! Kas tie par brīnumiem?
Trijotne samulsumā ieķiķinājās, bet ceturtais atbildēja: — Brīnums slēpjas tur, ka mūsu teiktais ir piepildījies. Reiz mēs ieminējāmies lēdijai Amaltejai, ka, ja viņa vēlētos, mēs atkal kļūtu jauni, un laikam jau būsim teikuši taisnību. Kur viņa ir? Mēs ietu viņai palīgā pat tad, ja nāktos stāties priekšā pašam Sarkanajam Bullim!
Skarba, it kā izsalkusi, atskanēja karaļa Lira balss:
— Viņa ir prom. Atrodiet manu zirgu un apseglojiet to! Veikli! — Bruņneši steidzās paklausīt jaunajam valdniekam.
Taču Šmendriks, stāvēdams aiz viņa, klusi noteica:
— Jūsu Majestāte, tas nedrīkst notikt! Jums nav jāseko viņai!
Pagriezies karalis atgādināja Hagardu. — Burvi, viņa ir mana! — Uz bridi apklusis, viņš turpināja maigākā, gandrīz lūdzošā tonī: — Viņa mani ir divas reizes augšāmcēlusi no mirušiem, un kas gan es būšu bez viņas, ja ne miris trešo reizi? — Burvis pat neizkustējās, kaut Lirs saķēra to aiz delma tik spēcīgi, ka nokrakšķēja visi kauliņi.
— Es neesmu karalis Hagards. Un nevēlos viņu sagūstīt, es vienīgi vēlos vadīt savu dzīvi, sekojot viņai, — varbūt atpaliekot par jūdzēm, par gadiem — un tā arī nekad viņu neieraugot — toties gandarīts. Tas ir manas varoņa tiesības. Laimīgās beigas ir jāizbauda, ja tās reiz pienākušas!
Smendriks iebilda: — Šīs nav beigas ne jums, ne viņai. Izputinātā zemē, kurā valdījušas vienīgi bailes, karalis tagad esat jūs. Jūsu īstais uzdevums ir tikko sācies, un to, vai gūsit panākumus, savas dzīves laikā varat arī neuzzināt — uzzināsit tikai, ja tos negūsit. Kas attiecas uz viņu, tad tas ir stāsts bez laimīgām vai skumjām beigām. Viņa nekad nespēs piederēt kaut kam tik mirstīgam, kas viņu vēlētos.
Tad pavisam savādā kārtā viņš uz brīdi aplika rokas jaunajam karalim. — Un tomēr — esiet gandarīts, mans kungs, — viņš zemā balsī turpināja. — Nekad nevienam cilvēkam nav licis vairāk viņas žēlastības kā jums, un neviens cits nekad netiks aplaimots ar viņas atcerēšanos. Jūs esat viņai kalpojis un mīlējis — esiet gandarīts un topiet karalis!
— Bet es to nemaz nevēlos! — Lirs kliedza. Neatbildējis burvis viņā noraudzījās. Zilās acis ieskatījās zaļajās; kalsnā un majestātiska kļuvusī seja — ne tik skaistajā un ne tik drosmīgajā. Kā saulē lūkodamies, piemiedzis acis, karalis sāka mirkšķināt, līdz drīz, tās nolaidis, piekrita: — Lai būtu. Palikšu šai zemē, kuru ienīstu, un vienatnē valdīšu pār tās nožēlojamo tautu. Taču no šīs valdīšanas man būs vēl mazāk prieka nekā nabaga Hagardam.
No kādām slepenām gaisa krokām izlavījās rudenīgs kaķēns ar atšauptu ausi un nožāvājās Mollijai sejā. Viņa pieglauda to pie vaiga, bet viņa ķepiņas sapinās tās matos. Pasmaidījis Šmendriks uzrunāja karali: — Mums nu jāiet. Vai draudzīgi nepavadīsit mūs līdz savu īpašumu galam? Mums priekšā ir daudz kā izpētes vērta — varu apsolīt, ka būs arī vienradžu atstātas zīmes.
Karalis Lirs sauca pēc sava zirga, un, kad beidzot viri to bija atraduši, Šmendriks un Mollija vienalga palika bešā. Karaļa pēkšņā izbrīna iespaidā pagriezušies, viri ieraudzīja vēl divus paklausīgi sekojošus, jau apseglotus zirgus ar iemauktiem. Sev paņēmis melni, brūno Šmendriks atdeva Mollijai.
Sākotnēji viņa izbijās. — Tie ir tavējie? Tu viņus radīji? Tagad tu tā vienkārši vari radīt, kas iepatīk? — Karaļa čuksts atbalsoja viņas izbrīnu.
— Es tos atradu. Bet tas, ko es saprotu ar atrašanu, stipri atšķiras no tā, ko saproti tu. Vairs netaujā! — Iecēlis viņu seglos, burvis uzlēca savam zirgam mugurā.
Trijotne aizjāja, bet bruņneši sekoja kājām. Neviens neatskatījās, jo nebija jau nekā uz ko atskatīties. Nepagriezies karalis Lirs izmeta: — Savādi — sasniedzot vīra gadus bez pēdām nozudušā vietā, pēkšņi kļūt par tās karali! Vai tas vispār īstenībā bija? Un vai es pats esmu īsts tādā gadījumā? — Šmendriks neatbildēja.
Karalis Lirs vēlējās rikšot, taču Šmendriks vadīja zirgus nesteidzīgi un pa apkārtceļiem. Kad karalim apnika lēnā gaita, viņam tika aizrādīts, ka jāņem vērā gājēji, kuri gan brīnumainā kārtā visa ceļojuma laikā ne reizes nejutās noguruši. Drīz vien Mollija saprata, ka burvis vilcinās tīšām, ļaujot Lirām pamatīgāk iepazīt savu karalisti. Pašai par izbrīnu viņa atklāja, ka tas ir to vērts.
Jo neauglīgajā bijušā Hagarda zemē pavisam lēni iesākās pavasaris. Svešinieks to nemanītu, taču Mollija spēja saskatīt, kā no kautrīgā kā dūmi zaļuma atdzīvojās izkaltusi augsne. Drukni, kraupaini koki, kas nekad vēl nebija ziedējuši, raisīja pumpurus tik piesardzīgi kā armija, izsūtot izlūkus; sen izžuvuši strauti sāka šalkt savās gultnēs; bet dzīvnieciņi savā starpā sasaucās. Straumēm vien garām plūda bālas zāles, melnu dubļu, pūstošu ābeļu, medus, valriekstu, piparmētru vai siena smarža; un pat pēcpusdienas saulei piemita maigā, degunu kutinošā smarža, kuru Mollija pazītu jebkur. Jādama līdzās Šmendrikam un vērodama pavasara maigo atnākšanu, viņa prātoja, ka arī pašai tas iestājies — gan vēls, taču ilglaicīgs.
— Te būs gājuši vienradži, — viņa čukstēja burvim. — Tad tas būtu izskaidrojums vai arī tā būtu Hagarda bojāeja un Sarkanā Buļļa aiziešana? Kas tas ir, kas notiek?
— Viss kas, — viņš atbildēja. — Viss vienlaikus. Tas nav tikai viens pavasaris, bet veseli piecdesmit; un izgaisušas nav vis vienas šausmas, bet tūkstoš sīku ēnu pametušas zemi. Gan redzēsi!
Lai dzirdētu arī Lira auss, viņš piemetināja: — Nav jau pirmais pavasaris šai valstī. Senlaikos šī bij' jauka zeme, un, lai par tādu atkal kļūtu, tā vēlas vienīgi īstu karali. Redzat, cik mīksti tā klājas jūsu priekšā!
Neatbildējis karalis Lirs turpināja jāt, kliedēdams skatienu uz visām pusēm — acīmredzot ari pamanīdams, kā viss nobriest. Pat Hagsgeitas ļauno atmiņu ieleja viļņojās visa veida lauku puķu bagātībā — tur bija gan pulkstenītes, gan ozolītes, gan lavandas, gan lupinās, gan uzpirkstītes, gan pelašķi. Pateicoties altejām, Sarkanā Buļļa pēdu grambas bija kļuvušas samtainas.
lāču dziļā pēcpusdienā ierodoties Hagsgeitā, viņus sagaidīja savāds un mežonīgs skats. Uzartie lauki bija nežēlīgi izpostīti, bagātie augļu un vīna dārzi nomīdīti tā, ka nekas nebija palicis pāri. Tik satriecošu postažu varētu atstāt vienīgi Bullis; taču Mollijai Grū likās, ka Hagsgeitu vienlaikus piemeklējušas visas piecdesmit gados no mērķa novirzītās nelaimes, kamēr tikpat daudz pavasaru beidzot apsildīja visu pārējo zemi. Nomīdītā augsne vēlajā gaismā izskatījās savādi pelēkbāla.