Pēkšņi atskanēja šāviens.
—- Glio! — Džo iesaucās.
•— Mana karabīne! Es pazīstu pēc skaņas. ,
— Signāls!
•— Acīmredzot mums draud briesmas..
—- Bet ja nu viņam? — Džo bažīgi ievaicājās.
— Iesim! ,
Steidzīgi savākusi medību trofejas, mednieki devās atpakaļ pa noieto ceļu, sekojot zīmēm, kuras Kenedijs bija iecirtis kokos. Meža biezoknis neļāva «Viktoriju» saskatīt, kaut gan tā nevarēja būt visai tālu.
Noskanēja otrs šāviens.
— Pasteigsimies! — Džo mudināja.
-— Vai .dzirdēji •— atkal šāviens!
— Izklausās, it kā viņš aizstāvētos.
— Skriesim turp!
Un abi mednieki metās skriet, ko kājas nes. Izskrējuši mežmalā, viņi vispirms ieraudzīja aerostatu, tad doktoru grozā.
— Kas noticis? — Kenedijs vaicāja.
— Augstais dievs! •— Džo iesaucās.
— Ko tu tur redzi?
r— Bars nēģeru aplenc balonu! -
Patiesi, pāris jūdžu attālumā 110 viņiem gaudodami un vaikstīdamies ap sikomori lēkāja trīsdesmit savādi radījumi. Daži, uzrāpušies kokā, jau rausās augstākajos zaros. Briesmas likās nenovēršamas.
— Pagalam mans saimnieks! — Džo iesaucās.
— Saturies, draugs, nezaudē savaldību un tēmē pēc iespējas precīzāk! Mūsu rokās ir četru melno dzīvības. Uz priekšu!
Kad viņi nepieredzētā ātrumā bija noskrējuši jūdzi, no groza atskanēja jauns šāviens; tas ķēra velnam līdzīgu milzeni, kurš pa enkura trosi jau rāpās uz grozu. Nedzīvais ķermenis, mētājot izplestās rokas un kājas, krita lejup no zara uz zaru, līdz beidzot ap divdesmit pēdu no zemes palika karājamies kokā.
— Kad tevi nelabais! — Džo sodījās. — Kā tas lops tur vēl turas?
— Nav svarīgi, — Kenedijs attrauca. Skriesim, skriesim!
— O, mister Kenedij! —■ Džo, skaļi smiedamies, iesaucās. — Viņš turas ar asti! Ar savu asti! Tas ir pērtiķis! Tie taču ir tikai pērtiķi!
—• Katrā ziņā labāk tā, nekā tie būtu bijuši cilvēki,— mezdamies kaucošā bara vidū, Kenedijs atbildēja.
Tie bija visai bīstami, mežonīgi plēsīgas sugas paviāni ar pretīgiem suņa purniem. Taču daži šāvieni tos izklīdināja, un visa vaikstīgā orda izklīda, pamezdama vairākus kritušos.
Kenedijs vienā mirklī pa zīda kāpnītēm iekāpa grozā, bet Džo, uzrāpies sikomorē, atbrīvoja enkuru; grozs nolaidās līdz viņam, un Džo veikli ierausās tajā. Pēc dažām minūtēm «Viktorija» pacēlās gaisā, un mērens vējš to nesa uz austrumiem.
— Tas tik bija uzbrukums! — Džo teica.
— Mums likās, ka tevi ielenkuši iedzimtie, Semjuel.
— Par laimi, tie bija tikai pērtiķi! — doktors sacīja.
— No tāluma atšķirība maza.
— Arī tuvumā tā nav liela, — Džo piezīmēja.
— Lai nu kā, bet pērtiķu uzbrukumam Varēja būt ļoti nopietnas sekas. Ja no viņu nemitīgās troses raustīšanas enkurs atbrīvotos, kas zina, kurp vējš mani aiznestu.
r—Vai es neteicu, mister Kenedij?
■— Tiesa gan, Džof bet tobrīd tu gatavoji antilopes bifštekus un, vērojot tos, mani neganti mocīja ēstgriba.
— Ticu, — doktors sacīja, — jo antilopes gaļa ir sevišķi garšīga.
-— Tūlīt jūs par to pārliecināsieties, ser, galds ir klāts.
— Nudien, medījums smaržo lieliski, — Kenedijs. atzina.
— Es labprāt visu mūžu ēstu antilopes gaļu vien un piedzertu klāt groku gremošanas veicināšanai, — Džo, pilnu muti ēdot, sacīja.
Viņš steidzās pagatavot groku, ko visi dzēra slavēdami.
— Līdz šim mums veicies diezgan ciešami, — Džo sprieda.
— Pat pārāk ciešami, — Kenedijs piemetināja. :
— Atzīstieties, mister Kenedij, — vai nenožēlojat, ka devāties mums līdzi?
— Gribu zināt, kurš spētu mani no tā atturēt, — Kenedijs noteikti atbildēja.
Pēcpusdienā «Viktorija» iekļuva straujāka vēja plūsmā, un drīz vien barometrs rādīja tūkstoš piecsimt pēdu virs jūras līmeņa.
Ap septiņiem «Viktorija» jau' planēja virs Kanjenjē baseina; šo labi kopto zemi ar tās ciematiem baobabu. un ķirbjkoku pavēnī doktors pazina uzreiz. Te bija kāda Ugogo zemes sultāna rezidence; salīdzinājumā ar citām afrikāņu zemēm tā nelikās tik atpalikusi; ģimenes locekļu pārdošana tur bija daudz retāk sastopama, bet lopi un cilvēki dzīvoja kopā apaļās būdās, kuras atgādināja siena kaudzes.
Aiz Kanjenjē atkal sākās akmeņains, neauglīgs apgabals, bet stundu, vēlāk netālu no Mabunguru to nomainīja auglīga ie'plaka, kur bija sakuplojuši krāšņi augi. Pret vakaru vējš norima un gaiss it kā pamira snaudā. Doktors velti izmeklējās plūstoša gaisa strāvas dažādos augstumos; redzot šo pamirumu dabā, viņš nolēma nakti pavadīt gaisā un drošības dēļ pacēlās gandrīz līdz tūkstoš pēdu augstumam. Tur «Viktorija» apstājās. Dziļajā, klusumā iestājās brīnum jauka, zvaigžņota nakts.
Diks un Džo mierīgi likās gulēt un saldi aizmiga, kamēr doktors stāvēja sardzē; pusnaktī viņu nomainīja skots,
■— Ja kaut kas notiek, modini mani, — Fērgusons viņam piekodināja. — Galvenais — neizlaid no acīm barometru, tas taču ir mūsu kompass,
Nakts bija vēsa, starp dienas ^ un nakts temperatūru bija divdesmit septiņu grādu starpība. Tūlīt pēc tumsas iestāšanās sākās zvēru nakts koncerts, izsalkums un slāpes dzina tos laukā no alām; varžu soprāniem pievienojās šakāļu kaucieni; šo- dzīvo orķestri papildināja lauvu iespaidīgie basi.
No rīta, atkal ieņemot savu posteni, doktors Fērgusons palūkojās barometrā un redzēja, ka pa nakti mainījies vēja virziens. Pēdējo divu stundu laikā «Viktorija» bija aiznesta aptuveni trīsdesmit jūdžu uz ziemeļaustrumiem; pašreiz tā lidoja virs Mabūnguru akmeņainās zemes, kas viscaur bija klāta it kā ar gludi noslīpētiem sienīta bluķiem un klintīm, kuras atgādināja kamieļu kumpainās muguras; konusveida klinšu smailes kā neskaitāmi druīdu dolmeni slējās cita pie citas; šur tur baloja, bifeļu un ziloņu skeleti; koku nebija daudz, vienīgi austrumu pusē, kur dziļajos, meža biezokņos tik tikko varēja samanīt dažus ciematus.