Ap septiņiem rītā kā milzu bruņurupucis parādījās liela, ieapaļa klints, kuras apkārtmērs varēja būt divas jūdzes.
— Esam uz pareizā ceļa, — Fērgusons pavēstīja. — Lūk, Ziguelamkoa, tur mēs uz brītiņu apstāsimies. Es gribētu papildināt ūdens krājumus deglim. Mēģināsim kaut kur pieāķēties.
— Šeit ļoti maz koku, — mednieks piezīmēja.
— Tomēr mēģināsim; Džo,. izmet enkurus!
Pamazām zaudējot celtspēju, balons tuvojās zemei. Enkuri krita lejup, viens no tiem ieāķējās kādā klinšu plaisā, un «Viktorija» apstājās.
Maldīgi būtu domāt, ka apstājoties drīkstēja pilnīgi izdzēst degli. Aerostata līdzsvars bija aplēsts atkarībā no jūras līmeņa; apvidum pakāpeniski paaugstinoties, aerostats, kas lidoja seši līdz septiņi simti pēdu augstumā, protams, noslīdētu zemāk, tāpēc gāzi vajadzēja karsēt nemitīgi. Bez degļa palīdzības aerostats varētu pacelties vienīgi tad, ja doktors pilnīgā bezvējā ļautu grozam nostāties uz zemes un atbrīvotu to no ievērojama smaguma,
Kā bija atzīmēts kartē, Žiguelamkoa rietumu nogāzi klāja plaši purvi. Paķēris līdzi mučeli, kurā varēja iepildīt ap desmit galonu ūdens, Džo viens pats devās turp. Pie kāda pamesta ciematiņa viņš ātri. atrada ūdeni, un nepagāja ne stundas ceturksnis, kad viņš jau atgriezās ar ūdens rezervēm; pa ceļam viņš neko sevišķu nebija manījis, izņemot milzīgas ziloņu lamatas, kurās pats gandrīz bija iekritis. Vienās no tām gulēja pussatrunējis zilonis.
No sava pārgājiena Džo pārnesa kizila ogām līdzīgus augļus, ar kuriem bija kāri mielojušies pērtiķi. Tie bija mbenbu koka augļi, doktors tos pazina. Žiguelamkoa rietumu nogāzēs šis koks ir ļoti izplatīts. Fērgusons bija nepacietīgi gaidījis Džo pārnākam, jo pat īslaicīga apstāšanās šajā - neviesmīlīgajā zemē sagādāja bažas. *
Ūdeni aerostatā iecēla bez grūtībām, jo grozs gandrīz skāra zemi. Fērgusons nekavējoties pastiprināja degļa liesmu, un «Viktorija» atkal pacēlās gaisā.
Viņi atradās ap simt jūdžu no Centrālās Āfrikas ievērojamās vietas — Kazeha, ko sasniegt cerēja vēl todien ar dienvidaustrumu vēja palīdzību. Aerostats lidoja četrpadsmit jūdžu stundā; vadīt balonu nebija visai viegli, jo pārlidotā apgabala vidējais augstums virs jūras līmeņa bija trīstūkstoš pēdu un, nekarsējot gāzi, nebūtu iespējams tikt tam pāri. Tomēr, sargādamies gāzi pārkarsēt, doktors aplidoja diezgan stāvas nogāzes, ļoti zemu šķērsojot Tembo un Tūra Velsā ciematus. Pēdējais no minētajiem jau pieder skaistajai Unjamvēzi zemei, kur augi sasniedz neparasti lielus apmērus, it īpaši kaktusi, kas tur ir īsti milzeņi.
Labvēlīgos laika apstākļos ap diviem dienā svelmainajos saules staros, kuri aprija katru niecīgāko vēsmiņu, «Viktorija» jau planēja virs Kazeha — aptuveni trīssimt piecdesmit jūdžu attālumā no piekrastes.
— Deviņos no rīta mēs atstājām Zanzibāru, — ieskatījies savās piezīmēs^ doktors Fērgusons sacīja, — un, lūk, divās dienās esam nolidojuši turpat pieci simti ģeogrāfiskās jūdzes[29], ieskaitot novirzes. Kapteiņi Bērtons un Spīks to pašu» ceļu veica četrarpus mēnešos.
XV noda ļ a
Kazehs. — Trokšņainais tirgus. — «Viktorijas» parādīšanās. — Burvji — vangangas. — Mēness dēli. — Doktors dodas pie slimā sultāna. — Iedzīvotāji. — Valdnieka pils «Tambē». — Sultāna sievas. — Valdnieks — alkoholiķis. — Džo dieva lomā. — Kā dejo uz Mēness. — Lūzums noskaņojumā. — Otrs mēness. — Dievu varenības nepastāvīgums.
Kazehs — šī Centrālās Āfrikas ievērojamā viet^ —būtībā nav pilsēta; var teikt, ka pilsētu šajā apgabalā vispār nav. Kazehs aptver sešas plašas ielejas. Tajās izvietojušās būdas un vergu zaru teltis ar nelieliem pagal- miņiem un, rūpīgi koptiem dārziņiem; tajos labi aug sīpoli, kartupeļi, baklažāni, ķirbji un ļoti garšīgi šampinjoni.
Unjamvēzi 'apgabals ir Mēness zemes labākā daļa, krāšņs, auglīgs Āfrikas parks; apgabala centrā atrodas Unjanembes rajons, ļoti skaists apvidus, kur dīkdienībā dzīvo dažas arābu izcelsmes dzimtas — omani.
Kopš seniem laikiem omani nodarbojušies ar tirdzniecību Centrālajā Āfrikā un Arābijā. Viņi tirgojas ar kaučuku, ziloņkaulu, kokvilnu un vergiem; vēl joprojām, viņu karavānas šķērso ekvatoriālos apgabalus; tās dodas uz piekrasti meklēt greznuma priekšmetus un rotaslietas saviem saimniekiem, kuri iedzīvojušies bagātībā, bet paši omani šajā burvīgajā apvidū kopā ar sievām un kalpiem pavada dienas bezdarbībā, tā sakot, allaž līmeniskā stāvoklī — zviln, tērzē, smēķē vai guļ.
Ap ielejām sagrupējušās neskaitāmas iedzimto būdas un plaši tirgus laukumi, zaļo kaņepes un velnābols, aug krāšņi koki, mezdami dzestras ēnas, — tāds, lūk, ir Kazehs.
Tā ir karavānu galvenā tikšanās vieta: no dienvidiem šurp ved vergus un ziloņkaulu, no rietumiem — kokvilnu un sīkus stikla izstrādājumus tām ciltīm, kuras dzīvo ap Lielajiem ezeriem.
Tāpēc tirgus laukumos valda nemitīga rosība, neaprakstāms troksnis, ko saceļ nesēju metisu kliedzieni, bungu un tauru skaņas, mūļu un ēzeļu zviedzieni, sieviešu dziesmas un bērnu brēcieni, bet visam, pāri, it kā sitot ritmu šajā «pastorālajā simfonijā», skan karavānu vadītāju «džemadaru»- vienmērīgie pātagas plīkšķi.;
Bez jebkādas kārtības vai, pareizāk sakot, gleznainā nekārtībā tirgū ir izlikti koši audumi, krelles, ziloņkauls, degunradžu ilkņi, valzivju zobi, medus, tabaka un kokvilna; šeit tiek slēgti visdīvainākie tirdzniecības darījumi, jo katra priekšmeta vērtību noteic vienīgi pircējā izraisītā iekāre.