Kad pie debesīm parādījās «Viktorija», lielā kņada, troksnis un rosība pēkšņi norima. Majestātiski planējot gaisā, aerostats gandrīz stateniski laidās aizvien zemāk. Vīri, sievas, bērni, vergi, tirgotāji — gan arābi, gan nēģeri — nozuda, paslēpdamies vai nu savās pilīs, vai būdiņās.
— Zini, dārgo Semjuel, — Kenedijs teica, —• ja mūsu ierašanās visur atstās tik graujošu iespaidu, tad nodibināt tirdznieciskus sakarus ar iezemiešiem neizdosies.
— Mēs varētu izdarīt pavisam vienkāršu tirdzniecisku darījumu, — Džo ieminējās. — Vajadzētu itin mierīgi nolaisties tirgus laukumā un, nepievēršot ne mazāko uzmanību tirgotājiem, pievākt pašas vērtīgākās preces. Nudien, tā mēs vienā rāvienā kļūtu bagāti.
— Tik vienkārši izdarāms tas vis nebūtu, — doktors iebilda. — Pirmajā brīdī nobijušies, iezemieši aizbēgtu, bet māņticība un ziņkāre drīz viņus piespiestu atgriezties.
— Jums tā šķiet, ser?
— Gan redzēsiet; prātīgāk, protams, būtu viņiem netuvoties, mūsu «Viktorija» taču nav nekāds bruņukuģis: nq lodēm un bultām tas nav pasargāts.
— Semjuel, tu tikai nedomā uzsākt pārrunas ar šiem afrikāņiem! — Kenedijs ieminējās.
— Kāpēc gan ne, ja vien būs iespējams, — doktors atbildēja, — Rādās, ka šeit sastopami diezgan kulturāli arābi. Atceros, ka Bērtons un Spīks nespēja vien slavēt Kazeha iedzīvotāju viesmīlību. Tāpēc arī mums vajadzētu mēģināt ar tiem sadraudzēties.
Nemanāmi tuvodamās zemei, «Viktorija» ar vienu enkuru ieāķējās tirgus laukuma tuvumā augošā kokā.
Tobrjd iezemieši līda laukā no slēptuvēm, vispirms uzmanīgi pabāzdami laukā galvas. Vairāki «vangangas», kurus varēja atšķirt pēc viņu nozīmēm -— konusveida gliemežnīcām, droši iznāca laukumā; tie bija vietējie burvji. Pie jostas viņiem karājās melni, ar taukiem noziesti kalebasi un dažādi nobružāti buršanas piederumi.
Burvjus pamazām apstāja pūlis; tajā atradās daudz sieviešu un bērnu, bundzinieki sāka rībināt bungas, cenzda-, mies cits citu pārspēt skaļumā, klātesošie sita plaukstas un izslēja rokas pret debesīm.
— Viņi lūdz dievu, — doktors paskaidroja. — Ja nemaldos,'mums šeit piešķirta ievērojama loma.
— Lieliski, ser, tēlosim to.
— Var būt, ka tu pats, Džo, drīz kļūsi par elku.
— Nu, ser! Par to es nemaz neuztraucos, jo vīraka smarža'maņ patīk tīri labi.
Viens no burvjiem pamāja, un kņada acumirklī norima, iestājās dziļš klusums. Burvis, pievērsies ceļotājiem, kaut ko teica, bet viņiem šī valoda bija sveša.
Neko nesapratis, Fērgusons uz labu laimi pateica dažus arābu vārdus un tūlīt saņēma atbildi. Burvis augstā stilā teica garu runu, kuru klātesošie noklausījās ļoti uzma-; nīgi; doktoram beidzot kļuva, skaidrs, ka «Viktoriju» šeit uzskata par Mēness personifikāciju un ka šī zeme, Saules lolojums, solās nekad neaizmirst lielo godu, ko tai parādījusi Mēness dieve, apciemodama to kopā ar saviem trim dēliem. '
. Doktors godbijīgi atbildēja, ka Mēness dieve ik pēc tūkstoš gadiem katrā ziņā s parādās saviem pielūdzējiem un apstaigā savus īpašumus, tāpēc viņš visiem iesakot izmantot gadījumu un dievu klātienē nekautrējoties izstāstīt savas vajadzības un vēlmes.
Tad burvis pavēstīja, ka augstākās varas palīdzība nepieciešama viņu sultānam Mvani, kurš jau daudzus gadus slimojot, un lūdza Mēness dēlus apciemot-slimnieku.
Doktors ielūgumu nekavējoties pārtulkoja saviem ceļabiedriem.
— Un tu patiešām gribi iet pie šī nēģeru valdnieka? —• mednieks vaicāja.
— Saprotams. Šī tauta man šķiet labvēlīgi noskaņota. Vējš pilnīgi norimis. Gaisā nav ne mazākās vēsmiņas. Par «Viktoriju» varam būt droši.
— Bet ko tu gribi tur darīt?
— Nomierinies,, dārgo Dik, 110 medicīnas es. šo to saprotu, gan kaut kā galā tikšu …
Pēc tam Fērgusons pievērsās pūlim.
— Mēness dieve apžēlojusies par Unjamvēzi zemes bērnu dārgo valdnieku, — viņš pavēstīja, — un rūpes par viņa veselību uzticējusi man. Lai sultāns sagatavojas mūS' pieņemt!
Kliedzieni, dziesmas un kulta rituāli atsākās ar vēl lielāku sparu, un nēģeru melnās galvas ņirbēja kā milzīgs skudru pūznis.
_— Tagad, draugi, — Fērgusons biedriem teica, — mums jāparedz viss. Var gadīties, ka būsim spiesti uz ātrāko laisties projām. Tāpēc, Dik, tev jāpaliek grozā un jāuztur ar degļa palīdzību balona celtspēja. Enkurs turas stingri, par to varam būt droši. Mēs abi ar Džo tūlīt nokāpsim lejā, urt Džo paliks pie kāpnēm.
—Kā? Un tu viens pats gribi doties pie melnā?— Kenedijs izmisis vaicāja.
— Mister Semjuel, vai tiešām jūs nevēlaties, ka es jūs pavadu? — Džo iesaucās.
— Nē, es iešu viens; šie labie cilvēki iedomājušies, ka viņus apciemojusi visvarenā Mēness dieve; mans sargs būs māņticība, tātad nomierinieties un palieciet abi norādītajās vietās.
— Kā vēlies … — mednieks piekrita.
— Uzmani gāzi, Dik!
— Par to neraizējies, Semjuel.
Iedzimto kliedzieni kļuva aizvien skaļāki, viņi dedzīgi lūdza debesu palīdzību.
— Vai nedzirdat? Vai nedzirdat? •—• Džo iesaucās^ — Manuprāt, melnie pārak nekaunīgi uzbāžas Mēness dievei un viņas dēliem.
Paķēris līdzi ceļojuma aptieciņu, doktores sekoja Džo, kurš nokāpa lejā pirmais. Majestātiski un cēli, kā dievu dēlam pienākas, Džo pēc arābu parauga sakrustotām kājām apsēdās zemē pie. kāpnītēm, un daļa pūļa godbijīgi apstāja viņu.
Tikmēr doktors mūzikas un kulta deju pavadībā lēnām soļoja uz valdnieka pili — «tambē», kas atradās patālu no tirgus laukumav'Bija pēcpusdienas trešā stunda,, un. Vēl spoži spīdēja saule.