Doktors soļoja svinīgi; atvairīdami -pūli, viņu no visām pusēm aizsargāja burvji. Brīdi vēlāk Fērgusonam pretī iznāca paglīta izskata jauneklis, sultāna ārlaulības dēls, kurš pēc šīs zemes parašām bija tēva bagātību vienīgais mantinieks. Jauneklis nokrita Mēness dēlam pie kājām; Fērgusons ar graciozu žestu piecēla viņu.
Pēc nepilnas stundas gājiena pa ēnainām taciņām cauri krāšņam tropu mežam sajūsminātā procesija sasniedza sultāna rezidenci, tā dēvēto «Ititēniju» —četrstūrainu celtni kāda pakalna nogāzē. Pils salmu jumta malas, balstoties uz griezumiem rotātiem koka pīlāriem, veidoja ap ēku īpatnēju lieveni. Sienas bija klātas iegareniem sarkanīga māla ciļņiem, kuros bija attēloti cilvēki un čūskas, bet labāk par cilvēkiem tur, bez šaubām, bija atveidotas čūskas. Tā ķā pils jumts nebalstījās tieši uz sienām, gaiss tajā riņķoja brīvi; jāpiebilst, ka logu šai ēkai nebija, tikai nelielas durvis.
Doktoru Fērgusonu cienīgi uzņēma sardze un sultāna favorīti — glīti, labi noauguši cilvēki, stipri un veselīgi vaņjamvezi cilts pārstāvji — Centrālās Āfrikas tautu tīras rases paraugs. Neskaitāmās sīkās pīnītēs sapītie mati krita viņiem uz pleciem, vaigi no deniņiem līdz mutei bija tetovēti melnām vai gaišzilām svītrām. Kroplīgi nostieptajās ausīs karājās koka gredzeni un kopāla gumijas plāksnītes. Visiem mugurā bija košu krāsu kokvilnas tērpi; zaldāti nesa rokās šķēpus, lokus ar eiforbijas sulā saindētām robainām bultām, dunčus, garus zāģveida zobenus «simus» un. nelielus cirvīšus.
Doktors iegāja Јilī. Par spīti sultāna slimībai, tur valdīja briesmīgs troksnis, kas, doktoram ierodoties, vēl vairāk pieauga. Fērgusons ievēroja pie durvju palodas sakārtās zaķu astes un zebru krēpes — tie acīmredzot bija talismani. Doktoru sagaidīja vesels bars sultāna sievu ar harmoniskām «upatu» skaņām un «kilindo» sitieniem — cimbalveida mūzikas instruments «upatu» bija darināts no vara katliņa dibenā, bet «kilindo» bija piecas pēdas augstas izdobta koka bungas, pa kurām no visa spēka ar dūrēm sita divi virtuozi bundzinieki.
Vairums sultāna sievu bija ļoti daiļas un smiedamās smēķēja tabaku no garām, melnām pīpēm; viņu slaidos stāvus līdz papēžiem sedza graciozās ielocēs krītoši tērpi, dažas no viņām valkāja «kiltus» — no pudeļķirbja šķiedrām. darinātus īsus, ap vidukli apliktus svārciņus.
Nomaļus stāvēja sešas sievas,' kuras likās tikpat jautras kā pārējās, kaut gan viņām draudēja nežēlīgas mocības.- Pēc sultāna nāves šīs sievas vajadzēja dzīvas aprakt vīram blakus, lai izklaidētu viņu mūžīgā miera valstībā.
Ar vienu skatienu novērtējis apstākļus, doktors tuvojās valdnieka koka gultai. Tajā viņš ieraudzīja gadu četrdesmit vecu vīru ar trulu seju. Slimība, kas ilga gadiem, nebija nekās cits kā nemitīgs skurbulis. Sultāns — alkoholiķis bija jau pa pusei bezsamaņas stāvoklī, un izraut viņu no tā nebija iespējams ne ar kādiem līdzekļiem.
Svinīgās pieņemšanas laikā sultāna sievas un favorīti saliektām mugurām tupēja uz ceļiem. Doktors ielēja valdniekam mutē dažus pilienus stipri uzbudinošu zāļu, un trulais ķermenis mirkli atdzīvojās; sultāns viegli sakustējās, bet, tā kā viņu jau vairākas stundas uzskatīja par mirušu, tad šis dzīvības simptoms tika uzņemts ar sajūsmas saucieniem.
Redzot, ka šeit viņam vairs nav ko darīt, Fērgusons, spēji atgrūdis savus pārāk dedzīgos suminātājus, atstāja pili. Viņš devās uz «Viktoriju». Tas notika sešos vakarā.
Saimnieka prombūtnē Džo, viņu gaidot, sēdēja zemē pie kāpnītēm; apkārt drūzmējās iedzimtie, apliecinādami viņam visdziļāko cieņu. Kā īstam Mēness, dēlam pienākas, Džo atļāva to darīt. Viņš gan bija pārāk vienkāršs, lai spētu notēlot dievišķu būtni, taču nepavisam nebija lepns; un pat lakstojās ar jaunajām afrikānietēm, kuras nespēja novērst acu no viņa. Tad Džo uzsāka ar meičām laipnas sarunas.
— Jaukās meitenes, pielūdziet,, pielūdziet mani, — Džo viņām teica, •— esmu lāga zēns, kaut arī dieves dēls.
Viņam nesa dāvanas, kādas parasti noliek tā saucamajās «mcimu» — būdās, kur novietoti elku dievi. Starp dāvanām bija mieži un stipram alum līdzīgs dzēriens «pombē»; Džo uzskatīja par vajadzīgu to nobaudīt, bet viņa rīklei, kura gan bija radusi pie vīna un viskija, tāds dzēriens likās par stipru. Džo briesmīgi sašķobīja seju, taču klātesošie to noturēja par laipnu smaidu. Pēc tam meitenes, uzņēmušas vienirluļu dziesmu, līganā gaitā sāka lēnu deju.
—- Ā, jūs dejojat! —• Džo iesaucās. — Nu labi, arī es nepalikšu parādā un tūlīt parādīšu, kā dejo mūsu dzimtenē. ,
Un Džo metās galvu reibinošā žīgā, dažādi izlocīdams ķermeni, gan saliekdams, to, gan izstiepdams; viņš dejoja ar pēdām, ar ceļgaliem, ar rokām, viņš, dīvaini gorīdamies, ieņēma neticamas pozas un neiedomājami vaikstī- jās, vārdu sakot, demonstrēja nēģeriem, kā dejo dievi uz Mēness, -
Un, lūk, afrikāņi gluži kā pērtiķi sāka atdarināt Džo palēcienus un roku vēzienus; viņi iegaumēja katru viņa kustību, katru pozu; izcēlās neaprakstāms jandāliņš, bezgala aizrautīga lēkāšana un saviļņojums. Kad jautrība sasniedza kulmināciju, Džo pēkšņi pamanīja doktoru.
Nikni klaigājoša, satracināta pūļa pavadībā Fērgusons lielā steigā atgriezās pie lidaparāta. Burvji likās ļoti uzbudināti. Doktoru no visām pusēm ielenca melnie, draudīgi mākdamies viņam virsū.
Neizprotama pārvērtība! Kas bija' noticis? Varbūt sultāns, kā par nelaimi, izlaidis garu debesu sūtņa rokās?
Arī Kenedijs no savas vietas grozā manīja draudošās briesmas, taču nesaprata cēloni. Stingri piepūstais balons, it kā nepacietīgi tiecoties augšup, bija cieši savilcis trosi, kas to saturēja.