Doktors jau atradās pie kāpnītēm. Māņticīgās bailēs pūlis vēl aizvien atturējās nodarīt viņam ļaunu; doktors veicīgi rāpās augšup uz grozu, un Džo viņam nekavējoties sekoja.
— Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli,.— Fērgusons kalpam uzsauca. — Nepūlies atāķēt enkuru. Būs jāpārcērt trose. Seko man!
— Bet kas īsti atgadījies? — kāpdams pār bortu grozā, Džo vaicāja.
— Kas noticis? — Kenedijs neizpratnē iesaucās, satver-, dams karabīni.
— Paraugies turp! — norādot uz apvārsni, doktors atbildēja.
— Nu, un tad? —; Kenedijam nekas nebija skaidrs.
— Un tad? Vai neredzi? Mēness lec!
Patiesi, pie tumši zilajām debesīm bija uzlēcis mēness, sarkans un spožs kā brīnumaina ugunsbumba. īsts mēness, nudien! Mēness un «Viktorija»!
Tas varēja nozīmēt tikai to, ka ir vēl otra Mēness dieve, vai arī to, ka svešinieki ir krāpnieki, intriganti, viltus dievi.
Gluži dabiski, ka tieši pie šā pēdējā slēdziena bija nākuši iezemieši. Ar to arī bija izskaidrojams lūzums viņu noskaņojumā. •
Džo nespēja savaldīt skaļus smieklus. Noprazdami, ka upuris slīd viņiem laukā no rokām, Kazeha iedzīvotāji sāka skaļi aurot, pret balonu pavērsās loki un musketes.
Pēkšņi viens no burvjiem pamāja. Ieroči nolaidās; burvis uzrāpās kokā, pūlēdamies satvert enkura trosi un novilkt cferostatu lejā.
Džo, paķēris cirvi, metās klāt trosei.
— Vai pārcirst? — viņš jautāja.
— Nē, pagaidi, •— doktors atbildēja.
— Bet nēģeris? …
— Varbūt izdosies enkuru glābt, tas taču mums ļoti nepieciešams. Pārcirst trosi vēl pagūsim.
Burvis, uzrāpies kokā un nolauzis dažus zarus, atāķēja enkuru. Balons atbrīvojās un acumirklī uzšāvās gaisā, aizraudams līdzi enkuru ar visu nēģeri: niknais vanganga, jāteniski sēžot šajā spārnotajā zirgā, pēkšņi uzlidoja debesīs. ..
Redzot vienu no saviem burvjiem aizlidojam, pūlis pārsteigumā sastinga.
— Urā! — iekliedzās Džo, kad «Viktorija» strauji pacēlās augšup.
— Viņš stingri turas klāt, — Kenedijs sacīja. —- Neliels ceļojums, protams, nebūs viņam par sliktu.
— Vai metīsim zemē nēģeri? — Džo ievaicājās.
— Nē taču! — doktors atbildēja. — Mēs viņu mierīgi nolaidīsim lejā, un jādomā, ka pēc tāda piedzīvojuma burvja autoritāte cilts vidū ārkārtīgi pieaugs.
— Iespējams pat, ka tagad iezemieši viņu uzskatīs par dievu, — Džo piebilda.
«Viktorija» jau bija gandrīz tūkstoš pēdu augstumā. Nēģeris briesmīgā izmisumā krampjaini turējās trosē. Viņš klusēja, acis stīvi pievērsis vienam punktam. Šausmām pievienojas pārsteigums. Viegls rietumvējš balonu dzina prom no Kazeha.
Pusstundu vēlāk, ievērojis lejā tukšu klajumu, doktors samazināja degļa liesmu un pietuvojās zemei. No divdesmit pēdu augstuma nēģeris iedrošinājās spēji nolēkt. Nokritis uz kājām, viņš aizjoza Kazeha virzienā, bet «Viktorija», pēkšņi atbrīvojusies no lieka smaguma, atkal sāka celties augšup.
XVI nodala
Negaisa vēstneši. Mēness zeme. — Āfrikas kontinenta nākotne. — Mašīna un pastardiena. — Apvidus saulrieta stundā. — Flora un fauna. — Negaiss. — Ugunīgā josla. — Zvaigžņotās debesis.
— Lūk, ko nozīmē kļūt par Mēness dieves dēliem bez viņas ziņas, — Džo teica. — Zemes pavadonis ar mums gandrīz izspēlēja ļaunu joku. Vai gadījumā jūs, ser, ar savu ārstēšanu nesakompromitējāt dieves godu?
— Jā, bet kāds tad īsti bija tas Kazeha sultāns? — Kenedijs pavaicāja.
— Vecs, pusdzīvs pļēgurs, — doktors atbildēja, — pār kura nāvi nez vai kāds sēros. Taču notikušais ir laba mācība, ka slava un gods ātri gaist, tāpēc nav vērts ar. to pārāk aizrauties.
— Žēl gan! — Džo iesaucās. —- Man tas bija ļoti pa prātam. Ko jūs neteiksiet! Tu redzi, ka tevi pielūdz, tu sāc iejusties dieva lomā… Bet pēkšņi kā par postu uzlec mēness, turklāt gluži sarkans, itin kā no tiesas saniknots …
Kamēr viņi tā tērzēja un Džo attēloja mēnesi gluži jaunā āspektā, debesīs ziemeļu pusē savilkās smagi, drau- / dīgi mākoņi. Diezgan spēcīgs vējš trīssimt pēdu augstumā dzina «Viktoriju» uz ziemeļaustrumiem. Kaut gan zilās debesis virs balona bija skaidras, gaiss kļuva neparasti spiedīgs.
• Ap astoņiem vakarā ceļotāji sasniedza 32°40' austrumu garuma un 4°17' dienvidu platuma. Negaisam tuvojoties, vējš viņus nesa ar trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā. Lejā ātri garām slīdēja viļņojošie, auglīgie Mfuto zemes līdzenumi. Apbrīnojami gleznainā ainava saistīja ceļotāju skatienus.
— Pašlaik mēs atrodamies Mēness zemes centrā, — doktors paskaidroja, — tā saglabājusi savu antīko nosaukumu clroši vien tāpēc, ka Mēness dievieti šeit pielūdz kopš senseniem laikiem. Apgabals patiešām ir skaists, vēl krāšņāku augu valsti nez vai izdotos kaut kur atrast.
— Ja to pārnestu uz Londonu, tā likto'š nedabiska un tomēr bezgala krāšņa, — Džo piebilda. •— Kāpēc tāds skaistums lemts tikai mežoņu zemēml
»— Bet kas lai zina, — doktors turpināja, — vai ar laiku šī zeme nekļūs ievērojams kultūras centrs? Iespējams, ka nākotnē, kad Eiropā augsne būs noplicināta un nespēs vairs barot cilvēkus, tautas pašas dosies šurp.
— Vai' esi par to pārliecināts? — Kenedijs vaicāja.
—- Bez šaubām, Dik. Paseko vēstures gaitai, atceries tautu staigāšanu, un tu nāksi pie līdzīga slēdziena. Pirmā pasaules barotāja bija Āzija, vai nav tiesa? Četrtūkstoš gadu tā radīja,» apaugļoja, ražoja, bet vēlāk, kad zeme, kur kādreiz bija viļņojušās zelta druvas, pārvērtās akmeņainos tuksnešos, Āzijas bērni pameta tās izsūkto, savītušo krūti. Un, kā zināms, viņi devās uz Eiropu — uz šo jauno, vareno zemi, kas viņus baro jau divtūkstoš gadu. Bet arī Eiropas auglība sāk zust, zemes ražība samazinās ar katru gadu, aizvien jaunas un jaunas slimības bojā augu valsti, trūcīgās ražas, izejvielu nepietiekamība — viss neapšaubāmi liecina par dzīvības spēku izsīkumu un nenovēršamu iznīcību. Tāpēc mēs redzam, ka tautas steidzas pie Amerikas pilnās krūts kā pie avota, bet arī to nevar saukt par neizsīkstošu, drīzāk gan par vēl neizsī- kušu. Arī šis jaunais kontinents reiz novecosies; neskartos mežus tur izcirtis rūpniecības vajadzībām, augsne, pārmērīgi ražojot, noplicināsies, jo pārāk daudz no tās būs prasījuši; vietās, kur tagad ievāc pa divām ražām gadā, vēlāk izsūktā zeme ar mokām dos vienu. Tieši tad Āfrika piedāvās jaunajām rasēm savā -klēpī gadsimtiem ilgi glabātos dārgumus. Eiropietis kaitīgo klimatu uzlabos ar augu seku un meliorāciju; visi Āfrikas ūdens "ceļi tiks apvienoti kopējā gultnē un veidos kuģojamu artēriju. Un zeme, virs kuras mēs-lidojam, kļūs varena lielvalsts, auglīgāka, bagātāka un dzīvot spējīgāka nekā citas, un tajā tiks veikti daudz nozīmīgāki atklājumi nekā tvaika un elektrības izpēte.