— O, ser, — Džo- iesaucās, —- es vēlētos to visu redzēt pats savām acīm!
-— Par agru esi nācis pasaulē, maņu zēn.
— Starp citu, — Kenedijs ieminējās, — kad rūpniecība sāks visu izsūkt savā labā, tas droši vien būs ļoti drūms laikmets. Cilvēki tikmēr gudros un gudros aizvien jaunas mašīnas, līdz tās aprīs viņus pašus. Man vienmēr Ticies, ka pastardiena būs klāt tajā brīdī, kad zemeslodi uzspridzinās kāds gigantisks, līdz trīs miljardiem atmosfēru sakarsēts tvaika katls.
— Jāpiebilst, — Džo teica, — ka amerikāņi nebūs ne pirmie, ne pēdējie, kas tādu mašīnu izgudros. '
— Tiesa gan, — doktors piekrita, — tvaika katlu izgudrojumu jomā viņi ir nepārspējami. Bet lai paliek tamlīdzīgas diskusijas, labāk priecāsimies par Mēness zemi, ja mums reiz laimējies to redzēt.
Pēdējie saules stari, laužoties cauri mākoņu gubām, apzeltīja katru sīkumu lejā; koku milzeņiem, kokveida papardēm, sūnām, kuras klāja zemi, — visam tika kaut kas no šīs gaismas; uz viegli viļņotās zemes virsmas dažviet slējās nelieli konusveida pakalni; kalnus'pie apvāršņa nemanīja, visapkārt bija milzīgi ērkšķainu krūmu biezokņi, necaurejami dzelkšņaini dzīvžogi, bet starp šiem džungļiem — klajumi ar daudziem ciematiem; kolosālas eiforbijas un koraļļveida krūmāji ieskāva tos kā dabiski nocietinājumi.
Drīz vien starp krāšņajiem "zaļumiem līdzīga čūskai aizlocījās Malagarasi — pati lielākā Tanganjikas ezera pieteka; šajā upē ieplūst daudzas straumes, kuras ūdeņus smeļ no palu strautiem vai dīķiem, kas izveidojušies māl- zemes slānī. Aeronautiem šī apvidus rietumu daļa, no augšas veroties, šķita viens vienīgs ūdenskritumu tīkls.
Leknajās pļavās tik tikko saredzami garajā zālē ganījās lopi ar kuprainām mugurām; brīnumaini smaržoja meži, atgādinot kolosālus ziedu pušķus, bet dienā no svelmainās saules džungļu' biezoknī slēpās lauvas, leopardi, hiēnas un tīģeri. Reizēm kāds zilonis sapurināja koku lapotnes un varēja dzirdēt, kā zem tā baltajiem ilkņiem lūst koku stumbri.
— īstākā medību vieta! — Kenedijs sajūsmināts iesaucās. — Ticu, ka uz labu laimi meža biezoknī izšauta lode - atrastu sev vērtīgu mērķi. Vai tomēr nevajadzētu mazliet izvingrināt roku?
—• Nekādā gadījumā, Dik, tuvojas nakts, turklāt drausmīga nakts, kurai līdzi nāk negaiss. Vētras Āfrika mēdz būt briesmīgas.
—• Jums taisnība, ser, — Džo piekrita, — gaiss kļūst neciešami smags, vējš pilnīgi aizsnaudies; var jaust kaut ko tuvojamies.
— Gaiss šķiet elektrizēts, — doktors piebilda, — ikviena dzīva būtne sajūt šo stāvokli, kuram seko ciņa ar stihiju, un jāatzīstas, ka tik spēcīgi to izjūtu pirmoreiz.
Nīlzirgi
— Bet vai tādā gadījumā nevajadzētu piezemēties? — mednieks vaicāja.
— Gluži otrādi, Dik, mums vajadzētu pacelties vēl augstāk. Bīstos vienīgi, ka atmosfēras strāvu krustošanās
laikā varam novirzīties no iecerētā ceļa.
— Semjuel, tu taču nedomā mainīt virzienu, kurā mēs lidojam, sākot ar piekrasti?
— Ja vien izdotos, — Fērgusons atbildēja, — es labprāt novirzīto^ septiņus astoņus grādus uz ziemeļiem un mēģinātu nokļūt līdz tiem platumiēm, kur, jādomā, atrodas Nīlas izteka; var būt, ka tur mums laimētos tikt uz pēdām kapteiņa Spīka ekspedīcijai vai pat Heiglina karavānai. Ja manas aplēses pareizas, tad mēs atrodamies uz 32°40/ austrumu garuma, un man ļoti gribētos nokļūt viņpus ekvatora.
— Skat! •— pārtraukdams draugu, Kenedijs iesaucās. — Vai redzi, kur sprauslādami no dīķiem lien ārā nīlzirgi kā dzīvas gaļas masas un krokodili elsdami velk plaušās gaisu…
— Viņi smok nost, — Džo piemetināja. — Cik jauks tomēr ir mūsu ceļojuma veids, mēs varam nicīgi noskatīties no augšas uz šiem pretīgajiem radījumiem. Mister Semjuel! Mister Kenedij! Skat, kur ciešās rindās tuvojas zvēru bars! To nav mazāk par pieciem simtiem, un šķiet, ka tie ir vilki!
— Nē, Džo, tikai meža suņi, plēsīgas sugas dzīvnieki, kuri droši uzbrūk pat lauvām. Sastapt tos ceļā ir ļoti bīstami: tie spēj jebkuru saplosīt.
— Tādā gadījumā Džo neapņemas uzlikt tiem uzpurņus, —- lāga puisis pavēstīja, — starp citu, ja" plēsīgums šiem dzīvniekiem ir dabas dots; tad nedrīkst to ņemt ļaunā.
Negaisam tuvojoties, viss šķietami pamira. Sabiezinātais gaisā gandrīz s nemaz vairs nevadīja skaņu — gluži kā telpā, kur sienas klātas ar drapējumu. Putni — dzērves, stārķi, sarkanie un zilie sīļi, dzeltenie ķauķi un muš- ķērāji — noslēpās augsto koku lapotnēs. Pati daba jauta kataklizmas tuvošanos.