Выбрать главу

Deviņos vakarā «Viktorija» nekustīgi karājās gaisā virs plašā ciematu rajona Msepē, kas tumsā gandrīz ne­bija saskatāms; brīžam nejaušs gaismas stara atspulgs melnajos ūdeņos atklāja taisnus kanālus, un acumirklīga mākoņu pašķiršanās ļāva saskatīt milzu palmu, tama- rindu, sikomoru un eiforbiju tumšos, nekustīgos siluetus.

—• Trūkst elpas, — pūlēdamies ievilkt krūtīs pēc iespē­jas vairāk retinātā gaisa, skots sacīja. — Mēs stāvam uz vietas. Vai nolaidīsimies lejā?

Tuvojas vētra, Dik, — doktors nepacietīgi atbildēja,:

'— Ja tu domā, ka vējš var mūs kaut kur aizraut, tad, manuprāt, atliek vienīgi piezemēties, — skots neatlaidās.

—       Var būt, ka vētra šonakt nemaz neuznāk, — Džo iebilda, — mākoņi atrodas pārāk augstu.

—- Tieši tāpēc es bīstos lauzties tiem cauri. Tādā gadī­jumā mēs paceltos pārāk augstu, zaudētu no redzes loka zemi un augu nakti būtu neziņā, vai kustamies uz priekšu vai ne, bet, ja kustamies, tad kādā virzienā?

—   Izlem drīzāk, dārgais Semjuel, ir pēdējais laiks.

—       Vējš diemžēl pavisam norimis, — Džo sacīja, — ci­tādi tas mūs aizrautu prom no negaisa joslas.

—       Tas patiesi jānožēlo, mani draugi, jo mākoņi mums ir visai bīstami: līdz ar tiem nāk pretēja virziena vēji, kas draud mūs ieraut virpulī, turklāt zibeņi balonu var sade­dzināt. Bet, noenkurojoties pie kāda koka, vēja brāzmas mūs nometīs zemē.

—   Ko tad lai iesākam?

—       Jālūko noturēties divējādu briesmu joslā starp de­besīm un zemi.

—   Mēs paliksim nomodā kopā ar tevi.

—       Nē, draugi, noslēpiet pārtiku nojumē un liecieties gulēt; kad būs nepieciešams, es jūs modināšu.

—• Bet, ser, vai jums labāk nevajadzētu atpūsties, ka­mēr briesmas vēl tālu?

—       Pateicos, Džo, es labāk palikšu nomodā. Patlaban mēs stāvam uz vietas un, ja laika apstākļi nemainīsies, arī rīt būsim tepat.

—   Labu nakti, ser.

—   Labu nakti, ja vien tāda būs iespējama.

Kenedijs un Džo ietinās segās un apgūlās, bet doktors

palika nomodā.

Mākoņu blāķi slīga zemāk un zemāk, un tumsa sabie­zēja aizvien vairāk. Melnais debess jums ieskāva zemi, it kā grasīdamies to nožņaugt. Pēkšņi spēcīgs, žilbinošs zibens pāršķēla tumsu; pirms šķēlums paguva aizvērties, apdullinoši nogranda pērkons, satricinot debesu dzīles,

—   Celieties! — Fērgusons nokomandēja.

Pamodušies no briesmīgā dārda, abi gulētāji pietrūkās

kājās, gatavi izpildīt jebkuru pavēli.

—   Vai mēs piezemēsimies? — Kenedijs vaicāja.

—- Nē, balons to neizturētu., Mums jāceļas vēl augstāk, iekams mākoņi nav pārvērtušies lietus gāzēs un neesam ierauti vēju virpulī.

Tā runājot, Fērgusons pastiprināja degļa liesmu.

Tropos negaiss mēdz uznākt tādā ātrumā, kas līdzinās vējā spēkam. Mākoņus pāršķēla otrs zibens, un tam acu­mirklī sekoja daudzi citi. Debesis viscaur bija ugunīgās svītrās, zem smagajām lietus lāsēm elektriskās dzirkste­les sprēgāt sprēgāja.

—   Mēs esam nosebojušies, — doktors sacīja, — tagad mūsu balonam, kas pildīts ar viegli uzliesmojošu gāzi, būs jālaužas cauri uguns joslai.

—   Tādā gadījumā labāk laidīsimies lejā! — Kenedijs uzstāja.

—   Bet arī tur balonam draud eksplozija, turklāt pieze­mējoties varam uzdurties kādam kokam.

—   Tad celsimies vēl augstāk, mister Semjuel! -— Džo ieteica. _

'— Ātrāk! Ātrāk! — skots kliedza.

Šajā Āfrikas daļā tropisko negaisu laikā nereti var sa­skaitīt trīsdesmit vai pat trīsdesmit piecus zibeņus mi­nūtē. Debesis ir vienās liesmās, un pērkons grand nemi­tīgi.

Liesmojošā atmosfērā vējš plosījās ar. negāntu spēku; tas grieza vērpetē mākoņus, šķita, ka visu šo ugunsgrēku uzpūtis kāds milzu ventilators.

Doktors Fērgusons deglī uzturēja vislielāko karstumu; balons piepūtās un lidoja augšup; Kenedijs, groza vidū nometies ceļos, turēja ciet nojumes aizkaru. Balons vir­puļoja un tik bīstami šūpojās, ka ceļotājiem reiba galva.

Aerostata apvalkā izveidojās prāvas ieloces, tajās ielau­zās vējš, un zīda tafts vēja spiediena ietekmē dūktin dūca. Krusa šņākdama cirta gaisu un sprakšķēdama bira pār «Viktoriju». Par spīti visam, aerostats joprojām cēlās augstāk un augstāk; zibeņi vilka ap to ugunīgus zigzag- rakstus. «Viktorija» bija nonākusi īstās krustugunīs.

—    Paļaujieties uz dievu! — Fērgusons teica. — Mēs esam tā kunga rokās, vienīgi viņš spēj mūs glābt. Būsim gatavi uz visu, pat uz ugunsgrēku; cerēsim, ka mūsu kritiens nebūs pārāk straujš.

Ceļabiedri gandrīz nesadzirdēja doktora vārdus, tikai saredzēja zibeņu gaismā viņa 'mierīgo seju: viņš vēroja fosforescenci, ko vadīja elektriskās • dzirksteles ap aero­stata tīklu. «Viktorija» griezās un virpuļoja, taču nemi­tīgi cēlās augšup; pēc ceturtdaļstundas tā bija jau izlau­zušies cauri negaisa joslai; elektriskie lādiņi tagad eks­plodēja zem groza, un šķita, ka tam. būtu piekārts milzīgi liels, liesmojošs vainags.,

Tas bija neredzēti skaists dabas skats: lejā •—negaiss, augšā — zvaigžņotas, mierīgas, klusas un nesatraucamas debesis, kur rāma mēness gaisma līst pār negantajiem mākoņiem.

Doktors Fērgusons paskatījās barometrā. Tas rādīja divpadsmit tūkstošu pēdu augstumu. Pulkstenis bija vien­padsmit naktī.

—   Paldies dievam, briesmas ir pāri, — doktors sacīja, ■— atliek tikai turēties tādā augstumā.

> — Tas bija drausmīgi, — Kenedijs atzinās.

—   Nieki, — Džo iebilda, — mūsu ceļojuma vienmuļībā tas vismaz ienesa tīkamu pārmaiņu, un es nenožēloju, ka esmu redzējis negaisu no augšas. Skats" bija vienreizīgs.

XVII nodaļa

Mēness kalni. — Zaļumu okeāns, —Ceļotāji izmet en­kuru. — Ziloņa tauvā. — Ilgstoša apšaude. — Ciet- ādainā dzīvnieka gals. — Pavards pie dabas krāts. — Va­kariņas zālājā. — Nakts uz zemes.