Deviņos vakarā «Viktorija» nekustīgi karājās gaisā virs plašā ciematu rajona Msepē, kas tumsā gandrīz nebija saskatāms; brīžam nejaušs gaismas stara atspulgs melnajos ūdeņos atklāja taisnus kanālus, un acumirklīga mākoņu pašķiršanās ļāva saskatīt milzu palmu, tama- rindu, sikomoru un eiforbiju tumšos, nekustīgos siluetus.
—• Trūkst elpas, — pūlēdamies ievilkt krūtīs pēc iespējas vairāk retinātā gaisa, skots sacīja. — Mēs stāvam uz vietas. Vai nolaidīsimies lejā?
Tuvojas vētra, Dik, — doktors nepacietīgi atbildēja,:
'— Ja tu domā, ka vējš var mūs kaut kur aizraut, tad, manuprāt, atliek vienīgi piezemēties, — skots neatlaidās.
— Var būt, ka vētra šonakt nemaz neuznāk, — Džo iebilda, — mākoņi atrodas pārāk augstu.
—- Tieši tāpēc es bīstos lauzties tiem cauri. Tādā gadījumā mēs paceltos pārāk augstu, zaudētu no redzes loka zemi un augu nakti būtu neziņā, vai kustamies uz priekšu vai ne, bet, ja kustamies, tad kādā virzienā?
— Izlem drīzāk, dārgais Semjuel, ir pēdējais laiks.
— Vējš diemžēl pavisam norimis, — Džo sacīja, — citādi tas mūs aizrautu prom no negaisa joslas.
— Tas patiesi jānožēlo, mani draugi, jo mākoņi mums ir visai bīstami: līdz ar tiem nāk pretēja virziena vēji, kas draud mūs ieraut virpulī, turklāt zibeņi balonu var sadedzināt. Bet, noenkurojoties pie kāda koka, vēja brāzmas mūs nometīs zemē.
— Ko tad lai iesākam?
— Jālūko noturēties divējādu briesmu joslā starp debesīm un zemi.
— Mēs paliksim nomodā kopā ar tevi.
— Nē, draugi, noslēpiet pārtiku nojumē un liecieties gulēt; kad būs nepieciešams, es jūs modināšu.
—• Bet, ser, vai jums labāk nevajadzētu atpūsties, kamēr briesmas vēl tālu?
— Pateicos, Džo, es labāk palikšu nomodā. Patlaban mēs stāvam uz vietas un, ja laika apstākļi nemainīsies, arī rīt būsim tepat.
— Labu nakti, ser.
— Labu nakti, ja vien tāda būs iespējama.
Kenedijs un Džo ietinās segās un apgūlās, bet doktors
palika nomodā.
Mākoņu blāķi slīga zemāk un zemāk, un tumsa sabiezēja aizvien vairāk. Melnais debess jums ieskāva zemi, it kā grasīdamies to nožņaugt. Pēkšņi spēcīgs, žilbinošs zibens pāršķēla tumsu; pirms šķēlums paguva aizvērties, apdullinoši nogranda pērkons, satricinot debesu dzīles,
— Celieties! — Fērgusons nokomandēja.
Pamodušies no briesmīgā dārda, abi gulētāji pietrūkās
kājās, gatavi izpildīt jebkuru pavēli.
— Vai mēs piezemēsimies? — Kenedijs vaicāja.
—- Nē, balons to neizturētu., Mums jāceļas vēl augstāk, iekams mākoņi nav pārvērtušies lietus gāzēs un neesam ierauti vēju virpulī.
Tā runājot, Fērgusons pastiprināja degļa liesmu.
Tropos negaiss mēdz uznākt tādā ātrumā, kas līdzinās vējā spēkam. Mākoņus pāršķēla otrs zibens, un tam acumirklī sekoja daudzi citi. Debesis viscaur bija ugunīgās svītrās, zem smagajām lietus lāsēm elektriskās dzirksteles sprēgāt sprēgāja.
— Mēs esam nosebojušies, — doktors sacīja, — tagad mūsu balonam, kas pildīts ar viegli uzliesmojošu gāzi, būs jālaužas cauri uguns joslai.
— Tādā gadījumā labāk laidīsimies lejā! — Kenedijs uzstāja.
— Bet arī tur balonam draud eksplozija, turklāt piezemējoties varam uzdurties kādam kokam.
— Tad celsimies vēl augstāk, mister Semjuel! -— Džo ieteica. _
'— Ātrāk! Ātrāk! — skots kliedza.
Šajā Āfrikas daļā tropisko negaisu laikā nereti var saskaitīt trīsdesmit vai pat trīsdesmit piecus zibeņus minūtē. Debesis ir vienās liesmās, un pērkons grand nemitīgi.
Liesmojošā atmosfērā vējš plosījās ar. negāntu spēku; tas grieza vērpetē mākoņus, šķita, ka visu šo ugunsgrēku uzpūtis kāds milzu ventilators.
Doktors Fērgusons deglī uzturēja vislielāko karstumu; balons piepūtās un lidoja augšup; Kenedijs, groza vidū nometies ceļos, turēja ciet nojumes aizkaru. Balons virpuļoja un tik bīstami šūpojās, ka ceļotājiem reiba galva.
Aerostata apvalkā izveidojās prāvas ieloces, tajās ielauzās vējš, un zīda tafts vēja spiediena ietekmē dūktin dūca. Krusa šņākdama cirta gaisu un sprakšķēdama bira pār «Viktoriju». Par spīti visam, aerostats joprojām cēlās augstāk un augstāk; zibeņi vilka ap to ugunīgus zigzag- rakstus. «Viktorija» bija nonākusi īstās krustugunīs.
— Paļaujieties uz dievu! — Fērgusons teica. — Mēs esam tā kunga rokās, vienīgi viņš spēj mūs glābt. Būsim gatavi uz visu, pat uz ugunsgrēku; cerēsim, ka mūsu kritiens nebūs pārāk straujš.
Ceļabiedri gandrīz nesadzirdēja doktora vārdus, tikai saredzēja zibeņu gaismā viņa 'mierīgo seju: viņš vēroja fosforescenci, ko vadīja elektriskās • dzirksteles ap aerostata tīklu. «Viktorija» griezās un virpuļoja, taču nemitīgi cēlās augšup; pēc ceturtdaļstundas tā bija jau izlauzušies cauri negaisa joslai; elektriskie lādiņi tagad eksplodēja zem groza, un šķita, ka tam. būtu piekārts milzīgi liels, liesmojošs vainags.,
Tas bija neredzēti skaists dabas skats: lejā •—negaiss, augšā — zvaigžņotas, mierīgas, klusas un nesatraucamas debesis, kur rāma mēness gaisma līst pār negantajiem mākoņiem.
Doktors Fērgusons paskatījās barometrā. Tas rādīja divpadsmit tūkstošu pēdu augstumu. Pulkstenis bija vienpadsmit naktī.
— Paldies dievam, briesmas ir pāri, — doktors sacīja, ■— atliek tikai turēties tādā augstumā.
> — Tas bija drausmīgi, — Kenedijs atzinās.
— Nieki, — Džo iebilda, — mūsu ceļojuma vienmuļībā tas vismaz ienesa tīkamu pārmaiņu, un es nenožēloju, ka esmu redzējis negaisu no augšas. Skats" bija vienreizīgs.
XVII nodaļa
Mēness kalni. — Zaļumu okeāns, —Ceļotāji izmet enkuru. — Ziloņa tauvā. — Ilgstoša apšaude. — Ciet- ādainā dzīvnieka gals. — Pavards pie dabas krāts. — Vakariņas zālājā. — Nakts uz zemes.