Pirmdienas rītā ap sešiem pie apvāršņa iznira saule, mākoņi nozuda, spirgts rīta vējš kliedēja pirmo svelmi.
Ceļotāji atkal ieraudzīja zemi, kas pēc negaisa tīkami smaržoja. Virpuļojot starp pretējām gaisa strāvām, aerostats bija tikai nedaudz pavirzījies uz priekšu; samazinot gāzes tilpumu, doktors ļāva tam noslīdēt zemāk un lūkoja atrast ziemeļu virziena gaisa strāvu. Ilgāku laiku šie meklējumi bija veltīgi, balons nemitīgi virzījās uz rietumiem, līdz beidzot pie zilganā apvāršņa parādījās Mēness kalni, kuri puslokā ieskauj Tanganjikas ezeru; šī vienmērīgā kalnu grēda kā dabisks cietoksnis aizšķēršļoja ceļu Centrālās Āfrikas pētniekiem; atsevišķas smailes tur klātas mūžīgiem sniegiem.
— Te nu mēs esam šajā neizpētītajā zemē, — Fērgusons sacīja, — kapteinis Bērtons bija dziļi ielauzies rietumos, bet šos slavenos kalnus nesasniedza; viņš pat noliedza šo kalnu eksistenci, apgalvodams, ka tie ir tikai viņa ceļabiedra Spīka iztēles auglis; turpretī mums, draugi,' šaubu vairs nav.
— Vai lidosim tiem pari? — Kenedijs pavaicāja.
— Labāk gan ne; ceru, ka radīsies izdevīgs ceļavējš, kas aiznesīs mūs atpakaļ uz ekvatoru; mēs pat nogaidīsim, ja būs nepieciešams, mūsu «Viktorija» kā jebkurš cits kuģis pretvējā var taču izmest enkuru.
Doktora paredzējums drīzumā piepildījās. Izmēģinājusi dažādus augstumus, «Viktorija» beigu beigās tika ierauta mērena vēja plūsmā, kas nesa to uz ziemeļaustrumiem.
— Mēs esam atraduši ļoti izdevīgu gaisa strāvu, —• palūkojies barometrā, Fērgusons sacīja. — Lidojam turpat divi simti pēdu augstumā, apstākļi ir labvēlīgi, lai iepazītu neizpētītos apgabalus; meklējot Ukereves ezeru, kapteinis Spīks gāja vairāk uz austrumiem — taisnā virzienā augšpus Kazeha.
— Vai mēs vēl ilgi tā lidosim? — Kenedijs gribēja Eināt.
— Iespējams; mūsu mērķis ir sasniegt Nīlas iztekas avotu, bet līdz galējām punktam, kuru sasnieguši pētnieki, nākot šurp no ziemeļiem, vēl atlicis sešsimt jūdžu.
— Vai mēs uz brīdi nepiezemēsimies? — Džo vaicāja, •— Derētu mazliet kājas izlocīt.
— Tev taisnība, to mēs izdarīsim, — doktoram nebija iebildumu, t Ar pārtiku gan jārīkojas taupīgi, un tavs pienākums, Dik, būtu pagādāt mums svaigu gaļu.
— Tiklīdz tu pavēlēsi, Semjuel!
— Arī ūdens krājumus vajadzētu papildināt, — doktors piemetināja. — Kas zina, varam iekļūt tādā apvidū, kur ūdens pilnīgi trūkst. Piesardzība nekad nav lieka.
Ap dienas vidu «Viktorija» atradās uz 29° 15' austrumu garuma un 3° 15' dienvidu platuma. Zem tās palika Uijofu ciemats un Unjamvēzi zemes ziemeļu apgabals šaipus Ukereves ezera, kas vēl nebija saskatāms.
Ap ekvatoru dzīvo mazliet kulturālākas ciltis, kuras pārvalda neierobežoti despotisks monarhs; visbiežāk apdzīvota ir Karagvas province.
Pie pirmās izdevības ceļotāji nolēma piezemēties. Atpūtai vajadzēja ieilgt, un tikmēr bija rūpīgi jāpārbauda aerostats; doktors apslāpēja degļa liesmu; enkurus izmeta no groza, un tie acumirklī iekrita stepes garajā zālē; no augšas raugoties, stepe likās klātā ar mauriņu, bet īste-. nībā tur bija septiņas astoņas pēdas gara zāle.
Kā milzu tauriņš «Viktorija» slīdēja pāri zālei, nemaz to nesaliecot. Cik tālu vien skatiens sniedza — nekādu šķēršļu. Visapkārt viens vienīgs līdzens zaļš okeāns.
— Tā mēs vēl ilgi dzīsimies, meklējot kādu koku, — Kenedijs sacīja, — neviena koka es te nesaredzu; arī uz medījumu, šķiet, nav ko cerēt.
— Pacieties, dārgo Dik, zālē, kas sniedzas tev pāri galvai, medīt tikpat nav iespējams, gan atradīsim ērtāku vietiņu.
Patiešām tas bija lielisks brauciens, neparasti skaists kuģojums gandrīz caurspīdīgajā zaļumu okeānā, kas viegli viļņojās vējā. «Viktorijas» grozs, it kā attaisnojot nosaukumu «gondola», šķēla zaļos viļņus, no kurienes pa brīžam, jautri klaigādami, uzspu.rdza gaisā košspalvainu putnu bari. Enkuri peldēja ziedu jūrā, atstādami aiz sevis vagu, kas drīz vien aizvērās kā kuģa sliede jūras viļņos.
Pēkšņi ceļotāji sajuta varenu grūdienu; droši vien enkurs bija ieķēries kādas klints plaisā, ko slēpa gigantiskā zāle.
— Esam pietauvojušies! — Džo iesaucās.
— Tad nolaid kāpnes! — mednieks sacīja.
Šie vārdi vēl nebija izskanējuši, kad gaisu satricināja spalgs taurējums un ceļotāji pārsteigti sauca:
— Ko tas nozīmē?
— Dīvainas skaņas!
— Pag! Mūs velk uz priekšu!
— Enkurs norāvies!
— Nē, tas joprojām turas! — paraustījis trosi, Džo sacīja.
— Staigājoša klints?
Zālē patiesi kāds kustējās, un pēc mirkļa no tās iznira kaut kas iegarens un lunkans.
— Čūska! — Džo iesaucās.
— Čūska! — Kenedijs piebalsoja un steidzās pielādēt ieroci.
—• Nē taču! — doktors sacīja. — Tas ir ziloņa snuķis!
— Zilonis? Vai no tiesas, Semjuel?
Un Kenedijs pielika pie pleca karabīni.
— Pagaidi, Dik, pagaidi!
— Bez šaubām, tas ir zilonis! Ko domā, dzīvnieks mums pietauvojies un velk mūs uz priekšu!
— Velk, Džo, patiešām velk un taisni turp, kur vajadzīgs.
Zilonis kustējās diezgan ātri; pēc īsa brīža viņš iznāca klajumiņā, kur to varēja labi saredzēt. Milzīgais augums liecināja, ka tas ir lieliskas sugas tēviņš; iedzeltenie ilkņi bija izliekti un, mazākais, astoņas pēdas gari. Tieši starp ilkņiem, bija iesprūdis enkurs.
Zilonis ar snuķa palīdzību velti lūkoja atbrīvoties no troses, kas to saistīja pie groza.
— Uz priekšu! Drošāk! — mudinot dīvaino ekipāžu, Džo sajūsmā kliedza. — Lūk, atkal jauns ceļojuma veids! Zirgs mums nav vajadzīgs, mūsu rīcībā zilonis — lūdzu!
— Bet uz kurieni viņš mūs velk? — nepacietīgi grozīdams rokās karabīni, Kenedijs vaicāja.