— Tieši uz turieni, kur vēlamies nokļūt, dārgo Dik! Pacieties mazliet!
— «Wig ct more, wig a more\» — tā teiktu skotu zemnieki! — Džo līksmi iesaucās. — Uz priekšu, tikai uz priekšu!
Zilonis sāka neganti joņot; tas svaidīja snuķi pa labi un pa kreisi, un katrs palēciens briesmīgi sapurināja «Viktorijas» grozu. Doktors paņēma, cirvi, gatavodamies nepieciešamības gadījumā pārcirst trosi.
— Un tomēr mēs enkuru upurēsim tikai pilnīgā bezizejas stāvoklī, — viņš noteica.
Ziloņa skrējiens tauvā jau ilga pusotras stundas, bet zilonis neizrādīja nekādas aizkusuma pazīmes; šie milzīgie, cietādainie dzīvnieki ir ļoti iztņrīgi un diennaktī, spēj noskriet lielus attālumus; ar savu miesas apjomu, svaru un ātrajām kustībām tie atgādina valzivis.
—^ Nudien rādās, ka mēs būtu uzķēruši valzivi uz harpūnas, —• Džo sacīja, — mēs manevrējam gluži kā valzivju mednieki.
Taču apvidus raksturs mainījās, ūn doktors bija spiests padomāt par- citu ceļošanas veidu.
Stepes ziemeļu pusē aptuveni trīs jūdžu attālumā slējās kalmadoru biezoknis, tātad balonu katrā ziņā vajadzēja atbrīvot no dzīvā vadītāja.
Tagad Kenedijam nācās apturēt ziloņa skrējienu; Diks pielika pie pleca karabīni, bet viņa stāvoklis nebija izdevīgs, lai tieši tēmētu dzīvniekam; pirmā lode, trāpījusi ziloni galvā, atsitās it kā pret skārda plāksni un saplaka; zilonis neizrādīja ne mazāko baiļu pazīmju; pēc šāviena, pielicis soli, tas skrēja tik ātri kā auļojošs zirgs.
— Pie velna! — Kenedijs iekliedzās.
Sasodīti ciets pauris! — Džo piebalsoja.
— Tūlīt izmēģināsim koniskās lodes, — kārtīgi pielādējis karabīni, Diks sacīja un nekavējoties notēmēja.
Dzīvnieks neganti ieaurojās un sāka joņot vēl ātrāk.
— Vai zināt, mister Dik, — Džo, paņemdams šauteni, teica, — es dodos jums palīgā, citādi galā netiksim..$
Uri divas lodes ieurbās dzīvniekam sānos.
Zilonis apstājās, izslēja snuķi, pēc tam atkal, ko kājas nes, metās meža virzienā; viņš purināja lielo galvu, kamēr asinis straumēm plūda no ievainojuma.
—- Šausim vēl, mister Dik!
— Šaujiet nepārtraukti, — doktors pavēlēja, līdz mežam atlikušas tikai divdesmit tuāzes.
Noskanēja vēl desmit šāvienu. Zilonis briesmīgi salēcās. Balons un grozs nokrakšķēja tā, ka likās — tūlīt pat salūzis gabalgabalos, trieciens bija tik spēcīgs, ka doktoram no rokām izkrita cirvis.-
Stāvoklis kļuva kritisks; grozam stipri piesieto trosi ar nazi nekādi nebija iespējams pārgriezt, bet balons strauji tuvojās mežam; brīdī, kad zilonis izslēja galvu, tam acī trāpīja lode; dzīvnieks apstājās, sagrīļojās, tad, saļimis uz ceļiem, pievērsa medniekam sānus» •
— Tēmēju sirdī,-—- mednieks sacīja un vēlreiz izšāva no karabīnes.
Izgrūdis pēdējo sāpju un agonijas rēcienu, zilonis spēji izslējās, savicinājā snuķi,.-pēc tam, ar visu svaru uzkritis uz viena no saviem ilkņiem, to salauza. Zilonis bija pagalam.
— Viņš salauza ilkni! — Kenedijs iesaucās. — Bet Anglijā simt mārciņu ziloņkaula maksā trīsdesmit piecas ginejas.
— Vai tiešām tik daudz? — Džo brīnījās, laizdamies lejup pa enkura-trosi.
•— Ko vērta tava nožēla, Dik? — Fērgusons piebilda. — Vai mēs esam ziloņkaula tirgotāji? Vai ieradāmies šeit peļņas nolūkos?
Džo apskatīja enkuru. Tas stingri turējās pie veselā ilkņa. Semjuels un Diks izkāpa laukā no groza, bet aerostats, uz pusi samazinājis gāzes tilpumu, šūpojās gaisā virs nogalinātā dzīvnieka.
— Lielisks medījums! — Kenedijs iesaucās. — Kāds milzenis! Tik varenu ziloni Indijā nekad neesmu redzējis.
— Nav brīnums, dārgo Dik, Centrālās Āfrikas ziloņi ir paši skaistākie. Kapzemē Andersons, Kemings un citi tos medījuši tik daudz, ka ziloņi sākuši emigrēt uz ekvatoru, kur tos vēl bieži redzēsim veseliem bariem.
— Ceru, ka pagaidām iztiksim ar šo pašu, — Džo sacīja. — Es apņemos pagatavot garšīgu ziloņa gaļas cepeti. Lai misters Kenedijs dodas medībās uz stundu vai divām un misters Semjuels lai pārbauda «Viktoriju», bet es tikmēr parūpēšos par ēdienu.
— Skat, kur jauka darba sadale! — Doktors iesmējās. — Lai notiek, kā vēlies.
— Kas attiecas uz mani, — mednieks sacīja, —- esmu ar mieru izmantot tās pāris brīvās stundas, kuras Džo labpatikās man piešķirt.
— Ej vien, draugs, tikai esi piesardzīgs! Neaizklīsti pārāk tālu!
— Neuztraucies, Semjuel!
Un, paņēmis karabīni, Diks nozuda mežā.
Bet Džo ķērās pie saviem pienākumiem. Vispirms, izracis zemē padziļu bedri, viņš piekrāva to pilnu ar sakaltušiem zariem, kuri šeit mētājās vairumā. Šķiet, ka tos bija salauzuši ziloņi, kuru pēdas visapkārt varēja manīt. Piepildījis bedri, Džo sakrāva virs tās pāris pēdu augstu kaudzi ar zariem un aizdedzināja to.
Pēc tam viņš atgriezās pie nogalinātā ziloņa, kurš gulēja netālu no meža; Džo veikli nogrieza tam snuķi, kas pie savas pamatnes bija turpat divas pēdas plats; izgriezis no tās mīkstāko daļu, viņš pievienoja tai arī kāju porainos mīkstumus. Tie patiesi ir paši gardākie kumosi, tāpat kā bizoņa kupris, lāča ķepa vai mežacūkas galva.
Kad ugunskurs no augšas un apakšas bija pilnīgi izdedzis, bedrē, no kuras Džo izgrāba ogles un pelnus, bija liela svelme; šajā savdabīgajā cepeškrāsnī tika ielikta un ar karstajiem pelniem pārklāta aromātiskās lapās ievīkstītā ziloņa gaļa; virsū Džo sakūra jaunu ugunskuru, un, kad tas izdega, cepetis bija gatavs.
Tad Džo izvilka gaļu laukā no krāsns; sakārtojis kārdinošos cepeša kumosus uz zaļām lapām, viņš novietoja tos krāšņas pļavas vidū, pēc tam atnesa arī sausiņus, degvīnu, kafiju un no tuvējā strauta pasmēla svaigu, kristāldzidru ūdeni. Uz šādi klātu mielasta galdu varēja skatīties ar baudu, un Džo bez liekas iedo