mības sprieda, ka ar vēl lielāku baudu varēs to visu notiesāt.
— Tas tik ir ceļojums — bez noguruma un briesmām! — viņšr kā parasti, jūsmoja. — Pusdienas vienmēr laikā gatavas. Gulta vienmēr mūsu rīcībā. Ko vēl vairāk? Bet labais misters^ Kenedijs negribēja braukt mums līdzi!
Doktors Fērgusons tikmēr rūpīgi pārbaudīja aerostatu. Viņš pārliecinājās, ka negaisu un vētru tas godam izturējis; tafts un gutaperča nebija cietuši; aplēšot vietas augstumu virs jūras līmeņa un balona celtspēju, doktors apmierināts konstatēja, ka ūdeņraža daudzums nav samazinājies; tātad apvalks līdz šim bija pilnīgi vesels.
No Zanzibāras viņi bija izlidojuši tikai pirms piecām dienām; pemmikāns vēl nebija skarts, sausiņu un gaļas konservu pietika ilgākam laikam, vajadzēja papildināt vienīgi ūdens krājumus.
Spirāles un cauruļu stāvoklis arī bija priekšzīmīgs; nodrošinātas ar gumijas šarnīriem, tās bija nevainojami izturējušas aerostata svārstības. Beidzis aerostata pārbaudi, doktors sakārtoja savas piezīmes. Pēc tam viņš veiksmīgi uzskicēja apkaimes ainavu — šo stepi, kas sniedzas bezgalīgā tālē, kalmadoru biezokni un nekustīgo gaisa balonu virs varenā ziloņa ķermeņa.
Pēc pāris stundām atgriezās Kenedijs, pārnesdams saišķi treknu irbju un paša straujākā skrējēja — antilopes pakaļkāju. Džo tūlīt pat apņēmās pagatavot mielasta papildinājumu.
— Pusdienas ir galdā! —r pēc brīža viņš līksmi pavēstīja.
Ceļotājiem atlika tikai sēsties zālājā. Viņi atzina, ka ziloņa kāja un snuķis — smalks ēdiens; kā parasti, viņi uzsauca tostu Anglijai un pirmoreiz šajā brīnum jaukajā pļavā aizkūpināja Havannas cigārus.
Kenedijs ēda, dzēra un tērzēja par četriem; viegli ieskurbis, viņš pavisam nopietni ieteica savas draugam Fērgusonam apmesties šeit, uzcelt šajā mežā zaru būdu un nodibināt afrikāņu Robinsona dinastiju.
Ieteikums netika pieņemts, kaut gan Džo bija ar mieru uzņemties Piektdieņa lomu.
Apkaime likās tik tukša un klusa, ka doktors nolēma nakti pavadīt uz zemes. Džo sakūra, vairākus ugunskurus kā nepieciešamu aizsargbarjeru pret plēsīgiem zvēriem. Saožot ziloņa gaļas smaku, apmetnes tuvumā augu nakti klejoja hiēnas, pumas un šakāļi. Kenedijs vairākkārt . izšāva no karabīnes uz nekaunīgajiem ciemiņiem, bet vispār nakts pagāja mierīgi, bez nepatīkamiem starpgadījumiem.
XVIII nodaļa
Karagva. — Ukereves ezers. — Nakts uz salas. — Ekvators. — Lidojums pāri ezeram. — Ūdenskritumi. — Apgabala izskats. — Nīlas iztekas avoti. — Bengas sala. — Andrea Debono paraksts. Anglijas karogs.
Nākamajā rītā jau pulksten piecos sākās gatavošanās tālākajam lidojumam. Laimīgi atradis nozaudēto cirvi, Džo sacirta gabalos ziloņa ilkņus. «Viktorija» pacēla enkuru un ar astoņpadsmit jūdžu ātrumu stundā nesa ceļotājus uz ziemeļaustrumiem.
Iepriekšējā vakarā Fērgusons pēc zvaigžņu augstuma bija rūpīgi aplēsis aerostata atrašanās vietu. Tas atradās uz otrās paralēles četrdesmitās minūtes, tātad simt sešdesmit ģeogrāfiskās jūdzes zem ekvatora; viņi šķērsoja daudzus ciematus, nelikdamies zinis pār šausmu kliedzieniem, ko izraisīja «Viktorijas» parādīšanās; doktors nemitīgi atzīmēja apkaimes reljefu un īsumā aprakstīja tās izskatu; aerostats pārlidoja Ruembē kalna nogāzes, kuras bija gandrīz tikpat augstas kā Usagaras kalnu kores, .pēc tam pie Tengas parādījās Karagvas kalnu robotās grēdas,, pēc doktora domām, tās katrā ziņā bija Mēness kalnu turpinājums. Taču senā teika, vēstīdama, ka. Nīlas šūpulis atrodas Karagvas kalnos, tuvojas patiesībai, jo kalni izbeidzas pie Ukereves ezera, kas varētu būt lielās upes ūdeņu rezervuārs.
Kamēr «Viktorija» šķērsoja plašo apgabala tirdzniecības centru Kafūro, pie . apvāršņa beidzot iznira neatlaidīgi meklētais ezers, kuru 1858. gada 3. augustā bija saskatījis kapteinis Spīks.
Semjuels Fērgusons bija saviļņots; tuvojās viens no viņa galvenajiem pētījuma objektiem, un, pielicis pie acīm tālskati, viņš centās nepalaist garām nevienu šīs noslēpumainās zemes stūrīti.
Viņi slīdēja pāri smilšainam, noplicinātam apgabalam; apstrādātas bija tikai dažas ielejas, apkārtne bija kā nosēta vidēja augstuma koniskām smailēm, bet, jo tuvāk nāca ezers, jo līdzenāka kļuva zeme; rīsa plantācijas aizstāja miežu lauki; šeit auga ceļmalītes, no kurām iezemieši gatavo vīnu, un meža augs «mvani», ko lieto kafijas vietā. Pussimts apaļu būdu ar salmu jumtiem veidoja Karagvas pilsētu.
Skaidri saskatāmas bija visai glītas nēģeru rases pārstāvju brūnās, pārsteigtās sejas. Plantācijās gausi līk- ņāja neticami apaļīgas sievietes, un Fērgusons bezgala izbrīnīja savus ceļabiedrus, paskaidrodams, ka apaļīgums, ko panāk ar obligātu skābpiena režīmu, šeit ļoti iecienīts. >
Dienas vidū «Viktorija» pārlidoja 1°45' dienvidu platuma; stundu vēlāk tā jau planēja virs ezera.
Kapteinis Spīks šo ezeru nosaucis par «Nyanza] Victo- ria». Ezera platums — gandrīz deviņdesmit jūdžu; tā dienvidu daļā atklāto salu grupu Spīks nosaucis par Bengālijas arhipelāgu. Ezera austrumu piekrastē Spīka ekspedīcija bija nonākusi līdz Mvanzai, kur to laipni uzņēma sultāns. Tur Spīks izdarīja trigonometriskus mērījumus, taču dabūt laivu un šķērsot Ukereves ezeru, lai izpētītu tā otru krastu un lielo salu, Spīkam neizdevās; biezi apdzīvotā sala, kur valda trīs sultāni, bēguma laikā pārvēršas pussalā.
Doktors bija nolēmis precīzi atzīmēt ezera dienvidu aprises, bet «Viktorija» diemžēl turējās vairāk ziemeļu pusē. Sīkiem dzelkšņu krūmiem klātie krasti galīgi nozuda aiz gaišbrūnu moskītu miriādēm; šī zeme šķita neapdzīvota un neapdzīvojama; vienīgi neskaitāmi nīlzirgi vāļājās meldru biezokņos vai nira ezera dzeltenīgajos ūdeņos.