No augšas skatoties, ezers izpletās tālu uz rietumiem un ar savu neaptveramo plašumu atgādināja jūru; atstatums starp ezera krastiem ir tik milzīgs, ka kuģot starp tiem ir grūti; jāpiebilst, ka pār ezeru bie^i uznāk spēcīgas vētras, jo šajā augstajā, atklātajā baseinā plosās - nikni vēji.
Vadīt gaisakuģi nebija viegli; doktors bažījās, vai viņus neaizraus uz austrumiem, bet vējš, kā par laimi,
dzina aerostatu tieši uz ziemeļiem, un sešos vakarā «Viktorija» nonāca virs nelielas vientuļas salas, kas atradās uz 0°30' dienvidu platuma un 35°52' austrumu garuma — divdesmit jūdžu attālumā no krastā.
Ceļotāji noenkurojās pie kāda koka un, vējam pret vakaru norimstot, cerēja tur mierīgi pavadīt nakti. Par piezemēšanos nedrīkstēja ne sapņot; salu, tāpat kā ezera piekrasti, klāja biezi moskītu mākoņi. Kad Džo, nostiprinājis enkuru, atgriezās, viņš bija pamatīgi sadzelts, bet, uzskatīdams moskītu dzēlienus par gluži dabisku parādību, nemaz par to nedusmojās.
Doktors tomēr nebija tik optimistiski noskaņots, viņš savilka pēc iespējas stingrāk enkura trosi, lai negantie moskīti, kuri, draudīgi sīkdami, jau cēlās augšup, viņus nespētu sasniegt. Doktora aplēses, ka ezers atrodas trīstūkstoš septiņsimt piecdesmit pēdu virs jūras līmeņa, pilnīgi sakrita ar kapteiņa Spīka aplēsēm. 9
— Tā, nu mēs esam uz salas, — kasīdams sadzelto ādu, Džo sacīja.
— Vajadzētu to veicīgi izpētīt, — mednieks piebilda, — kaut gan rādās, ka bez šiem jaukajiem kukainīšiem neviena cita dzīva radījuma te nav.
— Daudzās salas, ar kurām ezers kā nosēts, būtībā ir tikai applūdinātu pakalnu virsotnes, — doktors paskaidroja. — Bet mēs varam būt laimīgi, ka tieši šeit esam patvērušies, jo ezera krastos dzīvo mežonīgas ciltis. Tātad liecieties gulēt droši, debesis sola mierīgu nakti.
— Bet vai tu, Semjuel, mūsu piemēram. nesekosi?
— Nē, es tikpat neaizvēršu acis. Domas man laupa miegu. Ja rīt vējš būs labvēlīgs, tad dosimies tieši uz ziemeļiem, draugi, un iespējams, ka atklāsim Nīlas izteku, kas vēl aizvien ir neatminēta mīkla. Kā lai es guļu, kad lielās upes izteka tik tuvu!
Kenedijs un Džo, kurus zinātniski jautājumi tik daudz nesaviļņoja kā. Fērgusonu, nolikās uz segām un tūlīt pat viņa apsardzībā cieši aizmiga.
Trešdien, 23. aprīlī, četros no rīta, gaismiņai svīstot, «Viktorija» pacēla enkuru; nakts it kā negribot, šķīrās no ezera ūdeņiem, virs kuriem cēlās bieza dūmaka, taču spēcīgā vēja brāzmas ātri to izkliedēja. īsu brīdi pamētājis aerostatu no vienas puses uz otru, vējš sāka to nest tieši uz ziemeļiem.
Doktors Fērgusons priekā sasita plaukstas.
Nīla
— Esam uz īstā ceļa! — viņš iesaucās. — Mēs sasniegsim Nīlu vai nu šodien, vai nekad! Skatieties, draugi, «Viktorija» šķērso ekvatoru! Tūlīt ielidosim ziemeļu puslodē.
— O! — iesaucās Džo. — Tātad jūs apgalvojat, ser, ka ekvators atrodas šeit?
— Tieši tā, manu zēn.
— Tādā gadījumā, ar jūsu atļauju, šo notikumu vajadzētu nosvinēt.
— Lai notiek, ierausim pa glāzītei groka! — doktors smejoties atbildēja. — Tavs kosmogrāfijas pētīšanas paņēmiens nebūt, nav peļams, Džo.
Tā uz «Viktorijas» tika svinīgi atzīmēts ekvatora pārlidojums.
«Viktorija» strauji lidoja uz priekšu. Rietumos vīdēja gandrīz pilnīgi lēzena krastmala, bet- tālāk — Ugandas un Usogas plakankalnes. Vēja ātrums aizvien pieauga; tas jau sasniedza trīsdesmit jūdzes stundā.
Viktorijas ezera saviļņotie ūdeņi putoja kā jūra. Brīžam no dzīlēm uzbangoja tādi viļņi, ka sašūpotais līmenis .vēl ilgi pēc tam nenorima, un doktors noprata, ka ezers ir ļoti dziļš. Straujā lidojuma laikā ceļotāji uz ezera bija ievērojuši tikai divas neaptēsta koka laivas.
— Ja ezers atrodas tik augstu, — doktors teica, — tad, šķiet, tam vajadzētu būt Austrumāfrikas lielo upju dabiskam rezervuāram; debesis ar lietu atdod tam atpakaļ to, ko iztvaikojumu veidā saņem no tā pietekām. Manuprāt, Nīlas izteka noteikti jāmeklē šeit.
— Gan redzēsim, — Kenedijs sacīja.
Ap deviņiem no rīta viņi tuvojās rietumu krastam;, tas likās vientuļš, -mežiem apaudzis. Kad aerostats mazliet novirzījās uz austrumiem, atklājās ezera otra mala. Tā meta līkumu un beidzās ar palielu radzi uz 2°40/ ziemeļu platuma. Šajā krastā slējās augstu - kalnu kailās smailes, bet starp kalniem dziļa līčloču aiza pavēra ceļu mutuļojošai straumei.
Vadīdams savu aerostatu, doktors Fērgusons ne mirkli neaizmirsa pētīt šo zemi.
— Vai redzat! — viņš pēkšņi iesaucās. — Vai redzat, draugi! Arābiem taisnība! Viņi stāstīja, ka no Ukereves ziemeļu daļas iztek kāda upe. Un tā patiesi eksistē, mēs lidojam tai pāri, bet upes gaita ir gandrīz tikpat ātra kā mūsu balonam. Šī straume, kas plūst zem mūsu kājām, neizbēgami pievienosies Vidusjūras ūdeņiem. Tā ir Nīla!
— Tā ir Nīlā! — jūsmodams līdz ar draugu, Kenedijs piebalsoja.
— Esi sveicināta, Nīla! — Džo iesaucās, kā vienmēr nepalaizdams garām izdevību jautri paklaigāt,
Noslēpumainās upes straumi vietumis aizsprostoja varenas klintis. Straume mutuļoja — tā veidoja krāces un ūdenskritumus, kas vēl vairāk apstiprināja doktora pieņēmuma pareizību. No apkārtējām klintīm plūda milzum daudz putojošu strautu, to bija vairāki simti. Varēja skaidri saskatīt, kā no zemes laužas sīkas straumītes, kā tās plūst, kā sastopas, satek kopā un, cita ar citu sacenz- darnās ātrumā, steidzas uz topošo upi, kura, uzņemdama tās savā gultnē, , kļūst par varenu straumi.
— Nav šaubu, tā ir Nīla, — doktors pārliecinoši atkārtoja. — Upes nosaukums zinātniekus saistījis ne mazāk kā tās iztekas avots; pastāv uzskats, "ka nosaukums cēlies no grieķu vā,i koptu-valodas vai arī no sanskrita[30]; galu galā tam vairs nav nozīmes, jo Nīla beidzot ir atklājusi savas iztekas noslēpumu.