— Bet kā lai pārliecināmies, vai šī ir tā pati upe, kuru atklājuši ziemeļu pētnieki? — mednieks vaicāja.
— Ja labvēlīgs ceļavējš pieturētos vēl vismaz stundu,— doktors atbildēja, — tad mēs iegūtu drošus un neapstrīdamus pierādījumus.
Kalni atkāpās, it ka atbrīvojot vietu neskaitāmiem cie- - matiem, gan sezama un sorgo laukiem, gan cukurniedru plantācijām. Iezemieši šķita bezgala satraukti un saniknoti. Viņi acīmredzot pat nedomāja «Viktoriju» pielūgt, drīzāk gan ienīst, uzskatīdami aeronautus nevis par dieviem, bet par svešiniekiem. Un tāpēc «Viktorija» bija spiesta lidot augstumā, kur lodes to nevarēja skart.
— Nolaisties šeit nebūtu viegli, — skots piezīmēja.
>— Nu,- un tad? — JDžo iesaucās. — Jo sliktāk mežoņiem pašiem, viņiem paies secen patīkama saruna ar mums.
. — Un. tomēr vajadzēs piezemēties, — doktors Fērgusons sacīja, — vismaz uz ceturtdaļstundu, citādi es nevaru iegūt apstiprinājumu mūsu ekspedīcijas rezultātiem.
— Tātad tas ir nepieciešams, Semjuel?
— Katrā ziņā, kaut arī vajadzētu ķerties pie ieročiem.
— īsti manā gaumē, — noglāstīdams karabīni, Kenedijs noteica.
— Kā pavēlēsiet, saimniek, — Džo, gatavs, cīņai, piebilda.
— Ta nebūs pirmā reize, kad zinātnei jākalpo ar ieroci rokās: kaut ko līdzīgu pieredzējis kāds franču zinātnieks Spānijas kalnos, mērīdams zemes meridiānu.
— Nebēdā, Semjuel, un paļaujies droši uz saviem miesassargiem.
— Vai mēs jau nolaižamies, ser? — Džo pavaicāja.
— Vēl ne. Vispirms mums jāpaceļas augstāk un precīzi jāatzīmē šīs zemes robežas.
Sakarsētais ūdeņradis drīz vien izplēta balonu, un pēc desmit minūtēm «Viktorija» jau bija divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā.
No turienes skaidri varēja atšķirt lielās upes pieteku tīklu. Vairums no tām plūda šurp no rietumiem, vīdamās starp pakalniem un auglīgiem laukiem.
— No šejienes līdz Gondokoro nav vairāk kā deviņdesmit jūdžu, bet līdz tai vietai, kuru sasnieguši ceļotāji, nākot šurp no ziemeļiem, — nepilnas piecas jūdzes, — pētīdams karti, doktors pavēstīja. — Tagad sāksim uzmanīgi tuvoties zemei.
Kad «Viktorija» bija nolaidusies divtūkstoš pēdu zemāk, doktors sacīja:
— Nu, mani draugi, būsim gatavi jebkurai nejaušībai!
— Esam gatavi, -— biedri atbildēja.
— Tad viss kārtībā.
Aerostats lidoja aptuveni simt pēdu augstumā virs upes gultnes; šajā viptā upe nebija platāka par piecdesmit tuāzēm, bet piekrastes ciematos, skaļi klaigājot, mudžēja nēģeri. Uz otrās paralēles Nīla veido gandrīz desmit pēdu augstu ūdenskritumu, un tur šī upe nav vairs kuģojama.
,— Skat, tam vajadzētu būt ūdenskritumam, kuru minējis Debono, — doktors iesaucās.
Upes baseins (paplašinājās; ar īpašu ziņkāri Fērgusons vēroja tajā izkaisītās daudzās salas, šķita, ka viņš meklē kādu orientieri, ko pagaidām vēl nebija izdevies atrast.
Tieši zem aerostata peldēja nēģeru laiva; Kenedijs to apsveica ar karabīnes šāvienu, kas laivu netrāpīja, tikai piespieda to žigli atgriezties krastā.
— Laimīgu ceļu! — Džo laiviniekiem uzsauca. — Viņu vietā es vairs neiedrošinātos šurp atgriezties, es gluži vienkārši nobītos no tāda briesmoņa, " kurš dārd un spļauj uguni;
Pēkšņi doktors satvēra tālskati un pievērsās salai upes vidū.
— Četri koki! — viņš iesaucās. >— Vai redzat? Lūk, tur!
Patiesi — salas krastmalā auga četri vientuļi koki.
— Tā ir Bengas sala. Jā, protams, Benga! — viņš piebilda. 4 •
— Nu, un tad? — Diks nesaprata.
— Ar dieva palīgu mēs tur nolaidīsimies.
-— Bet rādās, ka tā ir apdzīvota, mister Semjuel!
— Tev taisnība, Džo. Ja nemaldos, tur sapulcējušies ap divdesmit iezemiešu, — Kenedijs piezīmēja.
— Mēs ātri piespiēdīsim viņus laisties lapās, to izdarīt nebūs grūti, — Fērgusons noteica. '
— Lai notiek, — mednieks piekrita.
Saule stāvēja zenītā. «Viktorija» tuvojās salai.
Makado cilts nēģeri s,āka skaļi kliegt. Viens no viņiem vicināja gaišā no koka mizas taisīto cepuri. Kenedijs notēmējis izšāva, un cepure sašķīda.
Izcēlās vispārējs apjukums. Iedzimtie metās upē un peldēja tai pāri; no abiem krastiem augšup lidoja ložu krusa un bultu lietus, taču aerostatu, kas bija noenkurojies kādas klints plaisā, tas neapdraudēja. Džo nošļūca lejā pa trosi.
— Šurp kāpnes! — doktors uzsauca. — Seko man, Kenedij!
— Ko tu gribi darīt?
— Kāp lejā, man vajadzīgs liecinieks.
— Esmu tavā rīcībā.
— Džo, tu paliec šeit un esi modrs!
— Neuztraucieties, ser, es atbildēšu par visu.
— Tad ejam, Dik! — nolēkdams zemē, doktors mudināja.
Aizvedis draugu pie klintīm, kuras slējās salas viņā pusē, Fērgusons labu brīdi dzelkšņu krūmos kaut ko meklēja, līdz asinīm saskrambādams rokas. Tad, spēji satvēris Kenediju pie elkoņa, teica:
— Paraugies!
— Burti! — Kenedijs iesaucās.
Patiesi — uz klints skaidri iezīmējās burti A un D.
— «A.D.»— Fērgusons lasīja. — Andrea Debono! Ceļotāja pašrocīgs paraksts; šis vīrs Nīlas, augštecē nokļuvis tālāk par citiem.
— Nudien, tāds pierādījums ir neapgāžams, Semjuel.
— Nu tu beidzot man ticēsi?
— Tā ir Nīla. Nav ne mazāko šaubu.
Fērgusons rūpīgi nozīmēja vērtīgos iniciāļus, tieši atveidodams burtus un to izmērus, tad, vēlreiz tos aplūkojis, teica:
— Bet nu žigli atpakaļ uz balonu!
— Tikai labi mudīgi, jo šķiet, ka daži iedzimtie jau peld uz šejieni.
— Tagad tam vairs nav nozīmes. Kaut tikai nu vējš vēl pāris stundu nestu mūs uz ziemeļiem, tad mēs sasniegtu Gondokoro un spiestu rokas saviem tautiešiem!