Desmit minūtes vēlāk «Viktorija» majestātiski pacēlās gaisā, bet doktors , par godu panākumiem atritināja Anglijas karogu.
XIX nodaļa
Nila. — Trīcošais kalns. — Dzimtenes atmiņas. — Arābu stāsts. — «Ņamņam» ciltis. — Džo nopietnās pārdomas. — «Viktorija» lavierē. — Aerostats paceļas gaisā. — Blanšāra kundze.
•— Kādā virzienā mēs īsti lidojam? —« ievērojis, ka draugs pētī kompasu, Kenedijs vaicāja.
— Uz ziemeļaustrumiem.
— Velns'lai parauj! Un nevis uz ziemeļiem?
— Protams, ne, Dik, un es bīstos, ka mums būs grūti sasniegt Gondokoro; gaužām žēl, bet nekas — mēs tomēr esam paguvuši apkopot gan ziemeļos, gan austrumos izdarītos pētījumus; nē, mēs sūdzēties nevaram.
«Viktorija» pamazām attālinājās no Nīlas.
Paraudzīsimies vēl pēdējoreiz uz šīm nepieejamām, paralēlēm, kuras šķērsot nav izdevies pat drosmīgākajiem ceļotājiem! — Fērgusons teica. — Tieši šeit dzīvo eiropiešiem naidīgās ciltis, kas pieminētas Pitrika, Arno, Miani un jaunā ceļotāja Ležāna labākajos darbos par Nīlas augšteci»,
— Tātad mūsu atklājumi ai zinātnieku hipotēzēm saskan? — Kenedijs vaicāja.
— Pilnīgi. Baltā upe — Bahrelabiada — iztek no ezera, kas ir tik liels kā jūra; tieši tur meklējams Baltās Nīlas sākums; dzeja ar šo atklājumu katrā ziņā zaudēs daudz: šai upju karalienei labprāt piedēvē dievišķu izcelsmi; senos laikos to sauca par Okeānu un gandrīz nešaubīgi ticēja, ka tā iztek tieši no saules. Bet šajā jautājumā vajag piekāpties un palaikam pieņemt to, ko māca zinātne; var jau būt, ka zinātnes mācība nepastāvēs mūžīgi, bet dzejnieki būs vienmēr.
— Lūk, atkal redzami ūdenskritumi, — Džo teica.
— Tie ir" Makedo ūdenskritumi uz trešās paralēles. Tas pilnīgi skaidrs. Ak, kāpēc mums neizdevās vēl pāris stundu palidot virs Nīlas!
— Bet tur, mums priekšā, — mednieks norādīja, — es saredzu kāda kalna galotni.
— Tas ir Logveka kalns,-ko arābi nosaukuši par «trīcošo»[31], — Fērgusons .paskaidroja. — Visas šīs vietas ir apmeklējis Debono, ceļodams ar Latifa Efendi vārdu. Nīlas piekrasti apdzīvo naidīgas ciltis, tās pastāvīgi savā starpā karo. Iedomājieties paši, kādām briesmām pakļāvās Debono!
Vējš sāka nest «Viktoriju» uz ziemeļrietumiem. Lai izvairītos no Logveka kalna, vajadzēja meklēt citu gaisa strāvu.
— Vai zināt, mani draugi, —• doktors ceļabiedriem teica,_— tikai tagad mēs pa īstam uzsāksim lidojumu pāri Āfrikai. Līdz šim mēs gājām savu priekšteču pēdās. Bet nu lidosim uz vēl neizpētītām zemēm. Vai jums nepietrūks drosmes?
— Nekādā ziņā! — Diks un Džo vienbalsīgi atbildēja.
— Nu, tādā gadījumā dosimies ceļā! Un lai dievs stāv mums klāt!
Laižoties pāri gravām, mežiem un šur tur izkaisītiem ciematiem, ceļotāji ap desmitiem vakarā sasniedza Trīcošā kalna lēzenās nogāzes.
Neaizmirstamajā 23. aprīļa dienā pēc piecpadsmit stundu lidojuma «Viktorija» ar spēcīga vēja palīdzību bija veikusi vairāk nekā trīssimt piecpadsmit jūdžu.
Taču ceļojuma pēdējā posmā aeronautu noskaņojums kļuva skumjš, Grozā iestājās klusums. Varbūt doktors Fērgusons bija .iegrimis domās par saviem atklājumiem? Varbūt abi viņa ceļabiedri domāja par to, kas viņus sagaidīs svešajās, neizpētītajās zemēs? Protams, un citādi nemaz nevarēja būt, turklāt šīm domām pievienojās atmiņas par dzimteni un draugiem tālumā. Vienīgi Džo visu vēroja filozofiskā mierā, uzskatīdams, ka dzimtenē, atrazdamās tālumā, nevar būt arī šeit. Semjuela Fērgusona un Dika klusēšanu viņš tomēr piecieta.
Desmitos vakarā «Viktorija» noenkurojās iepretī Trīcošajam kalnam. Tur ceļotāji ieturēja kārtīgas vakariņas un, cits citu pa kārtai apsargājot, labi izgulējās.
Nākamajā rītā ceļotāju noskaņojums bija jautrāks nekā iepriekšējā vakarā, laiks bija jauks, ceļavējš — labvēlīgs; brokastu laikā Džo biedrus tā sasmīdināja, ka pašsajūta visiem uzlabojās.
Apgabals, kuru viņi pārlidoja, bija ļoti plašs — tas robežojās ar Mēness un Darfūras kalniem; platības ziņā to varēja salīdzināt ar Eiropu.
— Šķiet, ka mēs pašreiz lidojam virs tās vietas, kur, pēc zinātnieku domām, vajadzētu būt Usogas karaļvalstij; ģeogrāfi uzskata, ka Āfrikas centrā atrodas ārkārtīgi dziļa ieplaka ar milzīgu ezeru vidū. Palūkosimies, vai tāds pieņēmums atbilst īstenībai.
— Bet kā šis. uzskats varēja rasties? — Kenedijs gribēja zināt.
— Tam pamatā bija arābu nostāsti. Arābi ir valodīga, varbūt pat pārāk valodīga tauta. Daži ceļotāji Kazehā vai pie Lielajiem ezeriem -izvaicājuši vergus, kuri nākuši no Āfrikas centrālajiem apgabaliem, un, apkopojot viņu dažādos nostāstus par dzimteni, radījuši šo pieņēmumu. Tādi stāsti pauž daļu patiesības, — kā redzi, hipotēzes par Nīlu ir attaisnojušās, — Fērgusons teica.
— Jā, tagad tā ir neapšaubāma patiesība, — Kenedijs atzina.
— Un tieši uz tādu dokumentu pamata tiek sastādītas kartes. Arī manā rīcībā ir viena no tām, bet ceļojuma laikā es to pēc vajadzības vēl papildināšu un uzlabošu.
— Vai šis apgabals ir viscaur apdzīvots? — Džo vaicāja.
— Protams, taču ciltis, kuras te dzīvo, nav diez cik simpātiskas.
— Tā jau es domāju.
— Tās pazīstamas ar vienu kopīgu nosaukumu — «ņamņam», — doktors turpināja, — bet šis skaņu atdarinājums nenozīmē neko'c-itu kā ēšanu.
— Burvīgs nosaukums! — Džo iesaucās. — «Ņam- ņam»!
— Vai zini, dārgais -Džo, — doktors sacīja, — ja tu pats būtu objekts tāda skaņu atdarinājuma saturam, tad nez vai tik ļoti par to priecātos.