— Ko jūs ar to vēlaties teikt?
— Šīs ciltis uzskata par cilvēkēdājiem.
— Un tam var ticēt?
— Neapstrīdams fakts. Sākumā mēdza apgalvot, ka šiem mežoņiem esot pat astes — gluži kā četrkājainajiem, bet vēlāk pārliecinājās, ka astes pieder zvērādām, kuras viņi valkā.
— 2ēl gan, ka tās nav viņu pašu astes, ar tām viņi ērti varētu atgaiņāt moskītus.
— Iespējams, Džo; un - tomēr astes jāpieskaita pasakām tāpat kā suņu galvas, kuras dažu cilšu mežoņiem esot redzējis ceļotājs Bren-Rollē.
— Suņu galvas! Ak vai, cik jauki! Tad taču viņi var riet un reizē mieloties ar cilvēka gaļu!
— Diemžēl pārbaudīta patiesība ir tā, ka mežoņi ļoti kāro pēc cilvēka gaļas un aizrautīgi to meklē.
— Cerams, ka ar manu personu tie pārāk neaizrau- sies un to neiekāros, — Džo piezīmēja.
— Ko vēl neizdomāsi! — mednieks viņu apsauca.
— Nudien, mister Dik, ja pienāktu bada gadi un man būtu lemts kļūt kādam par ēsmu, tad es gan sevi novēlētu jums abiem ar saimnieku. Bet nonākt nēģera vēderā — nē, to tik ne! Tad es aiz kauna zemē ielīstu,
— Norunāts, Džo, — Kenedijs teica, — nepieciešamības gadījumā mēs tevi apēdīsim,
—- Esmu jūsu rīcībā, cienītie.
— Džo tā runā tāpēc, lai mēs vairāk rūpētos par viņa uzbarošanu, — doktors piezīmēja.
— Iespējams! — Džo neiebilda. — Cilvēks taču ir egoistiska būtne.
Pēcpusdienā debesis aizplīvuroja silta dūmaka, kas cēlās no zemes; tik tikko varēja saskatīt, kas notiek lejā
aiz šiem garaiņiem, un, lai neuzdurtos kādai negaidītai kalnu smailei, doktors pulksten piecos nolēma dot apstāšanās signālu.
Nakts pagāja bez starpgadījumiem, kaut gan necaurredzamās tumsas dēļ vajadzēja būt īpaši modriem.
Nākamajā rītā pūta spēcīgs musons; vējš, no apakšas ielauzies balona ielocēs, neganti raustīja šarnīru, ar kuru caurule bija pievienota balonam; tas bija stingri jānostiprina ar virvēm. Džo to paveica ļoti veikli.
Vienlaikus viņš pārliecinājās, ka balons joprojām ir cieši, hermētiski noslēgts.
— Tas ir svarīgi no diviem viedokļiem, <— doktors Fērgusons paskaidroja, — pirmkārt, lieki nezaudējam vērtīgo gāzi, otrkārt — neatstājam ap sevi viegli uzliesmojošas vielas, kuras reiz varētu āizsvilties un radīt ugunsgrēku. .
— Tāds piedzīvojums gan nebūtu patīkams, — Džo piekrita. . _
— Vai tādā gadījumā mēs pa galvu pa kaklu negāztos lejā? —- Diks ievaicājās.
— Pa galvu pa kaklu, protams, ne. Gāze mierīgi izdegtu, un mēs lēnītēm piezemētos. Kaut kas tamlīdzīgs atgadījies franču aeronautei Blanšāra kundzei. Taču viņa nekrita lejā kā akmens un droši vien būtu palikusi dzīva, ja aerostata grozs neatsistos pret kādu skursteni un trieciens viņu neizmestu no groza.
—- Cerēsim, ka ar mums nekas tamlīdzīgs nenotiks, —- mednieks sacīja, — pagaidām mūsu brauciens neliekas bīstams, un es neparedzu nekādus šķēršļus, kuri mūs kavētu laimīgi sasniegt mērķi;
— Esmu ar tevi vienis prātis, Dik, — Fērgusons sacīja. '— Jāpiebilst, ka gaisa kuģu nelaimes gadījumi vienmēr notikuši neuzmanības vai balona nepareizas konstrukcijas dēļ. Un vispār starp neskaitāmiem aeronautu lidojumiem nelaimīgi beigušies ne vairāk kā divdesmit. Vislielākās briesmas aeronautiem draud, ceļoties gaisā un piezemējoties. Tāpēc arī mums šādos brīžos jārīkojas ļoti uzmanīgi.
— Skat, brokastlaiks jau klāt! — Džo sacīja. — Bet, kamēr misteram Dikam radīsies iespēja pacienāt mūs ar medījumu, samierināsimies ar gaļas konserviem un kafiju,
Vējš kļuva aizvien stiprāks un brāzmaināks; «Viktorija» nemitīgi mainīja virzienu. Mētādamās brīžiem uz ziemeļiem, brīžiem uz dienvidiem, tā nespēja rast nevienu pastāvīgu gaisa strāvu;
— Mēs kustamies ļoti strauji, bet patiesībā necik tālu neesam tikuši, — ievērojis biežās magnēta adatas svārstības, Kenedijs piezīmēja.
— «Viktorijas» ātrums šobrīd ir vismaz simt piecdesmit jūdzes stundā, — Semjuels Fērgusons paskaidroja.
— Noliecieties un pavērojiet, cik ātri garām slīd ainavas.; Vai redzat? Izskatās, ka mežs pats skrien mums pretī.
— Mežu jau nomainījis klajums, — mednieks piebilda.;
— Bet nu jau klajuma vietā ciemats, — nākamajā mirklī pavēstīja Džo. — Vai re, cik izmisušas, bažīgas sejas rāda nēģeri!
— Pats par sevi saprotams, — doktors sacīja. — Francijas zemnieki, ieraugot pirmo gaisa kuģi, noturēja to par nez kādu lidojošu briesmoni un sāka uz to šaut'. Tāpēc nedrīkstam nosodīt Sudānas nēģerus, jar ieraugot «Viktoriju», tie aiz brīnumiem iepleš acis.
— Goda vārds! Kā man gribētos mest viņiem ar tukšu pudeli, ja vien jūs atļautu, saimniek, — Džo teica, kad «Viktorija» simt pēdu augstumā pārlidoja pār kādu ciematu.— Ja pudele sveika un vesela sasniegtu zemi, viņi to droši vien pielūgtu, bet, ja saplīstu, — 110 tās lauskām darinātu talismanus. «-
To sakot, Džo nosvieda lejā pudeli, kas acumirklī sašķīda sīkās drumslās, bet nēģeri, skaļi kliegdami, sabēga savās apaļajās būdās.
Pēc brītiņa Kenedijs iesaucās: „ — Vai redzat tur to koku? Tā stumbrs pieder vienas, bet lapotne pavisam citas sugas kokam.
— Ko tu neteiksi! •— Džo nespēja vien nobrīnīties.
— Zeme, kur koki aug cits uz cita!
XX nodala
Šikomores palma. —> Mamutu Spārnotais pajūgs. — Divu cilšu Augstākās varas iejaukšanās.
Pudele no debesīm. — koki. — «Kara koks». — cīņa. — Slaktiņš. —
— Tas gluži vienkārši ir sikomores stumbrs, uz kura sakrājusies augsnes kārtiņa. Kādudien vējš tajā iemetis palmas sēkliņu, un palma sākusi augt kā uz zemes.
— Lielisks paņēmiens, — Džo iesaucās, — to es noteikti ieviesīšu Anglijā; Londonas parkiem tas būtu Joti izdevīgi, nemaz nerunājot par to, ka tādā veidā varētu iegūt li,elākas ražas augļu dārzos; mums rastos vairāk- stāvu dārzi, it īpaši tos iecienītu sīkzemnieki.